Es nepiekrītu tiem kristīgajiem vecākiem, kas uzskata, ka viņu dēliem un meitām, kas atstājuši Kungu, neko daudz nevar līdzēt pat Dievs, jo jaunie ļaudis izmanto savas tiesības brīvi izvēlēties. Tādi vecāki tic, ka vienīgais, ko viņi var darīt, ir lūgt, lai Dievs sargā viņu paklīdušos bērnus.
Šādam secinājumam var būt liktenīgas sekas. Ir taisnība, ka Dievs nelieto varu pret cilvēka gribu, tomēr mūsu aizlūgšanas, atsaucoties uz Kristus asinīm, var ierosināt Dieva Garu atvairīt tumsas spēkus un palīdzēt mūsu mīļajiem izšķirties par taisnību, kaut arī tas būtu saistīts ar neizbēgamām ciešanām.
Atcerēsimies Simsona piedzīvojumu! Varu iedomāties, cik ļoti sarūgtināti bija Manua un viņa sieva, kad abu dēls, ko tie bija audzinājuši Dievam, pievienojās elku kalpiem. Būdams Israēla soģis divdesmit gadus, viņš tomēr atkārtoti nodevās netiklībai. Kādu dienu Manua atgriezās no pilsētas un teica sievai, ka tagad viņam ir patiesi sliktas ziņas; lai viņa apsēžas, pirms viņš sāk stāstīt. Ziņa bija tā, ka filistiešu valdnieki bija notvēruši Simsonu pie kādas netikles un izdūruši viņam abas acis.
Man gribas ticēt, ka vecāki gan bija dziļi satriekti, tomēr nedomāja, ka Dievs viņus ir pievīlis. Viņi droši vien lūdza, lai Dievs kaut kādā veidā tomēr izglābj Simsonu savai mūžīgajai valstībai, lai palīdz viņam attapties, kaut arī par dārgu cenu.
Cietumā Simsonam bija izdevība daudz domāt. Viņa gara acu priekšā cita pēc citas iznira bērnības ainas. Viņš pievērsās Dievam no visas sirds, un Vēstules ebrejiem vienpadsmitajā nodaļā lasām, ka Simsons Kunga dienā stāvēs Viņa priekšā līdz ar citiem ticības varoņiem.