Arheoloģija ir sniegusi pierādījumus un apstiprinājumu daudzu senajā pasaulē slavenu un ietekmīgu, kā arī Bībelē minētu pilsētu un tautu vēsturiskajai esamībai. Bet kā ar atsevišķiem cilvēkiem? Vai bez Bībeles pastāv vēl kādi pierādījumi, ka viņi ir dzīvojuši? Vai arī viņi ir tikai un vienīgi fantāzijas auglis, ko radījuši talantīgi autori, kuri vēlējušies pamācīt citus?
Viena no izcilākajām personībām, kas dominē Bībeles lappusēs, ir Ābrahāms. Viņa vārds minēts 27 Bībeles grāmatās. Šo cilvēku vēl joprojām ārkārtīgi augstu vērtē kristieši, jūdi, musulmaņi un arī citu tradīciju pārstāvji. Bet vai tāds Ābrahāms jelkad ir dzīvojis? Bībele saka, ka viņš bija no Ūras, no Kaldejas. Vai Ūra vispār eksistēja? Un ja jā, tad kas tā bija par vietu?
Tā iemesla dēļ, ka par Ābrahāmu runāja vienīgi Bībele un neviens cits vēstures avots, kritiķi vienbalsīgi nolēma, ka Ābrahāms ir kārtējais mītiskais tēls, kas vai nu nekad nav eksistējis, vai arī, ja tiešām viņš būtu dzīvojis, tad tas noteikti bija kāds primitīvs cilvēks no primitīvas tautas. Un atkal jau Bībele tika novērtēta kā neuzticama, līdz atklājās divi faktori, kas situāciju izmainīja uz visiem laikiem. Pirmkārt, vārds “Ābrahāms” tika atrasts citās valodās esošos avotos, skaidri norādot uz to, ka “Ābrahāma vārds senos laikos bija pazīstams”. Runājot tieši par biblisko Ābrahāmu, katoļu enciklopēdija norāda, ka “arheoloģija ir pielikusi punktu idejai par to, ka patriarhālās leģendas ir tikai mīti”.
Otrkārt, uz skatuves parādījās pazīstamais angļu arheologs sers Leonards Vūlijs. No 1922. līdz 1934. gadam Vūlijs kopā ar arheologiem no Filadelfijas Universitātes strādāja Irākas dienvidos, izrakumu vietā, ko uzskatīja par seno Ūru. Tompsons grāmatā Bībele un arheoloģija un Kellers grāmatā Bībele kā vēsture detalizēti apraksta Vūlija izrakumus Ūrā. Kellers atceras, ka pēc ilga un nogurdinoša darba nedēļām karstajā saulē angļu un amerikāņu pacietīgā rakņāšanās “atmodināja Ūru no tās ilgstošā miega”. Tagad ir skaidrs, ka Ūra bija liela, labi attīstīta un sarežģīti veidota pilsēta, kas atradās Dienvidmezopotāmijā trešajā un otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. “Cik gan pārtikuši un cik plašos namos dzīvoja tās iedzīvotāji!” izsaucas Kellers. “Nevienā citā Mezopotāmijas pilsētā nav atrastas tik skaistas un komfortablas mājas,” viņš piebilst. Ja salīdzina ar daudzajām divstāvu mājām Ūrā, šodienas mājokļi mūsdienu Bagdādē ir daudz mazāki un ne tik ērti.
Ūras skolās bērniem mācīja lasīšanu, rakstīšanu, aritmētiku un ģeogrāfiju. Tur bija izveidota komplicēta pārvaldes sistēma. Pilsēta kļuva par tirdzniecības centru, kurā darījumu veikšanai plaši izmantoja rakstītus dokumentus, kvītis un līgumus. Tirdzniecības ceļi savienoja Ūru ar citām darbīgām pilsētām kā ziemeļos, tā dienvidos. Tompsons vēsta, ka Ūrā atrasti “dažādi pierādījumi tam, ka tur bijusi augsti attīstīta civilizācija”. Vaismens norāda uz Ūrā izgatavotajām lietām no zelta un dārgakmeņiem, kas liecina par to, ka tur pastāvējis “amatniecības līmenis, kas vēlākos laikos reti ticis pārspēts”. Par Ābrahāmu kā personību Kellers saka: “Šis Abrahāms nebija vienkāršs nomads, bet gan cilvēks, kas nācis no varenas pilsētas, kura pastāvēja otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.” Nevar apšaubīt Ābrahāma vai Ūras vēsturisko eksistenci.
