Kādā aprīļa svētdienas pēcpusdienā, braukdams mājup no darba, es apstājos pie Vūlvorta veikala un iepirkos. Atgriezies pie mašīnas, es nodomāju, ka vēl varētu pakavēties dažas minūtes un uzrakstīt darbam vajadzīgos dokumentus.
Termometrs rādīja plus 25 grādus pēc Celsija. Iekāpis mašīnā, es ātri atvēru logus un izlaidu svelmaino gaisu. Pēc dažām minūtēm trešajā stāvvietā man blakus iegriezās zaļš Merkurijs. Pametis skatu sāņus, ievēroju, ka braucēji ir pusmūža pāris, un sieviete ir pie stūres.
“Mērij, tev jāpagriež aizdedzes atslēga, lai es varētu aizvērt logu,” teica vīrs.
“Džim, tu esi muļķis. Es tev simtreiz esmu teikusi, lai tu aizver logu, kamēr motors vēl darbojas. Vai tu to nekad neiemācīsies?”
Vīrs atdarīja muti, un izplūda duļķainu ķengu straume. Lamas un gānīšanās nepārprotami rādīja, ka sievas vārdi skāruši sāpīgu vietu. Kliedzot kļūdams vēl niknāks, viņš pārmeta sievai, ka tā sagrāvusi izredzes uz skaistu dienu ar to vien, ka nevīžo savaldīt savu muti.
Kāds ļauns cilvēks, es nodomāju. Tad nekavējoties sāku lūgt: “Mīļais Jēzu, piedod viņiem. Lūdzu, ar Tava Gara vareno spēku norāj dēmoniskos spēkus, kas nomāc viņu prātu, un svētī viņu dzīvi ar Tavas mīlestības saldo mieru.”
Pēkšņi vārdu plūdi aprāvās. Apmēram divdesmit sekundes neviens neteica ne vārda; tad vīrs pārtrauca klusēšanu. “Mērij, man žēl, ka tik ļoti sadusmojos. Es patiesi nožēloju, ka esmu runājis ar tevi tā, kā to nupat darīju. Nezinu, kāpēc reizēm kļūstu tik dusmīgs. Man tiešām uznāk dusmas uz cilvēkiem, kurus es ļoti mīlu. Lūdzu, piedod man, un es apsolu censties nekad neatkārtot šādus izvirdumus.”
Pēc tam bija jauki dzirdēt, kā sieva atzina arī savu vainu vismaz daļēji, jo nebija bijusi izvēlīga izteicienos, un reizēm viņai tiešām patika vīram iedzelt ar vārdiem. Viņa apsolīja, ka turpmāk būs uzmanīgāka, viegli noskūpstīja viņu, aizvēra logu, un abi izkāpa no mašīnas, lai dotos uz veikalu.
Pie stāvvietas skaitītāja vīrs palūkojās makā un, neatradis sīknaudu, pagriezās pret sievu: “Saldumiņ, vai tu būtu tik laipna un pameklētu savā makā desmitcentu monētu?”
“Kā gan varu atteikt, ja tu mani tā uzrunā? Vai tu aptver, Džim, ka neesi mani saucis par saldumiņu kopš tā laika, kad mūsu bērni bija mazi?” Kad vīrs bija iemetis monētas skaitītājā, sieva viņu paņēma zem rokas un roku rokā kā jaunlaulātie abi iegāja veikalā.
Sēdēdams mašīnā, es jutos vairāk nekā pārsteigts par spējo izmaiņu šī pāra dzīvē; vienlaicīgi es varēju pievienot jaunu dimensiju savai kristīgajai pieredzei. Nekad pirms tam es vēl nebiju lūdzis, lai Dievs kādam piedod. Vienīgi šoka sajūta mani spieda aizlūgt par viņiem. Kad apvainojumu plūdi sāka norimt, es aptvēru, ka, iespējams, vīrietis nekad savā mūžā nebūs lūdzis piedošanu. Zinot, ka grēks atšķir cilvēku no Dieva, es sajutu brīža skaudrumu un lūdzu, lai Kungs abiem sniedz sevišķu palīdzību.
Brīnījos, cik ātri un krasi pārvērtās abu cilvēku izskats, kad Dieva Gars skāra viņu dzīvi. Es biju kalpojis kā instruments, kas ar aizlūgšanām pašķir ceļu šai norisei. Mani saviļņoja doma, ka savā kalpošanas laikā virs zemes Jēzus tieši tādā kārtā atrisināja problēmas.
Triekas ķertajam, kas cerēja uz fizisku dziedināšanu, Jēzus sacīja: “Tavi grēki tev piedoti.” (Lūk. 5:20) Vispirms Jēzus no bezpalīdzīgā vīra pleciem noņēma grēka nastu un pēc tam darīja nākamo labo darbu – dziedināja viņa slimību. Kad sieviete, meklēdama mieru savai dvēselei, Sīmaņa namā svaidīja Jēzus kājas ar dārgām smaržām, Viņš sacīja: “Tavi grēki tev piedoti. (..) Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.” (Lūk. 7:48-50)
Tā tas ir, es noteicu pie sevis. Lūdzot par bezdievīgajiem un ļaunajiem, manām pirmajām rūpēm jābūt, lai Jēzus viņus atbrīvo no grēka nastas. Mana sirds gavilē par to, ka mans Kungs ir pestīšanas lietpratējs, kas specializējas bezcerīgiem gadījumiem. Braucot uz mājām, mana sirds bija pateicības pilna par Viņa bezgalīgo žēlastību un labvēlību.
Es lūdzu, ja tāds būtu Viņa prāts, lai es piedzīvotu vēl kādu līdzīgu brīnumu, kas atkal parādītu Svētā Gara spēju svētīt pēc tam, kad atņemta grēka nasta.