Man bija siena drudzis. Pamodies četros no rīta ar nepatīkamu niezes sajūtu, iedzēru zāles, lai to mazinātu. Kad sapratu, ka vairs neaizmigšu, es lūdzu Kungu, lai Viņš mani vada pārdomās un lūgšanā. Tūlīt prātā ienāca doma par sīvo kauju, kas bija jāizcīna Israēla bērniem, kad amaleķieši tiem uzbruka pie Refidimas.
Mozus, Arons un Hūrs vēroja kauju no kalna virsotnes. Lūgšanu vīrs Mozus pacēla rokas pret debesīm, aizlūgdams par savu tautu. Pārsvars nosliecās uz Israēla pusi līdz brīdim, kad Mozus rokas pagura un viņš tās nolaida. Tad pārsvaru guva ienaidnieks.
Kad šī norise atkārtojās vairākkārt, Arons un Hūrs saprata, ka viņiem jātur Mozus rokas paceltas pret debesīm, lai Israēls spētu uzvarēt. Viņi apsēdināja vadoni uz liela akmens, un abi turēja Mozus rokas, līdz saule norietēja un Israēls bija guvis uzvaru.
Pārdomas par šo gadījumu lika man saprast, ka, aizlūdzot par tiem, kuriem vajadzīga palīdzība, izturība ir svarīgāka, nekā pirms tam biju domājis. Es atcerējos, ka manas aizlūgšanas par citiem gadu gaitā deva maz labuma, kamēr nebiju iekārtojis savu lūgšanu sarakstu un sācis pieminēt katru cilvēku ik dienas. Kopš tā laika ievēroju, ka daudzas manas lūgšanas tiek uzklausītas redzamā veidā.
Daudzi cilvēki guva uzvaru pār grēka varu tad, kad Dievs, uzklausot lūgšanu, piespieda tumsas spēkus atkāpties, un viņi ieguva laiku brīvi izšķirties.
Gandrīz trīs gadus es ik dienas bez izņēmuma lūdzu par Robertu, kādu jaunu cilvēku. Es nācu žēlastības troņa priekšā ar lūgumu, lai Svētais Gars viņu vada pie atgriešanās un palīdz viņam pieņemt pārdomātus lēmumus par savu dzīvi un mūžību.
Protams, Dievs kāda brīvo gribu nekad neiespaido ar varu. Dieva Gars nekad nespiež cilvēkus darīt kaut ko tādu, ko viņi nevēlas. Viņš tikai norāda labāko dzīvesveidu un aicina piedzīvot patiesu mieru un prieku. Dievs rada sevišķi labvēlīgus apstākļus, lai varētu izšķirties par pozitīvo.
Doma, ka cilvēki, kas cīnās ar grēka varu un ir atsvabināti ar mīlestības varu, Radītājam ir dārgāki par nekritušajiem Visuma iemītniekiem, pildīja manu sirdi ar smeldzīgām rūpēm par citiem. Izjuzdams atbildību, kas līdzīga tēva atbildībai par bērnu labklājību, es jautāju sev: “Ja es nomiršu, kas lūgs, lai Kristus nopelns tiktu piemērots tiem, kuru vārdi ir manā lūgšanu sarakstā?”
Man ienāca prātā arī cits jautājums – kā es varu garantēt tiem, kas tagad saņem palīdzību no Svētā Gara, ka par viņiem tiks aizlūgts vienmēr, ka viņi nekad vairs nebūs pamesti, sāpināti un apspiesti?
Bezpalīdzībā es sev teicu: “Man ir vajadzīgs kaut kāda veida pastāvīgs lūgšanu saraksts.” Es nezinu, kāpēc tā teicu, bet biju to pateicis, un šī doma iegūlās manā prātā.
Es atklāju Kungam savas bažas, ka manas aizlūgšanas tiks pēkšņi aprautas un daudzi vairs nesaņems tik vajadzīgo palīdzību.
Pirms dažām dienām biju domās kavējies pie Jāņa evaņģēlija septiņpadsmitās nodaļas un ievērojis
Jēzus lielās rūpes par mācekļiem. Secināju, ka Viņš labi saprot manas rūpes par manu ļaužu vajadzībām.
“Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es nāku pie Tevis. Svētais levs, uzturi tos savā vārdā, ko Tu man esi devis. (..) Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. (..) Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” (Jāņa 17:11-20)
Kristus aizbildnieciskie vārdi, kas aptver visus kristiešus līdz laika galam, lika man atbildēt: “Dārgais Pestītāj, lūdzu dari mani par gudru lūdzēju citu cilvēku labā, lai viņu dzīvi rotātu labākās mūsu Ieva svētības un vadītu tos uz Dieva pilsētu.”
Izteicis šo īso lūgumu, es gaidīju atbildi. Kungs mani vadīja pie 2. Moz. 28:29: “Tā lai Ārons glabā Israēla dēlu vārdus kopā ar tiesas amata nozīmi uz savas sirds, kad viņš ir svētnīcā, lai tos pastāvīgi pieminētu tā Kunga priekšā.”
Tas bija atrisinājums manām cilvēciski ierobežotajām spējām. Es gribu, lai daudzu personu vārdus, kas atrodas manā lūgšanu sarakstā, Kungs iegravē savas taisnības krūšu rotā. Ja es nomirtu šodien, Jēzus, dievišķīgais Aizbildnis, turpinātu aizlūgt par viņiem žēlastības troņa priekšā.
Jā, man patiesi ir pastāvīgs lūgšanu saraksts. Gadu desmitu gaitā tas pieaudzis līdz simtiem vārdu, tomēr šo cilvēku apjomīgās vajadzības nepārslogo dievišķo Aizbildni. Apustulis Pāvils mums uztic “mazu” noslēpumu: “Mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu līdzi just māsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc bez bailēm pieiesim pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:15,16)