Ja tas ir ievērojams fakts, ka daudzas varenās pilsētas, kuras gadsimtiem ilgi plauka un zēla, tika pilnībā izpostītas, tad kā ir ar veselām tautām, kas arī ir pilnībā izzudušas? Tomēr tieši tas ir noticis. Daudzas tautas, kuras dzīvoja senajos laikos, šodien vairs nepastāv. Daudzas no tām ir izzudušas pilnībā, un par šo nāciju kādreizējo esamību nebija palikušas nekādas citas liecības kā vien Bībelē pieminētais, līdz tās parādījās arheoloģisko izrakumu rezultātā. Par citām tautām, kas minētas Bībelē, bija atrodamas skopas ziņas arī citos avotos.
Kā piemēru minēsim kānaāniešus. Viens no labāk pazīstamajiem
Bībeles aprakstiem ir stāsts par Izraēla bērnu aiziešanu no Ēģiptes,
Sarkanās jūras šķērsošanu, klejošanu tuksnesī, Kānaānas iekarošanu un apmešanos “apsolītajā zemē”. Tas ir saistījis gan Bībeles pētnieku, gan arheologu uzmanību. Mēs varam aplūkot tikai vienu aspektu, kas raksturīgs šiem nozīmīgajiem notikumiem, kuri ietekmēja tik daudzu Kānaānas zemē pirms izraēliešiem dzīvojušo tautu likteņus. Kas bija kānaānieši? Ko mēs par viņiem zinām? Vai mēs zinām ko vairāk par to, kas izklāstīts Bībelē?
Telelamarnas vēstules mums palīdz atbildēt uz šiem jautājumiem. Tajās, tāpat kā citos ēģiptiešu ziņojumos, runāts par Kānaānu un kānaāniešu tautu. Amarnas tāfelītēs ir atsauces arī uz tautu, kas dēvēta par habiru un kas iebruka Kānaānā laikā, kad tika uzrakstītas dažas no šīm vēstulēm. Kānaāna tai laikā skaitījās Ēģiptes vasaļvalsts, tāpēc daudzas vēstules saviem valdniekiem Ēģiptē rakstīja Kānaānas varas pārstāvji, pieprasot palīdzību cīņā ar habiru iebrucējiem. Lai gan pastāv zināma līdzība starp vārdiem, daudzi mūsdienu zinātnieki nedomā, ka šie habiru bija bibliskie ebreji, tomēr vismaz viens cienījams mūsdienu avots pauž pārliecību, ka tāda iespēja pastāv. Lai kā arī būtu, tomēr par kānaāniešu un habiru vēsturisko esamību šaubīties nevaram.
Daudz svarīgāka, iespējams, šobrīd ir kānaāniešu kultūra un morāle. Bībele bieži vien uzsver kānaāniešu amorālo dzīvesveidu un praktizēto pagānisma reliģiju (sk., piemēram, 2. Mozus 23:23–24 un 34:13–16; Hozejas 4:13, 14 un Ecēhiēla 16:15–22). Pravieši bieži vien asi kritizēja kānaāniešu ietekmi, jo reizēm izraēlieši pārņēma kānaāniešu un citu tautu pagānu tradīcijas. Bibliskie apraksti attēlo tik smagu pagrimumu un amoralitāti, ka gadiem ilgi zinātnieki atsacījās ticēt to patiesumam. Viņi apgalvoja, ka cilvēki nespētu nolaisties tik zemu kā Bībelē atainotie kānaānieši, lai gan citās jomās viņiem bija augsts kultūras līmenis.
Tikai tad, kad 1929. gadā Rasšamrā, senajā Kānaānas pilsētā Ugaritā, kas atrodas Vidusjūras ziemeļaustrumos, tagadējās Sīrijas teritorijā, vēl tika atrastas ķīļrakstā rakstītas plāksnītes, noskaidrojās, ka bibliskais apraksts ir pareizs. Šos atklājumus raksturoja kā “sensacionālus”. Dr. Horns un arī citi saka, ka Rasšarmas plāksnītes ir palīdzējušas saprast kānaāniešu reliģiskos rituālus, norādot, ka tās “sniedz mums skaidru izpratni par kānaāniešu tautas degradējušos morāli”. Tādu pierādījumu gaismā šis vērtējums nav apstrīdams.
Protams, kānaāniešu nežēlību un amoralitāti viegli varētu salīdzināt ar sliktāko, ko mūsdienās spēj radīt Holivuda vai kāda pagrīdes kinostudija. Cenzūra noteikti izgrieztu lielu daļu filmas, kurā mēģinātu parādīt reālos tā laika kānaāniešu reliģiskos rituālus. Savas grāmatas pārstrādātajā versijā Verners Kellers ir iekļāvis veselu nodaļu par kānaāniešu reliģiskajiem uzskatiem un rituāliem. Nodaļas nosaukums ir Kānaānas vilinošās reliģijas, un tajā sniegts detalizēts apraksts par kānaāniešu neticamo pagrimumu. Viņš atsaucas uz “Rasšarmas lielajiem atradumiem” un norāda, ka “pravieši nebūt nepārspīlēja”. Tātad jau atkal arheoloģiskie pierādījumi ir attaisnojuši bibliskās liecības.
