Sākoties nopietniem arheoloģiskajiem pētījumiem, uzmanība tika pievērsta daudzām Seno Austrumu teritorijā atrodamajām atlūzu, zemes un gruvešu kaudzēm, kas reizēm sasniedza neliela pakalna apmērus. Saukti par Telām , līdzīgi kā vietvārdā Telelamarna, šie senie pakalni parasti izrādījās kādas sen zudušas mazpilsētas vai lielpilsētas drupas. To bija simtiem, un vēl joprojām tiek atklātas arvien jaunas. Šīs atliekas ir sniegušas tādu informācijas bagātību, kas apstiprina bibliskās liecības. Dienasgaismu no jauna ierauga Bībelē minētās pilsētas. Kāds autors vēsta: “Tās izskatās gluži tāpat, kā tās raksturojusi Bībele, un atrodas tieši tur, kur tas aprakstīts Bībelē.”
Viena no senatnes varenākajām pilsētām, un iespējams, pati slavenākā no visām, bija Babilonija jeb “lielā Bābele”, “ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums”, kā tas norādīts Bībelē (Daniēla 4:27; Jesajas 13:19). Bābeles gaisa dārzi bija viens no antīkās pasaules septiņiem brīnumiem, tomēr šī varenā pilsēta, kas pastāvēja vairāk nekā 2000 gadu, tika pilnībā izpostīta.
Kartē tā atzīmēta kā nenozīmīga vieta, apmēram 100 km uz dienvidiem no Bagdādes, tagadējās Irākas teritorijā. Dzelzceļa līnija no Bagdādes uz Basru iet paralēli ceļam tai vietā, kur kādreiz atradās neliela apmetne, saukta par “Bābeles pieturas punktu”. Bet, kā norāda Horns, teritorija, kur kādreiz atradās Bābele, ir tik lielā mērā zaudējusi savu nozīmi, ka tur pat vairs nepietur vietējās nozīmes vilciens. Pilsēta, no kuras reiz tika pārvaldīta tā laika pasaule, ir pārvērtusies par laukakmeņu un atlūzu kaudzi Mezopotāmijas tuksnesī.
Bet vai Bābele tās plaukumā tiešām bija tik varena un pazīstama? Varbūt tas ir tikai kāds biblisks pārspīlējums? Lielā mērā pateicoties vācu arheologam Robertam Koldevejam, mums ir atbilde uz šo intriģējošo jautājumu. Koldevejs un viņa arheologu komanda pirms Pirmā pasaules kara sākuma pavadīja 18 secīgus gadus, atrokot Bābeles drupas. Dažreiz temperatūra sasniedza 50°C ēnā, tomēr Koldeveja vadībā Bābeles drupas tika atsegtas, sniedzot nenovērtējamu informāciju par šo pilsētu. Vairākās grāmatās detalizēti aprakstīts Koldeveja darba rezultāts. Dž. A. Tompsons mums stāsta: “Dienasgaismu ieraudzīja plaša nocietinājumu, ielu, kanālu, piļu un tempļu sistēma.” Kellers to pasaka pavisam vienkārši — Koldevejs atklāja “pasakaino Bībeles Bābeli”.
Lai gan daudzos pasaules muzejos var aplūkot priekšmetus, kas atvesti no Bābeles, tomēr ir ļoti grūti iztēloties, cik brīnišķīga pilsēta tā kādreiz bijusi. Pamatojoties uz Koldeveja izrakumiem, kāds autors to apraksta šādi:
“Pilsētā iegāja pa lielajiem Ištaras vārtiem — divviru vārtiem, kas veda cauri divkāršai nocietinājuma sienai. Tie bija rotāti ar krāšņiem glazētiem ķieģeļiem, kuros iestrādāti dažādi ornamenti, ziedu raksti, ģeometriskas figūras, dzīvnieki to dabiskajā izmērā, vērši, lauvas un pūķi. Ištaras vārti noteikti izskatījās apbrīnojami skaisti. Ienākot pa šiem krāšņajiem vārtiem, viesi devās pa bruģētu ceļu uz pašu pilsētas sirdi. Šo ceļu ieskāva glazētu ķieģeļu sienas, kuras rotāja lauvu attēli dabiskajā izmērā.Saskaņā ar grieķu vēsturnieka Hērodota teikto visiespaidīgākā no celtnēm svētajā zonā bija lielais zikurāts jeb tempļa tornis, kurš astoņās pakāpēs sniedzās pret debesīm. Šīs greznās pilsētas sirdī bija arī citas nozīmīgas ēkas. Pilsētas centrālo daļu ieskāva atšķirīgi nocietinātas sienas, kuras atradās pat vairāku jūdžu attālumā cita no citas, un ikviena no tām bija celta ar mērķi padarīt Bābeli neieņemamu. Patiesi, tā bija izcila pilsēta, ar kuru varēja lepoties.”
