Bībele apgalvo, ka tai piemīt spēja mainīt to cilvēku dzīvi, kas šo grāmatu lasa. Protams, ne jau katrs vēlas, lai viņa dzīve tiktu mainīta. Pietiekami godīgi. Mums ir tiesības izvēlēties virzienu, kādā vēlamies doties un kā vēlamies nodzīvot savu dzīvi. Iespējams, ka arī šobrīd jūtamies pietiekami komfortabli — gan tai ziņā, kas esam, gan arī mūs apmierina virziens, kurā dodamies. Bet jo vecāki kļūstam, jo vairāk apzināmies, ka cilvēka dzīvē pārāk daudz kā pietrūkst. Daudzi to saprot tikai tad, kad sasniedz 40 vai 50 gadu vecumu un vēlas, kaut viņi visu varētu sākt no jauna. Ir pagājusi puse dzīves, un tur neko vairs nevar darīt.
Mums nav jāiegūst 150 punkti inteliģences testā (IQ), lai saprastu, ka pasaulē daudzas lietas notiek nepareizi. Mēs to ik dienas redzam televīzijas pārraidēs vai izlasām avīzēs — slepkavības, izvarošanas, nežēlīgas laupīšanas, bērnu izmantošana, bandu kari, terorisms un tā visa rezultātā izpostītas cilvēku dzīves. Un kāpēc tik strauji pieaug depresija, it īpaši Rietumu zemēs? Kāpēc ik gadu tiek izdarīts tik daudz pašnāvību, un kāpēc pašnāvību skaits palielinās tieši jaunu cilvēku vidū? Kāpēc ir tik daudz narkomānu un narkotiku piegādātāju? Kāpēc tik daudz mākslinieku un rakstnieku glezno un raksta par tik drūmām lietām? Kāpēc dzīve mūsdienu pasaulē šķiet bezjēdzīga, tukša un bez jebkādas nozīmes?
Atbilde ir vienkārša — tie esam mēs, cilvēki. Mēs esam problēma. Dažreiz tie ir kaimiņi, citreiz tā ir vadība vai priekšnieks; dažreiz tie ir vecāki, citreiz sieva, vīrs vai bērni, sievasmāte vai tēvamāsa. Bet daudz biežāk, nekā mums to gribētos atzīt, tie esam mēs paši. Mūsu augstprātīgais egoisms un absolūtā ieinteresētība vienīgi sevī traucē labu attiecību veidošanu. Un labas attiecības ir tikai sākums. Cēlonis lielākajai daļai pasaules problēmu ir cilvēku dīvainā vai nepieņemamā attieksme un uzvedība.
Bībele apgalvo, ka spēj atrisināt šo cilvēces eksistences pamatproblēmu, lai varētu nonākt līdz lietas saknei un tādējādi izmainīt mūs pašus un sabiedrību kopumā. Tā apgalvo, ka spēj pateikt mums, kas mēs patiesībā esam, un palīdzēt mums mainīties, ja esam nonākuši līdz tādam brīdim, kad šādu izmaiņu uzskatām par nepieciešamu. Bībele bieži runā par iespēju piedzimt no jauna un mainīties — atdzimt no Dieva vai “no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” (1. Pētera 1:23). Bībelē Dievs saka: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu.” (Ecēhiēla 36:26) Nav citas grāmatas, kas apgalvotu ko tādu. Un to cilvēku skaits vēstures gaitā, kuri pierādījuši šo vārdu patiesumu, ir ļoti liels. Par to būtu vērts padomāt.
Mums būtu sev jāpavaicā: “Ja Bībele tiešām spēj tik ļoti izmainīt cilvēkus — sliktus padarīt par labiem, noskumušus darīt priecīgus, vājus darīt stiprus —, vai mums tā nebūtu jāuztver nopietni?” Ja nu tā, galu galā, izrādās patiesa?