Daudziem cilvēkiem mūsdienās kļūdaini šķiet, ka Bībele ir novecojusi. Tā varbūt esot derējusi viņu vecvecākiem un cilvēkiem, kuri dzīvoja neapgaismotajā pagātnē, bet šodienas pasaulei tā neko daudz vairs pateikt nespējot. Tomēr, ja sākam pētīt, tad atklājas gluži cita patiesība. Izrādās, ka Bībelei ir sava, noteikta vieta. Tā stāsta, kā lietām jābūt, nevis to, kā tām bija jābūt vai kā tām vajadzētu būt. Dzīve ir reāla un svarīga — un mēs visi esam tajā iesaistīti. Bībele parāda dzīvi, kāda tā ir realitātē.
Bībelei ir daudz stāstāma par dzīvi. Bībele saka, ka dzīve ir kā tvaiks — tā ilgst mazu brīdi un tad izgaist (Jēkaba 4:14). Un kas gan ir 60 vai 70 gadi, salīdzinot ar gadsimtiem vai gadu tūkstošiem?
Bībele raksturo dzīvi kā “asaru upes”. Mazdūšība, vientulība un dažāda veida grūtības ir daudzu cilvēku liktenis. Mēs visi kaut kādā brīdī dodamies cauri ielejai. Ik dienas mēs saskaramies ar pārbaudījumiem un kārdinājumiem. To jau reiz uzsvēris Ījabs: “Bet cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu.” (Ījaba 5:7) Mums nav jāgaida, līdz kļūsim veci, lai par to uzzinātu. Draugi var būt ļauni un nepastāvīgi. Lietas reti risinās tā, kā mēs to vēlamies. Bībele trāpa tieši mērķī, kad runā par iedrošinājuma trūkumu un noskumšanu. Un mēs no pieredzes zinām, ka tā ir patiesība.
Tāpēc gadsimtu gaitā neskaitāmi ļaužu miljoni ir atklājuši, ka Bībele tos uzrunā tieši tur, kur viņi atrodas. Tā sniedz mierinājumu slimības un nāves brīžos. Tā dāvā cerību tad, kad esam mazdūšīgi un izmisuši. Tā vada tad, kad esam apmulsuši. Tā dod spēku pārbaudījumos un kārdināšanās. Tā sniedz gaismu tumsībā un pārliecību tiem, kam pietrūkst pašapziņas. Bībele ir bijusi tāda jau kopš laika, kad vīri, sievas un jauni cilvēki ir spējuši to lasīt. Vai tāpēc Bībele vēl joprojām ir visvairāk pārdotā grāmata? Tās saistība ar dzīvi tik daudzās situācijās ir spēcīgs arguments par labu tam, ka šī ir grāmata, kam mēs varam ticēt.
Bībele runā par dzimšanu un nāvi, jaunību un vecumu, prieku un bēdām, cerībām un izmisumu, nabadzību un bagātību, slimībām un veselību, naudas pelnīšanu un tās zaudēšanu, lepnumu un pazemību, ģimeni un draugiem, kā arī par ienaidniekiem, mīlestību un naidu, mieru un karu, darbu un rotaļām, asarām un smiekliem, vīriem un sievām, vecākiem un bērniem, pagātni, tagadni un nākotni. Tā runā par reāliem cilvēkiem reālās situācijās reālā pasaulē.
Bībele tāpat runā par Dievu, kurš vienmēr ir blakus. “Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis [..]; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi,” (Jesajas 43:2) un “Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs” (5. Mozus 31:6, 8). Arī šie apsolījumi ir īsti. Tie piešķir dzīvei jaunu jēgu. Tā daļa no dzīves, par kuru runā Bībele, ir reāla, iespējama un pieejama. To noteikti ir vērts pārdomāt. Bet vienīgi tad, ja mēs pilnībā ticam tam, ko saka Bībele. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc ir tik svarīgi pārbaudīt pierādījumus.