Esmu novērojis gandrīz neticamas pārmaiņas daudzu tādu cilvēku dzīvē, par kuriem tika aizlūgts. Sekmes, kuras esmu guvis savā lūgšanu kalpošanā gadu gaitā, ir tikai Dieva Svētā Gara darbības rezultāts. Es pats nevaru pretendēt ne uz kādu godu.
Mēs esam iesaistīti sīvā cīņā ar tumsības spēkiem. Cīņas objekts ir vara pār cilvēku apziņu. Pieredze rāda, ka uzvaru panākt var vienīgi Dieva Svētais Gars. Aizlūgšanas var dot Dievam iespēju sniegt savu dievišķo žēlastību pat visai necienīgiem cilvēkiem.
Laika gaitā, kad es gadu no gada atgriezos pie saviem klientiem, lai pārskatītu viņu pasūtītās reklāmas dzeltenajām lapām, man bija izdevība novērot, kā Dieva Gars bija izmainījis un apgaismojis dzīvi dažiem bezdievīgiem ļaudīm, par kuriem biju lūdzis. Šis novērojums man lika satraukties par savu lūgšanu kalpošanu. Es lūdzu, lai Kungs mani vada dziļākā lūgšanu piedzīvojumā ar Viņu, jo gribu redzēt, kā Viņa Gars svētī lielāku skaitu cilvēku. Pēc neilga laika Viņš atbildēja uz manu lūgšanu. Tolaik man bija pāri piecdesmitiem. Līdz tam es biju palaidis garām daudzas izdevības kļūt par darba vadītāju. Kādā dienā beidzot sapratu, ka ir pienācis laiks mainīt darba režīmu. Mani fiziskie spēki mazinājās. Atcerējos, ko mans šefs bija sacījis pirms kāda laika. “Rodžer,” viņš teica, “jums vajadzētu nopietni padomāt, kā pelnīt savu maizi, apmācot jaunākus cilvēkus un daloties pieredzē; ievērojiet, ka jūs tuvojaties dabas liktajai robežai, aiz kuras vairs nevarēsit strādāt tik garas stundas.” Viņš man atgādināja vairākus gadījumus, kad man bija labi veicies tīri organizatoriskā darbā. Tā tas bija 1970. gadā, kad biju norīkots palīdzēt Ņūbransvikas telefona kompānijai pārstrukturēt tālruņu kataloga veidošanu šajā Kanādas provincē.
Pēc tam, kad biju uzņēmies šo atbildību, es ierosināju izdot vairākus katalogus divās valodās, jo dažos piejūras provinču apgabalos piecdesmit līdz septiņdesmit pieci procenti iedzīvotāju runā franču valodā. Kad dažas nedēļas biju vadījis reklāmas aģentu darbu un ievirzījis darbu pareizā gultnē, es atgriezos Bufalo.
Ar Dieva svētību Ņūbransvikas komandējums izvērsās par lielu veiksmi, un kopš tā laika augstākā priekšniecība man vairākkārt piedāvāja vadītāja amatu, bet es atteicos. Ja es kļūtu par vadītāju, vai tas neaizkavētu Dieva svētības? Par to es nebiju drošs. Vai notiks tā, ka man būs jāstrādā savā vājajā cilvēciskajā spēkā bez Dieva spēka palīdzības? Ja es saņemšu pilnvaras no cilvēkiem, kas palaikam ar savu muti zaimo Dievu, vai Dievs varēs manu darbu svētīt?
Daudzi no tiem, kas varētu kļūt par maniem padotajiem, gan ir izglītoti, kulturāli, ar labām manierēm, taču tiem nav nekādu piedzīvojumu ar Dievu. Jes. 59:1,2 ilgus gadus bija mans moto: “Redzi, Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” Es negribēju, lai kaut kas nostājas starp mani un Dievu.
Atkal un atkal es sev uzdevu jautājumu, vai padoto uzvedība neuzcels tādu barjeru starp mani un Dievu, ka Viņš nevarēs svētīt manu darbu? Es lūgšanā uzticēju šo jautājumu Kungam un ilgojos pēc skaidras atbildes uz saviem jautājumiem un skaidri nosprausta ceļa, pa kuru iet.
Pirms tam man bija vairāki piedzīvojumi, kas paplašināja izpratni par barjeru, kuru daudzi ir uzcēluši, lai paslēptos no Dieva vaiga.