1656. gadā Polijā kādā ebreju rabīnu un kristiešu zinātnieku grupā sākās debates. Šo debašu laikā kristiešu zinātnieku grupa kā pierādījumu tam, ka Jēzus ir patiesais Mesija, minēja Daniēla grāmatas 9. nodaļu, kurā runāts par “septiņdesmit nedēļu” pravietisko laiku. Debates beidzās bez rezultāta, tomēr vēlāk rabīni sarīkoja atsevišķu sanāksmi, kurā nolēma aizliegt ebrejiem mēģināt saprast šo pravietojumu, lai gan tā ir ebreju Svēto Rakstu daļa. Viņi pat nolādēja ikvienu ebreju, kurš mēģinātu to darīt, sakot: “Lai sapūst tā kauli un atmiņa, kurš mēģinās saskaitīt 70 nedēļas.” Var skaidri redzēt, ka viņiem ir grūti pretoties šī pravietojuma sniegtajai pārliecībai par to, ka Kristus ir apsolītais Mesija.
Iespējams, ka 70 nedēļu pravietojums ir vispārliecinošākais no visiem mesiāniskajiem pravietojumiem. Kāds autors Daniēlu dēvē par “lielāko no praviešiem” un saka, ka šis pravietojums par 70 nedēļām īpaši uzsver “Svaidītā” (Daniēla 9:25) atnākšanu, pret kuru visi kristieši izturas kā pret “skaidrāko un nepārprotamāko no visiem pravietojumiem”. Viņš piebilst, ka tas ir “visneapstrīdamākais dievišķā paredzējuma” un “paša pravietojuma pārdabiskās inspirācijas pierādījums”.
Šis pārsteidzošais pravietojums ir izklāstīts vien dažos pantos Daniēla grāmatas 9. nodaļā no 24. līdz 27. pantam. Īpašu uzmanību pievērsīsim tieši tiem aspektiem, kas skar Mesijas atnākšanu.
“Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu — dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.” (24. pants)
Šis ir viens no Daniēla “laika” pravietojumiem, kuros viena diena nozīmē vienu gadu. Šo principu, kurā diena atspoguļo gadu, protestantisms ievēro jau kopš pašiem reformācijas pirmsākumiem. Tādējādi šīs 70 pravietiskās nedēļas nozīmē 70 reiz 7 jeb 490 dienas, atspoguļojot 490 gadu periodu. Tekstā skaidri norādīts, ka šis laiks attiecas uz tām lietām, kuras jāpaveic apsolītajam Mesijam un par kurām pravietots arī citās Vecās Derības vietās, piemēram, Jesajas
53. nodaļā, kā arī Psalmos no 22. līdz 24. nodaļai. Saskaņā ar šo pantu Tas, par kuru runā Daniēls
No šiem trīs uzdevumiem, kuri jāpaveic Mesijam, mēs varam saprast, ka pravietojums runā par Jēzu. Kuram gan citam kas tāds būtu bijis pa spēkam?
“Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu nedēļu laikā to atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā.” (25. pants)
Šajā pantā mums jāpievērš uzmanība šādām lietām:
Šos aprēķinus mēs labāk varēsim saprast ar vienkāršas diagrammas palīdzību, kura palīdzēs ieraudzīt arī to, kāpēc šis pravietojums tiek uzskatīts par “Kristus dievišķuma matemātisko pierādījumu” un kāpēc Jaunajā Derībā apgalvots, ka Jēzus nāca tad, “kad laiks bija piepildījies” (sk. Galatiešiem 4:4).
Tieši 483 gadus pēc šī 457. gadā p. m. ē. izdotā rīkojuma atjaunot Jeruzalemi Jēzus iznāca atklātībā un tika kristīts. Savu kalpošanu un dzīves darbu, lai glābtu cilvēci, Viņš sāka tieši 27. gadā mūsu ērā — precīzi noliktajā laikā. Vārdam Mesija ir arī cita nozīme: “Svaidītais”. Īpašā un visiem redzamā veidā kristību brīdī Jēzu svaidīja Svētais Gars. Pēdējais Viņa mesiāniskā zemes darba posms sākās tieši šajā laikā (sk. Lūkas 3:1–3, 21, 22; 4:16–21).
“Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ.” (26. pants)
62 nedēļām bija jāseko pirmajām 7, un tad Mesija tiktu “nogalināts”. Pravietojums koncentrējas uz pēdējiem 7 gadiem 490 gadu periodā pēc mūsu ēras 27. gada. Mēs ievērosim, ka pravietojums norāda uz Jēzu, kuram šajā pēdējā pravietiskajā nedēļā ir jātiek “nogalinātam” vai jācieš nāvessods, gan ne paša, bet citu vainas dēļ. 24. pantā uzsvērts notikuma mērķis: lai “izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus”; Jaunajā starptautiskajā Bībeles tulkojumā teikts mazliet citādi: lai “ļaunumus tiktu izpirkts”. Šī ir bijusi kristīgās vēsts būtība kopš kustības sākuma, un tā ir skaidri norādīta arī šajos pantos.
“Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu; un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris...” (27. pants).
Pēdējās nedēļas vidū Mesija “atcelts kaujamo un ēdamo upuri”. Nedēļas vidus ir trīsarpus gadi pēc tās sākuma. Tā kā Jēzus tika kristīts 27. gadā mūsu ērā, tad trīsarpus gadi mūs aizved līdz 31. gadam mūsu ērā, un tieši tajā gadā Jēzus tika piesists krustā — nogalināts ne Savas, bet citu vainas dēļ — visas cilvēces dēļ.
Bībele norāda, ka Viņa nāves brīdī notika milzīga zemestrīce un Jeruzalemes Templī noslēpumainā kārtā no augšas līdz apakšai vidū pārplīsa priekškars, kas atdalīja Vissvētāko vietu, kurā mājoja Dieva klātbūtne un kura nekad nebija bijusi atklāta un redzama cilvēku acīm (sk. Mateja 27:51). Neiedomājamais bija noticis. Tas nozīmēja, ka visa ebreju upurēšanas sistēma, kura gadsimtiem ilgi bija norādījusi uz Dieva Jēra atnākšanu, nu bija noslēgusies. Vairs nebija nepieciešams upurēt dzīvniekus, kuri norādītu uz Mesiju. Viņš bija atnācis, un Viņa paša nāve turpmāku upurēšanu padarīja nevajadzīgu. Līdzšinējo upurēšanas un ziedošanas sistēmu Viņš bija pārtraucis.
Lieliskais zinātnieks Īzaks Ņūtons šo pravietojumu raksturoja kā “kristīgās reliģijas pamatakmeni”. Kāds cits autors par Daniēla nedēļu pravietojumu saka, ka tas ir “Vecās Derības pravietojumu kroņa dārgakmens”. Tas, protams, ir kas vairāk nekā tikai matemātika, vairāk nekā tikai hronoloģija, vairāk nekā tikai vēsture. Tas mūs aizved līdz pat kristietības vēsts būtībai, Bībeles būtībai, visu pravietojumu īstenajam mērķim — un arī līdz diviem nozīmīgiem un neizbēgamiem jautājumiem:
Atbildei vajadzētu būt acīmredzamai.