Septiņdesmito gadu sākumā strādāju pie Bufalo tālruņu kataloga Ņujorkas štatā. Negaidot priekšniecība man jautāja, vai es būtu ar mieru izpalīdzēt kādā neparedzētā vajadzībā. Kad Pletsburgas dzelteno lapu gatavošanas kampaņa bija pilnā spēkā, izrādījās, ka nav neviena, kam kārtot vairāku lielu firmu pasūtījumus; dažas no tām atradās Monreālā, Kanādā. Darbs varētu ilgt kādu mēnesi.
Es to apņēmos paveikt un dedzīgi ķēros pie darba. Svētais Gars atvēra ceļus manā priekšā, un pasākums izvērsās par lielu panākumu. Tajā gadā es biju viens no diviem Ņujorkas štata aģentiem, kas ieguva atzinību par izcilām sekmēm dzelteno lapu sagatavošanā, un mani uzņēma Tirzniecības sasniegumu klubā.
Pēc tam, kad biju pavadījis visu dienu vizītēs pie pasūtītājiem Monreālā un nobraucis apmēram 100 km atpakaļ līdz Pletsburgai, es ierados birojā ap septiņiem vakarā. Es ātri piespraudu pie ziņojumu dēļa datus par dienā paveikto (pasūtījumos un skaidrā naudā) un pagriezies ieraudzīju savu kolēģi Antoniju, kas arī bija pienācis ar savu pārskatu. Viņš nāca taisni no vakara darījumu vizītes pie kāda būvuzņēmēja un vēl nebija paspējis paēst vakariņas. Arī es vēl nebiju ēdis, tāpēc devāmies uz restorānu kopā.
Pie galda Tonijs uzdeva daudz jautājumu par manu sievu un bērniem. Pēc dažām minūtēm viņš sāka stāstīt par savu ģimeni.
Arī šajā gadījumā Svētais Gars mani aicināja ietvert šo vīru manā lūgšanu kalpošanā. Tonijam bija smagi sirdsapziņas pārmetumi par incidentu, kas bija izraisījis traģiskas sekas vairāku cilvēku dzīvē. Bez tam viņš pats bija zaudējis savu plaukstošo uzņēmumu, kuru bija iekārtojis, sūri strādājot daudzus gadus, un turklāt vēl atsvešinājies no saviem ļoti mīlētajiem pusaudžu vecuma bērniem.
Tas bija sācies kādā bankas darbinieku Ziemassvētku banketā. Viņš tērzēja ar bankas prezidentu un tā sekretāri brīdī, kad pienāca kāda jaunkundze, sekretāres draudzene. Viņa bija atvedusi sekretāri savā mašīnā. Tagad viņa atvainojās, ka neparedzētu apstākļu dēļ nevarēs sekretāri gaidīt, un lūdza, vai kāds cits nevarētu apņemties to pēc banketa pārvest mājās. Antonijs piedāvājās izpalīdzēt.
Garajā ceļā līdz sekretāres dzīvesvietai tā nemitīgi čaloja. Klausoties Antonijam iešāvās prātā doma, ka par savām pūlēm viņam varētu pienākties viens atvadu skūpsts. Izrādījās, ka viņa to uztvēra kā lielisku ideju un piemetināja, ka pati bija cerējusi uz mazu romāniņu.
Šis šķietami nevainīgais Ziemassvētku skūpsts izvērsās par Tonija dzīves katastrofu. Sekretāre arī bija precējusies, bet reizēm bija paflirtējusi ar Toniju, kad viņš apmeklēja banku. Ziemassvētku skūpstam sekoja Jaungada skūpsts, un tas, savukārt, attīstījās par dēku.
Pēc dažiem mēnešiem, kamēr abu mīlas dēka turpinājās dažādos moteļos, sekretāres vīrs tos bija izsekojis ar privātdetektīva palīdzību. Saniknots viņš piezvanīja Tonija sievai un izstāstīja, ko zināja. Sieva nevaldāmās dusmās pieprasīja tūlītēju šķiršanās prāvu, kas Toniju izputināja finansiāli.
Lai nomaksātu šķiršanās nodevu un apmierinātu tiesas prasību, Tonijam vajadzēja pārdot savu uzņēmumu. Abi ar draudzeni viņi nolēma atstāt šo mazpilsētu un pārcelties uz kādu lielāku pilsētu.
Trīs gadus viņi vaiga sviedros pūlējās, lai iekārtotu sev to, ko viņi dēvēja par jaunu dzīvi. Taču tad negaidīts pavērsiens sagrāva šo rožaino sapni.
