Grāmatā Jēzus augšāmcelšanās ebreju zinātnieks Pinhass Lapīds saka: “Es pieņemu Jēzus augšāmcelšanos ne kā mācekļu izgudrojumu, bet kā vēsturisku faktu.” Šajā domā ir kas īpašs: ebrejs, kurš tic Kristus augšāmcelšanās faktam. Protams, gadsimtu gaitā daudzi ebreji ir kļuvuši par kristiešiem. Lai par tādiem kļūtu, viņi ir sākuši ticēt, ka Jēzus tiešām augšāmcēlās no mirušajiem. Galu galā, tas tika pravietots jau Vecajā Derībā un uz to norādīja arī Jēzus pats. Jau atkal pravietiski vārdi veido ticības pamatu, bet to piepildīšanās šo ticību apstiprina.
Iespējams, galvenā doma Jaunajā Derībā par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos lasāma Lūkas 24:44–47:
“Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.”
Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie Rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.”
Jēzus ticēja pravietojumiem. Viņš ticēja tam, ko par Viņu reiz bija rakstījuši Vecās Derības pravieši. Viņš atsaucās uz visām Vecās Derības daļām, arī Psalmiem. Jo īpaši Viņš norādīja uz to, ka Viņš augšāmcelsies “no miroņiem trešā dienā”. To ir grūti pārprast. Ja mēs ticam, ka Jēzus runāja patiesību un ka Viņa vārdi ir pierakstīti bez izmaiņām, mums arī tieši tāpat jātic, ka Viņš mira un augšāmcēlās, — gluži kā to paredzēja Vecās Derības pravietojumi.
Galvenā atsauce Vecajā Derībā uz augšāmcelšanos lasāma Psalmos 16:9–11:
Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību. Tu darīji man zināmu dzīvības ceļu, Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.
Tas, ka šajā psalmā Dāvids runā par sevi, lielā mērā ir saprotams. Tomēr viņš runā vēl par kādu; maz ticams, ka Dāvids sevi sauktu par “Svēto”. Turklāt, kā savā Vasarsvētku svētrunā norāda Pēteris, Dāvids nomira un tika apglabāts, un viņa kapavieta bija atrodama arī tajā laikā. Dāvida ķermenis satrūdēja — gluži tāpat kā ikviens mirušā ķermenis — un Dāvids nepiecēlās no nāves. Tātad 16. psalmā viņš pravietiski runā par Kādu, kurš vēl tikai nāks.
Pēteris šo fragmentu citēja savas svētrunas laikā, “atklāti” sacīdams, ka Dāvids “ir nomiris un apglabāts”, bet, tā kā viņš bija pravietis, viņš paredzēja nākamās lietas, jo runāja “par Kristus augšāmcelšanos” (Apustuļu darbi 2:29–31). Šis bija viens no tiem mesiāniskajiem psalmiem, par kuriem domāja Jēzus, kad tik stingri norādīja uz Vecajā Derībā esošajiem pravietojumiem par Viņa ciešanām un augšāmcelšanos.
Taču ir vēl kas. Jēzus pats pravietoja, ka Viņš mirs un tad tiks uzmodināts no mirušajiem. Šādus paziņojumus mēs varam lasīt katrā evaņģēlijā. Matejs atstāsta Jēzus teikto: “Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties.” (Mateja 16:21) Marks ir pierakstījis precīzus Jēzus vārdus: “Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus, un nokauts Viņš pēc trim dienām celsies augšām.” (Marka 9:31) Lūka stāsta, ka Jēzus runājis tieši par to, kas drīz notiks Jeruzalemē, ka Viņu apsmies, apvainos, sitīs un nonāvēs. Bet “trešajā dienā Viņš celsies augšām”. (Lūkas 18:32, 33) Jānis pierakstījis Jēzus bieži atkārtotu teicienu: “Noplēsiet šo Templi [to Jēzus teica pats par Savu ķermeni], un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” (Jāņa 2:19) Ir diezgan neiespējami ticēt, ka Jēzus, kurš visu laiku runāja patiesību, šajā jautājumā tomēr būtu kļūdījies. Viņa paša pravietotais par Savu augšāmcelšanos apstiprināja to, ko Dāvids bija rakstījis pirms 1000 gadiem.
