Gribu pastāstīt par kādu jaunu cilvēku Robertu. Svētais Gars par viņu rūpējās un to svētīja laikā, kad viņš bija aizgājis no Dieva.
Pārsteidzošs un bēdīgs bija stāsts, kuru dzirdēju no kāda viņa koledžas studiju biedra. Pārmaiņa Roberta dzīvē likās neticama. Nedaudzos gados Dievu mīlošais jauneklis pārvērtās tikai sevī centrētā patmīlī.
“Roberts,” stāstīja viņa studiju biedrs, “vairs nav tas straujais, enerģiskais jaunais kristietis, kuru jūs pazināt. Pēc koledžas viņš atrada darbu, kas nodrošināja materiālu labklājību, turklāt arī viņa sievai bija ienākumi, kas ļāva dzīvot pārticībā.
Viņi sadraudzējās ar darījumu kolēģiem un pamazām sāka apmeklēt izpriecu vietas, kuras agrāk nepazina. Sievu savaldzināja mūzika, un drīz vien abi bija aizrāvušies ar roku. Savu brīvo laiku viņi piepildīja ar aktivitātēm, kas tos attālināja no Dieva un beidzot arī vienu no otra. Vai viņš atstāja sievu, vai tā – viņu, es īsti nezinu.”
Studiju biedrs turpināja: “Viņa brālis man teica, ka Roberts savā mājā glabā narkotiskas vielas tūkstoš dolāru vērtībā. Viņš pavada laiku, smēķējot “zālīti”, un aizraujas ar smago roku. Viņš pat ieguldījis tūkstošus dolāru augstākās klases stereosistēmā, kas rada iespaidu, it kā klausītājs atrastos blakus roka koncerta estrādei.”
Kad izteicu savu vilšanos, jauneklis piebilda: “Pārāk neraizējieties par viņu. Viņš pazina labāku dzīvi, nekā tā, ko viņš tagad dzīvo. Acīmredzot tas ir tas, ko viņš izvēlējās, citādi viņš no sākta gala nebūtu tuvojies šīm lietām.”
Es, dabiski, tūlīt nolēmu uzticēt Roberta lietu Debesu Tēvam un darīt to ik dienas. Es lūdzu, lai Svētais Gars ļauj Robertam uzvarēt rokmūziku, alkoholu un narkotikas. Es, protams, zināju, ka var paiet gadi, kamēr viņš sasniegs tādu stāvokli, lai spētu pieņemt lēmumu atgriezties pie Dieva, bet es biju gatavs par to lūgt sava mūža atlikušo daļu.
Pagāja trīs gadi. Tad kādu dienu es piedzīvoju brīnišķu pārsteigumu – sastapu Robertu reliģiskā sapulcē. Nākamajā dienā ar prieku varēju noklausīties, kā Dieva Gars ir darbojies viņa labā.
“Tas bija pirms kāda gada,” viņš man stāstīja. “Es piedzīvoju pārmaiņu savā domu gaitā, kad domāju par saviem draugiem, brīvo laiku, muzikālo gaumi un citiem savas dzīves aspektiem. Līdz tam laikam es nicināju garīgas lietas, piecus gadus es baudīju to, ko pasaulē sauc par labu dzīvi. No brīža, kad no rīta piecēlos, līdz gulēt iešanai es vai nu aizrāvos ar sevis izklaidēšanu, vai arī tīksminājos par tādas iespējas rašanos. Piemēram, pats pirmais, ko no rīta darīju, gatavodamies iet uz darbu, bija kāda iemīļota rokmūzikas skaņdarba noklausīšanās. Tajā bija kaut kas, kas klusināja iekšējās ilgas.
Katra nedēļas nogale tika pavadīta mežonīgās orģijās, aurojot barā ar sievietēm, alkoholu, narkotikām un visu, ko varēja izdomāt, lai sevi uzmundrinātu. Tajā laikā mēs ar sievu jau gājām katrs savu ceļu, un es pilnīgi brīvi varēju darīt, ko vien gribēju. Man tas patika. Tad pēkšņi vaigu vaigā sastapos ar realitāti.”
“Vai jūs varētu to man izstāstīt sīkāk?” es vaicāju.
“Aptuveni pirms gada viss mainījās. Pirmkārt, man sāka apnikt rokmūzika un alus dzeršana. Kādā vakarā es, kā parasti, atgriezos mājās no darba, ieslēdzu stereosistēmu, ievietoju vairākas iecienītas plates un ērti atlaidos krēslā ar alus kausu vienā rokā un avīzi otrā. Ieņēmu dažus malkus un lasīju kādas minūtes, bet, kad izdzēru trešo malku, jutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Alus malks bija negaršīgs. Ne tikai negaršīgs, bet pretīgs.
