Vairums cilvēku, kuriem ir kaut neliels priekšstats par kristietību un Bībeli, pat ja šie ļaudis nezina sevišķi daudz, parasti tomēr ir noskaidrojuši, ka daļa apsolījuma ir nākamā dzīve. Patiesībā tā ir pati lietas būtība. Lai cik neticami tas daudziem šodien varētu šķist, kristietība māca, ka pēc šīs dzīves pastāv iespēja iegūt vēl vienu, kura nekad nebeigsies.
Bībele par šo nākamo dzīvi runā bieži un nepārprotami. Tā runā par “mūžīgo dzīvību”, “celšanu augšā pastarā dienā”, dzīvošanu “mūžīgi”, “augšāmcelšanās dienu”, par to, ka “mirušie celsies augšām”, par “nākamo dzīvi”, “debesu tēviju”, kā arī par “jaunām debesīm un jaunu zemi”. Jēzus pats teica: “Kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,” un “jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jāņa 11:25; 14:19) Tā ir kristietības būtība, un tās saknes meklējamas Bībelē.
Tāpat nav nejauši, ka šī iespēja iegūt mūžīgu dzīvi nākotnē Bībelē nav pieminēta tikai reizēm, laiku pa laikam šur un tur, gandrīz vai neviļus viena vai divu Bībeles sarakstītāju grāmatās. Patiesībā tā ir Bībeles galvenā tēma. Nav iespējams izlasīt Jauno Derību, drīz vien neatrodot norādi uz mūžīgo dzīvi vai līdzīgu formulējumu. Gandrīz visas Jaunās Derības grāmatas to piemin tādā vai citādā veidā. Visiem nozīmīgajiem literatūras darbiem vēsturē ir bijusi sava galvenā tēma un mērķis, kā arī parasti — centrālais personāžs. Tā tas ir arī ar Bībeli. Tās galvenā tēma ir nākamā mūžīgā dzīve, un tās galvenā persona ir Jēzus, kurš šo apsolījumu padara iespējamu. Lūk, kas ir Bībele, un, starp citu, šis ir arī viens no iemesliem, kādēļ tik daudz dažādu gadagājumu un sociālo slāņu ļaužu gadsimtu gaitā ir sapratuši, ka tā ir tik saistoša un pārliecinoša.
Varbūt tagad uzskatīsit, ka jebkuram saprātīgam cilvēkam būtu vismaz jāvēlas padomāt par grāmatu, kurā apgalvots, ka pastāvēs vēl kāda cita dzīve pēc jau esošās, un apsolīts izskaidrot, kā to iespējams iegūt. Galu galā, nav daudz šādu grāmatu. Bet Bībele pati māca, ka mūžīgā dzīve ir reāla iespēja. Tādēļ tas vienmēr man ir bijis noslēpums, kāpēc tik daudz cilvēku, no kuriem vairākums ir patiešām izglītoti ļaudis, nevar vai negrib novērtēt to tik objektīvi kā citas grāmatas. Galu galā, neviens neko nezaudēs, ja rīkosies apdomīgi, tieši pretēji — pastāv iespēja iegūt patiesu labumu.
Tā vien šķiet, ka kāds ir cilvēcei pārklājis visaptverošu, iznīcinošu un vienotu nāves stingumu, kas tai atņēmis spēju domāt skaidri un objektīvi. Vai kāds cilvēks skaidrā prātā atteiktos no iespējas dzīvot mūžīgi? Dažnedažādās azartspēlēs cilvēki ir gatavi riskēt, spēlēt pretēji visām izredzēm cerībā, ka kādu dienu, iespējams, maz ticamais laimests uz dažiem ātri gaistošiem gadiem kaut mazliet uzlabos šā brīža dzīves kvalitāti.
Tomēr šķiet, ka viņi nav spējīgi aptvert to, ka mūžīgā dzīve var būt viņu ieguvums bez jebkāda riska. Lūk, ko piedāvā Bībele! Tas ir diezgan pārsteidzoši: pats piedāvājums un vienlaicīgi cilvēces pastāvīgā gatavība no tā atteikties. Nelaiķis Malkolms Mageridžs, šis nerimstošais kristietības aizstāvis, reiz rakstīja: “Es visu laiku redzu, ka ļaudis nenovērtē cilvēciskās muļķības pastāvīgo spēku.” Nav patiesākas atziņas par domu, ka eksistē mūžīgās dzīves piedāvājums, bet gandrīz neviens nav gatavs to ņemt vērā.
Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, vai Bībele ir patiesa. Ja tā nav patiesa, tad visas runas par mūžīgo dzīvi, nākamo jauno laikmetu, Debesīm un mirušo augšāmcelšanos ir tikai tukša skaņa. Ja tomēr Bībelei ir taisnība, ja mēs varam ticēt tam, ko tā saka, tad tās nudien ir galvu reibinošas iespējas. Iedomājieties, ka ir iespējams dzīvot mūžīgi! Šajā gadījumā jautājums par Bībeles patiesumu un ticamību kļūst ārkārtīgi svarīgs.