Bija vēl arī tāda tauta kā heti . Arī viņi Bībelē ir bieži pieminēti, vismaz 46 reizes 15 Vecās Derības grāmatās. Mēs lasām par “hetieti Ūriju”, “hetieti Efronu” un “hetieti Bēriju”. Kānaānieši, amorieši un heti minēti viscaur Vecās Derības vēsturē, bieži vien kā izraēliešu pretinieki. Par hetiem mēs lasām Rakstu sākumā. Ēsavs apprecēja divas hetietes. Jebkurš, lasīdams Bībeli, izsecinātu, ka heti bija tikpat reāli kā ēģiptieši, babilonieši vai paši izraēlieši. Tomēr viņi izzuda, lai gan ēģiptieši un izraēlieši mūsu vidū ir vēl šodien. Vienīgi Bībelē bija atrodamas ziņas par hetiem — līdz brīdim, kad pie darba ķērās arheologi.
1911. gadā, strādājot izrakumos Turcijas teritorijā apmēram 160 km uz austrumiem no Ankaras, vācu arheologs Hugo Vinklers un viņa kolēģi atklāja seno hetu galvaspilsētu Hatušu (kuras tagadējais nosaukums ir Bogazkeja). Pie pilsētas vārtiem tika atrasti bareljefi, kas cirsti melnajā bazaltā — akmenī, kas ir tikpat ciets kā dzelzs. Šie hetu dzīves ainojumi mums ļauj spriest par to, kādi savulaik izskatījās viņu karotāji. Viņi bija neliela auguma cilvēki ar izteiktu deguna formu, slīpu pieres daļu un biezām lūpām. Šiem ļaudīm bija gari mati, kas nokarājās pāri pleciem. Ar platām jostām uz viņu gurniem bija sastiprināti īsi svārki. Viņu apaviem bija uzliekti purngali. Un visu to mēs uzzinām no arheoloģijas.
Vinklers atklāja vēl vienu senu bibliotēku, kas gulēja aprakta gandrīz 3000 gadus — hetu ķēniņu karaliskos arhīvus, kuros atsevišķi ieraksti bija babiloniešu ķīļrakstā, citi akadiešu valodā, bet daži rakstīti valodā, ko vēlāk identificēja kā hetu valodu. Šīs 10000 māla plāksnītes bija vēl viens nenovērtējams atklājums. Izrakumi Hatušā turpinājās līdz pat 1950. gadiem, un tur atrastās drupas parādīja, ka hetu galvaspilsēta reiz bijusi tikpat varena impērija kā citas tā laika līdzinieces.
Drīz vien dienasgaismu ieraudzīja arī citi atklājumi par hetiem. Tika atklāta Karkemiša — vēlākā perioda hetiešu galvaspilsēta, kura atradās vairāk uz dienvidaustrumiem, uz tagadējās Sīrijas un Turcijas robežas. Lai gan hetu vēsturē ir daudz neaizpildītu robu, tomēr ir atzīts, ka viņi bijuši viena no svarīgākajām tautām Mezopotāmijas vēsturē. Viņi kļuva slaveni ar savu attīstīto tirdzniecību un karamākslu, tāpēc šī tauta daļēji ir atbildīga par Mezopotāmijas kultūras izplatīšanu visā Vidusjūras austrumu reģionā līdz pat Grieķijai. Šobrīd tiek uzskatīts, ka Jeruzaleme pastāvēja jau ilgi pirms izraēlieši iekaroja Kānaānas zemi un ka hetieši bija iesaistīti tās dibināšanā. Kāda cita karte Kellera grāmatā Bībele kā vēsture rāda, ka ap 1400. g. p. m. ē. hetiešu impērija sniedzās no Melnās jūras līdz Ēģiptei un ietvēra visu Vidusjūras austrumu piekrasti.
Nav brīnums, ka pastāv uzskats par iespējamo hetu atdzimšanu, “viņu vēsturi, kultūru, reliģiju un valodu, kas ir viena no modernās arheoloģijas sāgām”. Deivids Māršals norāda, ka 1860. gada Britu enciklopēdijā bijušas atrodamas vien astoņas rindiņas par hetiem, tomēr jau 1947. gada izdevumā bija 10 lappuses ar tekstu, kas aprakstīja hetu vēsturi, kultūru un reliģiju. Māršals uzsver: “Heti nebija viena no Bībeles vēsturiskajām kļūdām.”
Mēs esam paguvuši apskatīt vienīgi kānaāniešu un hetu vēsturisko esamību pierādošos arheoloģiskos atklājumus. Bet arheologi ir atrakuši pierādījumus, ka ir bijuši arī amaleķieši, amorieši, amonieši, edomieši, hīvieši, horieši, jebusieši un moābieši — citas Bībelē pieminētās tautas, kuru vēsture attiecīgajā laika posmā ir mijusies ar izraēliešu vēsturi. Tātad arī šo Bībelē pieminēto tautu pastāvēšana ir apstiprināta. Mēs varam vēlreiz atsaukt atmiņā pazīstamā arheologa profesora V. F. Olbraita rakstīto 1950. gados: “Nav šaubu, ka arheoloģija ir apstiprinājusi būtisko Vecās Derības vēsturiskumu.” Nepiekristu vienīgi tie, kuri ar lielām aizdomām izturas pret izraēliešu vēstures hronoloģiju.