Pagāja trīsdesmit sešas stundas, un es vēl aizvien dzīvoju; tagad jau varēju paelpot arī bez skābekļa maskas. Manas domas pacēlās pie Dieva slavinājumā no visas sirds.
Tajā svētdienas vakarā situācija intensīvās terapijas palātā bija ļoti sarežģīta, un virsmāsa izsauca papildspēkus, lai spētu sniegt neatliekamo palīdzību. Pa labi no manis ievietoja pavecu vīrieti, kas bija tuvu nāvei, un divas māsiņas izmisīgi cīnījās par viņa dzīvību. Kreisajā pusē gulēja kāds trīsdesmit gadus vecs slimnieks, kas jau bija pārcietis trīs sirdslēkmes; viņš teica, ka dzīvojot savas pēdējās dienas.
Gaismas signāli māsu postenī uzliesmoja arvien biežāk, jo daudzu slimnieku stāvoklis bīstami pasliktinājās. Tā kā mana gulta atradās blakus māsu postenim, es dzirdēju sarunas selektorā. Varēja noprast, ka vairāku slimnieku stāvoklis spēji pasliktinās un kļūst bezcerīgs.
Es sāku lūgt nevis par sevi, bet par citiem. Manas domas lūgšanā pacēlās pie Dieva. Trīsdesmit deviņu gadu laikā es biju pārliecinājies par aizlūgumu spēku. Jau agri savā kristīgajā pieredzē biju izkopis ieradumu intensīvi aizlūgt par tiem, kas izvārguši cīņās ar grēku un kļuvuši par garīgiem un reizēm arī fiziskiem invalīdiem. Savās domās es šos ļaudis dēvēju par Kristus intensīvās aprūpes nodaļu. Daudzreiz redzēju, ka manas lūgšanas par viņiem piepildās acu priekšā.
Kad uzlūkoju savu Kungu un Pestītāju Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā aizlūdzam par kritušo cilvēci (Ebr. 8:1,2), mana sirds gavilēja pateicībā par daudzajām svētībām, kuras Viņš tik žēlīgi piešķīra citiem, uzklausot manu aizlūgšanu. Mans prieks Kungā bija liels, kad pārdomāju Dieva neizsīkstošo līdzjūtību pret mani, visai niecīgu cilvēkbērnu.
Tagad es lūdzu, lai Svētā Gara varenais spēks apklāj ikkatru ar saviem miera un gaismas spārniem un arī dziedina, ja tāds ir Viņa prāts. Lai iedrošinātu sevi, atrodoties uz nāves sliekšņa, es lūdzu, lai Dievs man ļauj redzēt Viņa dziedinošo pieskārienu šajā intensīvās terapijas nodaļā. Pēc tam es pateicos Lielajam Ārstam un Dzīvības Devējam par uzklausīto lūgšanu.
Jau senāk, kad pats vēl biju iesaistījies kalpošanā gariem, es atklāju, ka dēmonu gari bez sīvām cīņām neatdod savu laupījumu Dieva Garam. Nākamo piecpadsmit minūšu laikā daudziem slimniekiem kļuva manāmi grūtāk; māsiņas skriešus devās no viena pie otra; notika arī visļaunākais: kādam Smita kungam apstājās sirds.
Māsu postenī sāka darboties trauksmes signāls. Virsmāsa pa selektoru aicināja visas slimnīcas ārstus steigties palīgā. Uz nodaļu atsteidzās trīs ārsti. Kāda māsiņa elsdama nesa mākslīgās elpināšanas aparātu, kas bija palicis gaiteņa otrā galā.
Apmēram desmit minūtes mediķi velti mēģināja atdzīvināt slimnieku. Beidzot viens no tiem iznāca no palātas ar nokārtu galvu un pateica dežūrējošai māsai: “Viņš ir aizgājis.” Nekavējoties es vērsos pie dzīvības Lielkunga un lūdzu, lai Viņš atdzīvina Smita kungu ar Dzīvības Gara vareno spēku (Rom. 8:2) – ar to spēku, kas uzmodināja Lācaru no mirušajiem. Es nepaguvu pateikt “āmen”, kad Smita kungs atguva samaņu un brīnījās, kāpēc palātā tik daudz cilvēku. Viņš paziņoja, ka ir ļoti izsalcis, un lūdza, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.
Cits ārsts pienāca pie posteņa un, norīkodams māsiņu uz virtuvi pēc ēdiena, piemetināja: “Es nekā tamlīdzīga neesmu redzējis visā savā mūžā.”
Uz manām lūgšanām tika brīnišķi atbildēts ne tikai Smita kunga gadījumā. Pēkšņi Debesu miers svētīja visus, kas atradās intensīvās terapijas nodaļā. Pār šo vietu nolaidās liegs klusums. Māsiņas nesteidzīgi kustējās starp boksu stikla sienām, kamēr slimnieki mierīgi aizmiga un dziļi elpoja. Kas attiecas uz mani, es skaidri izjutu Dieva klātbūtni.