Nepagāja ne piecas minūtes, kad es ievēroju saimniekā pārvērtību kā dienu pret nakti. Viņa saruna pārgāja citā gultnē un citā virzienā. Runas plūdi un lamas mitējās, balss atmaiga, un saruna ieguva saprātīgu veidolu. Garās pauzes deva sarunu partnerim iespēju izskaidrot situāciju. Saruna noslēdzās atraisīti, un viņš nolika klausuli. Viņa skarbā sejas izteiksme, kas likās tik nemainīga kā skulptūru vaibsti parkos, tagad atmaiga.
Pret mani viņš pagriezās smaidīdams. “Esmu Deniss D.” Ar šiem vārdiem viņš piecēlās no krēsla un laipni izstiepa roku pāri rakstāmgaldam.
“Bet es – Rodžers Morno,” es sacīju, spēcīgi pakratīdams viņam roku.
“Priecājos jūs sastapt, Rodžer. Žēl, ka jums gadījās atnākt tādā dienā, kad viss iet ačgārni.”
Tad viņš sevi izlaboja. “Nedrīkstu apgalvot, ka saruna, kuru jūs nupat dzirdējāt, ir rets izņēmums. Godīgi runājot, man jāatzīstas, ka palaikam esmu traks. Neesmu ne slims, ne jucis, bet tas ir kaut kas savāds. Nevaru saprast, kāpēc es varu uzliesmot dusmās par lietām, kuras nav neviena cilvēka varā. Ar laiku šādi incidenti gadās biežāk un kļūst sīvāki. Pārāk bieži manī sakrājas nepārvaramas dusmas, un es tās izgāžu uz katru, kas pagadās.”
Varu apliecināt, ka cilvēks bija dziļi satraukts par savu stāvokli.
“Ja es saviem vadītājiem nemaksātu otrtik, nekā tie ir pelnījuši, neviens pie manis nestrādātu.” Pēkšņi viņš atguvās, ka runā ar svešu cilvēku. “Ko es daru, atklādams jums savas dzīves noslēpumus? Lūdzu piedodiet, ka uzkrauju jums savas problēmas. Runāsim par sludinājumiem.”
“D. kungs, lūdzu atraisieties un paļaujieties uz mani,” es sacīju. “Pati pirmā prasība manā darbā ir saglabāt stingrā noslēpumā visu, ko reklāmas pasūtītāji man saka, un es to esmu veiksmīgi ievērojis jau gadiem. Visai bieži man cilvēki pasaka to, ko nav teikuši nevienam. Daudzi apliecina, ka jūtas patīkami manā klātbūtnē. Ticiet man – labāk ir atvērt sirdi svešiniekam nekā labam paziņam.”
Viņa atbilde mani mazliet pārsteidza. “Rodžer, es piekrītu tam, ko saka jūsu klienti. Es jūtu, ka jūs pavada kāds spēks, kuru nevaru izskaidrot; varu teikt tikai to, ka tas nav no šīs pasaules. Nekad neesmu sajutis tādu mieru un klusumu, kā tagad.”
“Paldies ser, ka to pateicāt. D. kungs, es jūtu, man jāpaskaidro, ka kopš brīža, kad jūs sākāt sarunu pa tālruni, pievērsos Dievam lūgšanā. Es lūdzu lielo Visuma Valdnieku un Dzīvības Devēju, lai Viņš svētī jūsu dzīvi ar sava Gara klātbūtni, kas vienīgais var nest mieru un palīdzību cilvēkiem virs zemes.”
Viņš pētoši nolūkojās manī un atbildēja. “No Dieva un reliģijas es atteicos pirms daudziem gadiem. Taču šodien jūs man esat devis vielu pārdomām par Visuma Valdnieku un Viņa varu pieskarties cilvēku dzīvēm zīmīgā veidā. Man patīk šī doma. Nepārprotiet mani. Es nedomāju par iešanu uz baznīcu vai kaut ko tādu. Vai jūs būtu tik laipns un neturpinātu aizlūgt par mani? Es to augsti vērtētu.”
Kad biju apliecinājis, ka man būs pagodinājums pievienot viņa vārdu manam lūgšanu sarakstam, mēs pārskatījām un atjaunojām viņa reklāmu programmu. Kad taisījos iet, viņš sacīja: “Atļaujiet man jūs pavadīt, man tāpat jādodas lejā.”
Pa ceļam pajautāju, kā izdevies iekārtot tik labu uzņēmumu. Viņa seja noskaidrojās, un visu ceļu līdz pat ārdurvīm viņš stāstīja dažādus atgadījumus. Atvadoties viņš pajautāja, vai es būtu tik laipns to atkal apmeklēt nākamgad reklāmas kampaņas sākumā.
Nākamajā gadā es vairs nepiedalījos tālruņu kataloga izveides kampaņā, bet pēc diviem gadiem es kā apgabala reklāmas vadītājs aizgāju pie viņa kopā ar kolēģi, kas apkalpoja šo firmu. Saimnieks priecājās, mani atkal redzot, un bija ļoti pieklājīgs. Kamēr tika saskaņots jaunais sludinājums, viņš mani lūdza aiziet līdzi uz citu biroju pie grāmatveža.
Iepazīstinādams mūs, viņš teica, ka esmu cilvēks, kas viņam ir devis jaunu dzīves jēgu un vienlaicīgi aiztaupījis kaudzi naudas, jo vairs nav jāredz, ka viņa dzīve sarūk.
Liela pārmaiņa bija notikusi šī cilvēka dzīvē. Viņā kūsāja dzīvesprieks. Kabinetā pie sienas aiz krēsla bija pakarināts glīts plakāts ar uzrakstu “Lūgšanas maina dzīvi.”
Tas tiešām to dara. Šajā gadījumā esmu noskaņots ticēt, ka no mums abiem lielāko svētību ieguvējs esmu es. Šis lūgšanu piedzīvojums ir iztaisnojis manus greizos spriedumus, kas daudzu gadu laikā bija aizkavējuši lūgt īpašu palīdzību neticīgajiem. Kopš tā laika Kungs varēja mani izmantot, lai pašķirtu ceļu Viņa Svētajam Garam un ļautu tam ienest svētības daudzu dzīvēs.