Tātad, vai Jēzus tiešām augšāmcēlās no mirušajiem? Varbūt tā tikai bija vēlme saskatīt to, kā nemaz nebija, pat sliktāk — vienkārša izjokošana? Par augšāmcelšanos ir sarakstīts daudz grāmatu, un šī tēma ir pārāk plaša, lai to pilnībā izpētītu dažās lappusēs šajā darbā. Tiem, kuri vēlētos uzzināt vairāk, būtu ieteicams izlasīt arī piecdesmit gadus pēc pirmā izdevuma joprojām apritē esošo Frenka Morisona grāmatu Kurš novēla akmeni? (F. Morrison, Who Moved the Stone?), Deivida Māršala pārliecinošo materiālu par augšāmcelšanos viņa nesen iznākušajā grāmatā Īpašais Jēzus (D. Marshall, The Essential Jesus) vai Lī Strobla darbu Kristus lieta (Lee Strobel, The Case for Christ), kurā arī ir apskatīti augšāmcelšanās pierādījumi. Tomēr lai īsumā atbildētu uz sākumā uzdoto jautājumu, mēs varam apskatīt trīs lielākos pierādījumus, kuri apstiprina kristiešu īpašo ticību piepildītajiem pravietojumiem un tam, ka Jēzus tiešām augšāmcēlās no mirušajiem.
Biežie un nepārprotamie Jaunās Derības apgalvojumi. Mēs jau agrāk minējām dažus Jēzus izteikumus. Taču tādu ir daudz vairāk. Apustuļu darbos un Pāvila rakstītajās vēstulēs atkārtoti varam lasīt, ka Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem. Tā bija ļoti būtiska tēma agrīnās kristiešu draudzes dzīvē. Bieži lasāmi tādi ziņojumi kā Pētera paustais, ka “Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā,” (Ap. d. 2:24) un Pāvila ziņojums par to, ka “Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību” (Ap. d. 13:37). Ja Jēzus nebūtu augšāmcēlies no kapa un būtu joprojām apglabāts, tad kādēļ gan nekad netika apstrīdēti šie publiskie un regulārie ziņojumi par Viņa augšāmcelšanos? Kādēļ gan neviens nenorādīja, kur atrodas Viņa mirstīgās atliekas vai atdusas vieta, un neuzstāja, ka agrīnās kristiešu draudzes mācītāji ir kļūdījušies? Kristietība būtu pārstājusi eksistēt, pirms tā vēl sāka izplatīties. Tas, ka neviens neko neapstrīdēja, nozīmē, ka bija pietiekami daudz atkārtotu, pārliecinošu un neapstrīdamu pierādījumu, kas liecināja, ka Jēzus ir augšāmcēlies.
Bija daudz aculiecinieku, kuri Viņu redzēja. Aculiecinieku liecības ir visspēcīgākais arguments jebkurā tiesā, it īpaši, ja notikušo apstiprina vairāk nekā viens liecinieks. Ja kaut ko apstiprina vairāki aculiecinieki, šo faktu ir gandrīz neiespējami apstrīdēt.
