Kādas lielas kokmateriālu un celtniecības piederumu noliktavas pārzinis man paskaidroja, ka parunāt ar īpašnieku par reklāmu būs grūti, jo viņam pieder uzņēmumi dažādās vietās, un viņš bieži izbrauc no pilsētas. Reklāmas kampaņas vadītājs man bija nodevis šo pasūtījumu ar piebildi, ka gadījumā, ja man neizdotos sastapt īpašnieku kampaņas laikā, pieņemt pasūtījumu pa tālruni varēs arī pēc kampaņas noslēguma. Pie tam šis vīrs jau gadiem ilgi neko nebija mainījis savā reklāmā. Nesen viņš vispār atteicās runāt ar reklāmas aģentu. Likās, viņa mainīgā oma nosaka visu.
Tā kā ik dienas braucu garām šai noliktavai, katru reizi apturēju un pieteicos pie īpašnieka, bet velti. Tikai tad, kad biju šajā apvidū pēdējo nedēļu, tās sākumā noliktavas pārzinis paziņoja, ka īpašnieks vēlas pasūtīt jaunu reklāmu un papildināt jau esošo. Šobrīd viņš bija savā birojā, bet sliktā omā. “Pārāk daudz lietu jākārto vienlaicīgi,” atvainodamies piebilda pārzinis. Es lūdzu, lai viņš man iekārto satikšanos ar īpašnieku noteiktā laikā, citādi nākamajā tālruņu katalogā paliks iepriekšējais sludinājums. Pēcpusdienā saņēmu ziņu, ka īpašnieks ir gatavs mani pieņemt trešdien, desmitos no rīta.
Trešdiena bija jauka diena, un līdz šim laikam viss bija gājis labi. Ieiedams noliktavā, konstatēju, ka tur iet kā bišu stropā. Ieraudzījis tālumā pārzini, es centos izspraukties līdz letei, kur viņš patlaban apkalpoja pircēju. Viņš lika kādam pārdevējam pārņemt apkalpošanu, un mēs uzkāpām otrajā stāvā, kur bija īpašnieka kabinets.
Pa ceļam pārzinis piezīmēja, ka mana sastapšanās ar īpašnieku gadījusies nelaimīgā dienā. Viņš esot pavisam sliktā omā. Jau no rīta viņš bijis ļoti nomākts. “Būs izkāpis no gultas ar nepareizo kāju.” Pēc brīža viņš aizsvilies dusmās, uzzinādams, ka apsolītā krava neparedzētu iemeslu dēļ aizkavēsies. “Tātad sagatavojieties uz visu,” brīdināja pārzinis. “Ja šefs sāks kliegt uz jums, nepievērsiet tam uzmanību. Varbūt tā ir nodeva, kas viņam jāmaksā par savu turību.”
Kad pienācām pie stiklotā kabineta durvīm, pārzinis tās atvēra un pieteica mani.
“Lai viņš ienāk un apsēžas,” norūca īpašnieks. “Tieši šobrīd es nevaru ar viņu runāt, jo man jāpiezvana.”
Kad ienācu, viņš pat nepalūkojās uz mani, bet turpināja pārbīdīt papīrus uz sava galda. “Kāds rupjš cilvēks,” es nodomāju. Tad ievēroju, ka vīrs ir ļoti nomākts. Viņa sejas izteiksme liecināja par iekšēju nemieru. Viņš noteikti bija nemitīgs smēķētājs, jo birojs bija pilns dūmu un pelnutrauks – ar cigarešu galiem. Viena cigarete bija viņa pirkstos.
Uzgriezis numuru, viņš sāka runāt ar kādu no saviem padotajiem pilnīgi neiedomājamā tonī. Tikai despots varēja teikt vārdus, kādus saimnieks meta sava darbinieka ausīs. Viņš nebija apmierināts ar skaitļiem kādā ceturkšņa pārskatā. Rupjības tika dāļātas pa labi un kreisi, un, jo vairāk viņš runāja, jo brutālāka kļuva viņa valoda.
“Šis tēvainis ir tik pretīgs, ka nāk vēmiens,” es nodomāju pie sevis. Tad atcerējos savu lūgšanu pirms dažām dienām un aprāvos. Šeit taču ir tāda pati izdevība lūgt par kādu bezdievīgu cilvēku, lai redzētu, kā Dievs noņem cilvēka grēku nastu un Svētais Gars ar spēku nāk palīgā cīņā ar tumsas valdībām un varām un ļaunajiem gariem gaisā.
Diemžēl man nebija vēlēšanās par viņu aizlūgt. Es to apzinājos un īpaši par to pielūdzu. “Dārgais Jēzu, man vajadzīga Tava palīdzība. Man nav tādu jūtu, lai aizlūgtu par šo ļauno cilvēku. Patiesībā man gribētos tikt no šejienes projām. Tu mūs esi mācījis mīlēt nemīlamos, un tāpēc šobrīd lūdzu īpašu palīdzību.
Lūdzu, palīdzi man redzēt šo vīru nevis tādu, kāds viņš ir tagad, bet tādu, kāds viņš Tavā žēlastībā būs tanī dienā, kad modināsi un pārvērtīsi taisnotos ļaudis.”
Pēkšņi manu sirdi pildīja žēluma jūtas, un es turpināju lūgt: “Kungs, es lūdzos, izārdi milzīgo šķīrējsienu, ko viņš ir uzcēlis, lai apslēptos no Tava vaiga, tā zaudējot Tavas žēlastības un mīlestības mieru.
Kungs, Tava Svētā Gara spēkā, lūdzu, norāj dēmoniskos spēkus, kas nomāc šī cilvēka prātu un liek tam sēt nelaimi citu dzīvē. Kad Tu būsi to darījis, lūdzu, apņem viņu ar dievišķu gaismas un miera gaisotni. Lai Tavs Gars iemājo viņā šodien un runā ar viņa sirdi par taisnības ceļiem. Pateicos Tev, Kungs, ka Tu vienmēr klausi manus lūgumus pēc palīdzības bezpalīdzīgajiem. ”
Turpat uz vietas es nolēmu, ka šis vīrs tiks pieminēts manās ikdienas lūgšanās. Tūlīt pat sajutu Svētā Gara vareno klātbūtni. Jāpiezīmē, ka mana kristīgā pieredze nekad nav bijusi atkarīga no izjūtām, bet gan no “tā saka Kungs”. Dažreiz, kad ceļš ir bijis staigns, man bijis kārdinājums domāt, ka Kungs mani atstājis vienu ar manu nastu, bet beigu beigās esmu pārliecinājies, cik laipni Dieva Gars mani sargā. Pie tam daudzos gadījumos mans Debesu Tēvs mani ir pagodinājis ar savas klātbūtnes nepārprotamiem pierādījumiem.