Bābele — “lielā”, “ķēniņu valstu glītums” — tā vēl joprojām spēj saistīt cilvēka domas.
Gandrīz neatraujams no pašas Bābeles ir viens no tās varenākajiem valdniekiem, viens no visslavenākajiem ķēniņiem vēsturē — Nebukadnēcars. Tomēr 1956. gadā daudzi zinātnieki atteicās ticēt tam, ka Nebukadnēcars jebkad būtu eksistējis. Viņa vārds bija minēts tikai Bībelē un vēl kādā vēstures avotā — grieķu vēsturnieka
Berosa darbos, kurš dzīvoja līdz 3. gs. p. m. ē., bet šī pētnieka vēstures atspoguļojums neguva atzinību viņa dzīves laikā, un lielākā daļa viņa darbu ir zudusi. Tāpēc jau atkal kritiķi secināja, ka Bībelei nevar ticēt. Tā stāstot par mistiskiem valdniekiem, kuri, kā šie ļaudis apgalvoja, nekad nav eksistējuši.
Izrakumi Bābelē un arī citur pierādīja, ka kļūdījās šie kritiķi, nevis Bībele. Ir atrasti un atšifrēti simtiem uzrakstu, kuros minēts Nebukadnēcara vārds. Šobrīd Nebukadnēcars ir ieguvis tik stabilu vietu babiloniešu vēsturē, ka vēstures grāmatās vairs pat netiek pieminēts tas skepticisms, kas reiz saviļņoja zinātnisko pasauli. Kā to skaidri pauž Dr. Deivids Māršals, Koldeveja atklājumi “lika viņiem apklust”.
Ir vēl kas interesants saistībā ar šo seno pilsētu. Bābele vienmēr ir asociējusies ar zeltu. Viena no arheologu atraktajām pils istabām bija rotāta ar zeltītiem un ziliem ķieģeļiem. Nebukadnēcars pasaules impēriju izklāstā Bībelē ir atainots kā “zelta galva” (sk. Daniēla 2:38). Bībelē arīdzan teikts, ka viņš licis izgatavot 30 metrus augstu zelta tēlu. Grieķu vēsturnieks Hērodots raksta, ka galvenā tempļa sienas Bābelē bijušas pārklātas ar zeltu un templī tikusi novietota apzeltīta gulta un zelta tronis. Tur bijušas arī divas babiloniešu dieva Marduka zelta statujas. Ir aprēķināts, ka templim vien izlietotas 20 tonnas zelta. Ja Nebukadnēcars bija zelta galva, Bābele noteikti bija zelta pilsēta. Bibliskais Bābeles kā zelta impērijas raksturojums ir pamatots uz faktiem. Pierādījumus var aplūkot daudzos pasaules muzejos.
Ir veikti izrakumi arī citās vietās, kur atradās Bībelē aprakstītās pilsētas: Jērika, Lahiša, Bētele, Hacora, Gezera, Samarija, Sihema (tagad Sihara), Sūsas (tagad Sūsa), Kalne — ļoti sena, 1. Mozus grāmatā pieminēta pilsēta, Gibeja — Saula laika Izraēla galvaspilsēta, Ūra, kuru mēs vēl minēsim saistībā ar Ābrahāmu, un, protams, Nīnive — vēl viens labs piemērs antīkai Bībeles pilsētai, kas izceļas ar senatnīgumu un nozīmīgumu. Nīnives mūri stiepās vairāk nekā 12 kilometru garumā.