Piegāju pie ledusskapja pēc cita alus. Kad biju to iemalkojis, jutu, ka tas ir vēl riebīgāks par pirmo. Arī mūzika nebija tāda, kāda agrāk, kaut kā trūka. Tā nebija vairs tik patīkama; es pārbaudīju atskaņotāja slēdžus. Tie bija noregulēti pareizi, bet rokmūzika bija zaudējusi daudz no savas pievilcības, un es nekādi nevarēju atrast vainu.
Tanī brīdī zvanīja pie durvīm. Atnāca Henrijs, mans tuvs draugs. ’’Henrij, tu nāc īstā laikā. Te notiek kaut kas savāds, un es nekādi nevaru to izskaidrot.” Izlējis otrās bundžas atlikumu glāzē, es to piedāvāju Henrijam. Henrijs atzina alu par izcili garšīgu. Es atteicu, ka man no alus kļūst nelabi.
“Ļauj man nogaršot alu no tavas glāzes; tas ir neticami.” Ieņēmis mutē malku, viņš metās pie izlietnes un pēc tam spļaudījās: “Tie ir puvekļi. Riebīga dzira. Tev, draugs, ir tāda lieta, kurā es nevaru līdzēt. Negribu tevi baidīt, bet ticu, ka šeit darbojas kāds pārdabisks spēks. Starp citu, atnācu pie tevis aizņemties uz dažām dienām kādu darbarīku.”
Dabiski, ka mana interese par Roberta piedzīvojumu pieauga, un es nevarēju atturēties nejautājis, kā viņš sapratis drauga piezīmi par pārdabisko.
“Mana pirmā doma bija, ka kāds par mani aizlūdz,” atbildēja Roberts, “un Kungs dara kaut ko, lai liktu man nopietni padomāt par manu dzīvesveidu. Savādais piedzīvojums mani mulsināja un pārsteidza, un kopš tās dienas es vairs nevaru iedzert alu.”
Sarunas gaitā viņš minēja dažas šī notikuma detaļas. Visdziļāk mani iespaidoja šāds gadījums.
“Dažas dienas pēc piedzīvojuma ar alu es gandrīz zaudēju dzīvību. Bija novembra vakars, apmēram astoņi, un es braucu lejā pa mazu pakalnu, tā kā bija uzlijis, un asfalts sāka vietām apsalt, samazināju ātrumu līdz kādiem 45 km stundā; pēkšņi uz šosejas izlēca četras stirnas. Prožektori dzīvniekus apžilbināja, un tās palika stāvot ceļa vidū.
Es asi bremzēju, un mašīna sāka griezties kā vilciņš uz stikla plates, tā meta apļus, bet nepieskārās ceļa iežogojumam un pakalna apakšā apstājās. Bet kā tas notika! Pēc pirmā apļa stirnas bija pazudušas, bet apturēt mašīnu nekādi neizdevās. Kādus simts metrus tālāk ceļš bija atkal līmenisks; auto pamazām kļuva lēnāks un apstājās nomalē blakus nožogojuma sliedei.
Sliede bija vadītāja pusē. Es paspīdināju ar prožektoru uz apmali un ieraudzīju aiz tās stāvu, apmēram trīsdesmit metrus dziļu gravu.”
Kad jautāju, kāda doma viņam radās brīdī, kad viņš atskārta, ka ir drošībā, viņš atbildēja: “Es jutu, ka tika paklausīta kāda aizlūgšana. Protams, šie divi piedzīvojumi lika man domāt, ka ir kāds, kas vērtē manu dzīvību augstāk nekā es pats. Atgriezties pie Dieva mani iedrošināja arī pārliecība par to, ka Dievu gan biju atstājis, bet Viņš mani ne. Kopš tā laika es sāku svērt savu dzīvi un rīcību uz mūžīgās dzīves svariem. Man bija tālu jābrauc atpakaļgaitā, lai tiktu atkal uz pareizā ceļa. Narkotikas mani turēja ciešā saitē, un es zināju, ka pats šo saiti nespēšu saraut. Es nolēmu visu šo lietu pārrunāt ar Jēzu un sekot Viņa vadībai. Un Viņš vadīja. Šodien atkal esmu brīvs vīrs un varu atskatīties uz uzvaru pār sevi, pār grēku un pār pasauli.”
Roberta stāsts stiprināja mani lūgšanu kalpošanā un palīdzēja pilnīgāk sasniegt to, ko biju meklējis ilgu laiku, proti, nešaubīgu paļāvību uz savu Debesu Ievu un Viņa Svētā Gara spēku.