Jēzu redzēja vismaz 10 reizes pēc Viņa augšāmcelšanās, un nereti tās bija lielas ļaužu masas. Šīs liecības ir pārāk skaidras, lai tās pārprastu. Pāvils nepārprotami norāda, ka Kristus ir “trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem”, tādējādi piepildīdams pravietojumu. Pāvila liecībā teikts, ka Jēzu redzēja Pēteris un Jēkabs, vēlāk — 11 mācekļi, pēc tam vēl vairāki cilvēki un pat “vairāk kā pieci simti vienā reizē”; turklāt vairākums no šiem ļaudīm joprojām bija dzīvi tad, kad Pāvils par to rakstīja Korintas draudzei (1. Korintiešiem 15:3–7). Mēs pamatoti varētu apšaubīt viena vai divu liecinieku teikto, tomēr simtiem liecinieku teiktajam ir neizmērojams svars. Jurists sers Edvards Klārks rakstīja: “Augšāmcelšanās pierādījumi ir pārliecinoši; es Augstākajā tiesā ne reizi vien esmu pamatojis spriedumu ar pierādījumiem, kuri ne tuvu nav bijuši tik pārliecinoši.” Arī citi tiesību zinātāji ir nonākuši pie tādiem pašiem secinājumiem par augšāmcelšanos.
Kristietības izplatīšanās un kristiešu draudzes pieaugums.
Dažu gadu laikā pēc Kristus augšāmcelšanās Romas impērijā strauji izplatījās jauna reliģiskā kustība. Rietumos no Mazāzijas tā sasniedza Grieķiju, Romu, Galliju un Britāniju, austrumu virzienā — Indiju un Ķīnu, bet dienvidos — Āfriku. Jaunās ticības pamatmācība bija vēsts par Jēzu no Nācaretes, kurš Jūdejas pārvaldnieka Poncija Pilāta valdīšanas laikā tika piesists krustā un augšāmcēlās no mirušajiem.
Tādējādi nav ticams, ka agrīnās kristīgās kustības straujā izplatība spēcīgas pretestības un vajāšanu laikā varētu būt pamatota uz meliem, jokiem vai vēlmes ticēt kaut kam nebijušam. Vai tiešām miljoniem cilvēku būtu bijuši gatavi doties šausmīgā nāvē, kā tas notika Romas Kolizejā un daudzās citās vietās Romas impērijā, ja visa pamatā būtu tikai skaista pasaciņa?
Deivids Māršals, tieši tāpat kā citi, kuri ir rūpīgi pētījuši pierādījumus, izdara šādu secinājumu: “Fiziskā Jēzus augšāmcelšanās ir realitāte, vēsturisks fakts.” Nekas cits nespēj apmierinoši izskaidrot kristietības eksistenci, izdzīvošanu un izaugsmi. Jēzus augšāmcelšanās neapšaubāmi ir viens no visapbrīnojamākajiem un vispārliecinošākajiem biblisko pravietojumu piepildījumiem.
Šīs nodaļas sākumā mēs uzdevām jautājumu: “Vai Jēzus bija Mesija?” Mēs teicām, ka atbildi uz šo jautājumu var atrast Vecās Derības pravietojumos, kuri vēstīja par Viņa nākšanu. Mēs uzmanīgi aplūkojām daudzus šādus pravietojumus un redzējām pierādījumus tam, ka tie piepildījās Jēzus dzīvē. Grāmatā Pravietojums runā tās autors E. A. Rauels apkopo savus pētījumus par Vecās Derības mesiāniskajiem pravietojumiem un piedāvā šādus secinājumus:
Vēlāk Rauels secināja: “Neviens cits šim raksturojumam neatbilst —vienīgi Jēzus.” Vēl atliek minēt pravietojumus par augšāmcelšanos un to piepildīšanos, un Kristus lieta ir atrisināta, tā vairs nav apstrīdama. Tas pats sakāms par jebkuru citu pravietojumu un Bībeli kā tādu.
Ja uz šo visu paraugās no matemātisko aprēķinu viedokļa, aina kļūst vēl pārsteidzošāka. Saskaņā ar Amerikas Zinātniskās biedrības apstiprinātajiem statistikas datiem, kas sniegti profesora Pītera Stonera grāmatā Zinātne runā, iespēja, ka tikai 8 no Vecās Derības pravietojumiem var piepildīties viena un tā paša cilvēka dzīvē, ir 1 no 1017 — tātad 1 no 100 000 000 000 000 000. Šis skaitlis ir pārāk liels, lai to aptvertu.