Sekretāres vīrs viņu sameklēja un bērnu dēļ lūdza atgriezties mājās. Viņa pieņēma piedāvājumu ar tādu prieku, ka Tonijs apstulba un nevarēja attapties ilgu laiku.
Viņš mēģināja aizmirsties dzerot. Nedēļas nogales pavadīdams alkohola skurbumā, viņš centās it kā aizmirst savu vainu.
Jautāju, vai viņš kādreiz ir padomājis, ka varētu meklēt palīdzību pie Dieva.
“Godīgi sakot, Rodžer, es nekad neesmu nodarbojies ar garīgām lietām. Baznīcā neesmu bijis kopš mūsu laulībām, un tas bija pirms vairākiem gadiem.”
Daži nākamie jautājumi atklāja, ka viņš par Dievu un Bībeli nezina tikpat kā nekā. Acīmredzot viņš bija gluži apmierināts ar savu neziņu. Viņš ticēja Dievam kā radošam un virzošam spēkam, kas dod visam dzīvību, bet pilnīgi nepieļāva domu par personīga Dieva esamību.
Tad es viņam sagādāju šoku. “Tonij, jūs iesākāt šo sarunu un vaļsirdīgi atklājāt man savas problēmas. Daru jums zināmu, ka no šīs dienas aizlūgšu par jums Dievu. Es ierakstīšu jūsu vārdu savā lūgšanu sarakstā uz visiem laikiem. Es ticu, ka Svētais Gars vadīs jūsu ceļus uz Dieva pilsētu.”
Dažas sekundes viņš palika mēms. “Eseses nekad neesmu dzirdējis kaut ko tādu. Es nezinu, kā man izteikties, bet jūsu interese mani pārsteidz un aizkustina. Jūsu pārliecības patiesīgums un spēks mani saviļņo un izraisa manī savādu jaunu sajūtu. Es jums pateicos par to, ko man sacījāt.” Pēc tam viņš sāka runāt par ko citu. Saspringtā darba dēļ mums vairs nebija izdevības parunāties, ja neskaita dažus vārdus, kurus pārmijām birojā. Mana norīkojuma beigās, kad piektdien atstāju biroju, viņš mani pavadīja līdz mašīnai un tieši tad pateica, kāpēc mans piedāvājums aizlūgt viņu tik ļoti satraucis.
“Iemesls, kāpēc biju tik saviļņots un gandrīz nevarēju savaldīt savas jūtas restorāna apmeklētāju klātbūtnē, bija tas, ka mana vecāmāte bija teikusi līdzīgus vārdus. Es sacīju, ka nekad nekā tāda nebiju dzirdējis; patiesībā es nekā līdzīga nebiju dzirdējis kopš vecāsmātes nāves. Pirms savas aiziešanas viņa man teica: “Antonij, es ticu, ka manas aizlūgšanas par tevi tiks uzklausītas un ka Dieva Gars vadīs tavus ceļus uz Dieva pilsētu.”
Tad es Antoniju sastapu tikai pēc deviņiem gadiem. Tajā laikā es jau biju izvirzīts par apgabala reklāmas nodaļas vadītāju un pārbaudīju tālruņu katalogu dzelteno lapu reklāmas kampaņu Pensilvānijā. Reiz pusdienas laikā es kolēģu bariņā pētīju restorāna ēdienkarti. Pa kreisi no manis kāds ierunājās: “Rodžer Morno, kas jūs atveda uz šo pasaules dalu?”
Kad pagriezos, man pretī stāvēja Tonijs ar sveicienam izstieptu roku. Tagad viņš bija lielas tirdzniecības firmas vadītājs apgabalā, un viņam līdzi bija daži darbinieki. Visi kopā nupat gāja laukā no restorāna. Viņš gribēja ar mani runāt un teica, ka tūlīt atgriezīšoties un gaidīšot savā mašīnā, kamēr būšu paēdis.
Kad jau sēdējām viņa mašīnā, viņš vispirms atgādināja mūsu sarunu Pletsburgas restorānā pirms deviņiem gadiem. Viņš atcerējās, ka es viņam liku padomāt par reālajām dzīves vērtībām. Vairākkārt viņš man pateicās par aizlūgšanām un paziņoja, ka alkoholu vairs nelieto, ir arī atmetis smēķēšanu un, pāri visam, sācis interesēties par garīgām lietām, vērojot neparastas Dieva rūpes savā dzīvē.
Pēc mūsu šķiršanās es visu dienu pateicos un slavēju Dievu, kas man bija ļāvis labāk izprast Viņa kalpošanu Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā. Citādi es nekad nebūtu zinājis, kāda svētība ir tā, ka mana lūgšanu saraksta vārdus Jēzus nes pie savas sirds.