Reiz Nīnive bija Asīrijas impērijas galvaspilsēta, tomēr 612. g. p. m. ē. tā tika izpostīta un jau divsimt gadus vēlāk bija aizmirsts pat tās nosaukums. Kritiķi jautāja, vai tik nozīmīga pilsētu būtu varējusi tik ilgi pastāvēt un tad tik ātri tikt aizmirsta? Viņi domāja, ka tas nav iespējams. Un atkal jau Bībeli norakstīja kā neuzticamu.
Tad izveidojās arheoloģija un Nīnive atdzima no gruvešu kaudzēm. Mēs jau runājām par atrasto ķēniņa Ašurbanipala bibliotēku Nīnives drupās — tūkstošiem dokumentu, kas rakstīti uz māla plāksnītēm un kuros skartas visdažādākās tēmas. Taču tas nebija viss.
Arī citi Nīnives drupās un tuvējās izrakumu vietās atrastie pierādījumi ir pamatojuši Bībeles liecības. Viens no augstu vērtētajiem eksponātiem Britu muzejā šodien ir melns obelisks, ko pakalnā blakus Tigrai netālu no mūsdienu Mosulas atrada Henrijs Leijards. Obeliska četrās pusēs ir iegravēts vienīgais zināmais Bībelē minētā ķēniņa Jehus attēls. Citas personības, par kurām sākotnēji bija zināms vienīgi no Bībeles, bet tagad ir gūti apstiprinājumi arī izrakumos Nīnivē un blakus esošajās vietās, ir Hiskija un Ahabs, Asīrijas ķēniņi Salmanasars, Sanheribs un Sargons. Dr. Horns saka, ka šie atklājumi ir rosinājuši aizrautīgu interesi, it īpaši to kristiešu vidū, “kuri tai laikā, kad lielās kritikas dēļ šķita, ka tiek izrauts zem kājām esošais ticības pamats, bija nopietni ticējuši, ka Bībelē pausta patiesība”.
Daudzas no Seno Austrumu teritorijā esošajām izrakumu vietām ir glabājušas informāciju, kas tā vai citādi apstiprina Bībeles pareizību. Ar atklāto faktu pārbagātību tās ir likušas apklust vecajiem kritiķiem. Dž. Artūrs Tompsons, bijušais Austrālijas Arheoloģijas institūta direktors, savas grāmatas Bībele un arheoloģija ievadā saka, ka nesenie arheoloģiskie atklājumi “ir daudz panākuši, apstiprinot mūsu ticības pamatā esošo rakstīto liecību vēstures autentiskumu” , — tie palīdz apstiprināt Bībeles uzticamību. Viņš savu vairāk nekā 400 lappušu biezo un krāšņi ilustrēto grāmatu noslēdz ar šādu optimistisku domu:
“Ir pat ļoti acīmredzams, ka bibliskās liecības ir cieši iesakņojušās pasaules vēsturē. Arheoloģiskie atklājumi tikai papildina, paskaidro un ik pa laikam apstiprina Bībeles stāstus. Veiksmīgā Bībeles liecību, laicīgās vēstures un arheoloģisko atklājumu kombinācija ir radījusi tik brīnišķīgus rezultātus, ka mums šodien ir jābūt pilniem optimisma attiecībā uz nākotni.”
Kellers, kura pārstrādāto pētījumu Bībele kā vēsture laikraksts New York Times raksturoja kā “milzīgu” apjoma un detaļu ziņā, secināja līdzīgi: “Šie elpu aizraujošie atklājumi, kuru nozīmi nav iespējams aptvert visu vienlaicīgi, liek mums pārskatīt savu viedokli par Bībeli. Daudzi notikumi, kuri agrāk tika uzskatīti par pasaciņām, tagad ir jāvērtē no vēsturiskā viedokļa.”