Vēl varam iepazīties arī ar Belsacaru. Bībelē viņš minēts kā pēdējais Babilonijas ķēniņš. Belsacara valdīšanas laikā viņa pilī tika rīkotas lielas dzīres, kuru laikā noslēpumaina roka uz sienas rakstīja pravietojumu par Babilonijas impērijas galu. Lai gan babilonieši līksmoja, Persijas armija atradās pie pilsētas mūriem. Bija sācies aplenkums. Bet lepnais Belsacars savos trīsdesmit gados, kad puse dzīves vēl dzīvojama, nebūt nebija satraukts. Kurš gan spētu satriekt varenās Bābeles mūrus? Kurš gan spētu iekarot ķēniņvalsti, kas valdīja pār pasauli? Tad uz sienas parādījās uzraksts, un pāris stundu laikā vēstures gaita bija izmainījusies uz visiem laikiem.
Divas rindiņas no lorda Bairona dzejas Belsacara dzīres paskaidro visu: “Bez kroņa un sceptera Belsacars gulēja, purpura apmetnis sedza māla masu.” Tas ir aizraujošs stāsts, bet vai patiess?
Gadiem ilgi kritiķi norādīja, ka šis Daniēla 5. nodaļā un citā uz Bībeles ziņām pamatotajā literatūrā izlasāmais stāsts ir viena no visspilgtākajām Bībeles kļūdām. Par Babilonijas vēsturi ziņoja arī citi avoti, tomēr nevienā no tiem nebija pieminēts Belsacara vārds. Ja Belsacars būtu eksistējis, tad kaut kur starp visiem avotiem vajadzētu būtu vismaz kādai ziņai par viņu. Un atkal kritiķi nolēma, ka Bībelei nav taisnība. Un atkal arheoloģija nāca palīgā.
Belsacara vārds vairākas reizes minēts tā laika ķīļrakstos. Nav ne mazāko šaubu, ka viņš ir vēsturiska persona. Piezīmes, kas atrodamas ārpus Bībeles, rāda, ka viņš valdīja vienlaikus ar savu tēvu, trimdā izsūtīto Nabonidu, kurš “nodeva varu vecākajam dēlam Belsacaram”. Bībelei ir pilnīga taisnība, kad tā nosauc Belsacaru par Bābeles valdnieku, lai gan tas nav īpaši glaimojošs pienākums, ņemot vērā notikušo. Dr. Zigfrīds Horns izdara šādu noslēdzošo secinājumu: “Pārliecināšanās par Belsacara vēsturisko eksistenci veido vēl vienu brīnišķīgu nodaļu bibliskās arheoloģijas vēsturē.”
Gan Ābrahāms, gan Belsacars ir Vecās Derības personāži. Lielākā daļa citu sniegto pierādījumu arī attiecas uz Veco Derību. Kā ir ar Jauno Derību? Vai ir kāds arheoloģisks pierādījums, kas apstiprinātu Bībeles tālāko gaitu?
Tā kā šajā nodaļā runāts par cilvēkiem, mēs varam uz šo jautājumu atbildēt, atsaucoties uz kādu nozīmīgu personu, kuru pieminējis Jaunās Derības vēsturnieks Lūka. Teksts lasāms Lūkas 2:1– 3 — tieši pirms Kristus dzimšanas pēc Romas imperatora ķeizara Augusta iniciatīvas tika veikta tautas skaitīšana, kuru vadīja Sīrijas pārvaldnieks Kirenijs.
Ar pašu Kireniju problēmu nav. Viņa vēsturiskums netiek apšaubīts. Viņš ir labi pazīstams arī no citiem vēstures avotiem. Kellers viņu raksturo kā “karjeras cilvēku”, kam piemīt “izcilas spējas” — gan kā karavīram, gan kā administratoram. Acīmredzot, Kirenijs bija labi pazīstams ķeizaram Augustam. Ķeizari parasti meklēja vīrus, kuri spēja palīdzēt Romas impērijas provinču pārvaldīšanā.
Kirenijs bija tieši tāds vīrs, kurš varēja labi kalpot impērijai. Vienīgā problēma bija šāda: kļuva zināms, ka Kirenija valdīšanas laiks Sīrijā bija vēlākā laika posmā — ap 6. gadu mūsu ērā, kas būtu par vēlu, lai viņš varētu vadīt tautas skaitīšanu pirms 10 vai vairāk gadiem — Jēzus piedzimšanas laikā. Tātad — vai vēsturniekam Lūkam tiešām nebija taisnība šai jautājumā, kā to uzsvēra kritiķi?
Bet Antiohijā atrastie uzraksti liecināja, ka Kirenijs (pazīstams arī kā Sirenijs) jau agrāk bija ieņēmis svarīgo pārvaldnieka amatu Sīrijā, un šis laiks tieši sakrita ar Augusta izsludinātās tautas skaitīšanas laiku. Turklāt Lūkas 2:2 lietotajam sengrieķu valodas vārdam “valdīt” nav gluži tāda pati nozīme kā tulkojumos. Tā pamatnozīme ir “pārskatīt”, kas pilnībā atbilst Kirenija agrākajai lomai Sīrijā. Tompsons saka: “Patiesībā viņš līdzās ierastajam pārvaldnieka amatam pildīja neparastu funkciju.”
Runājot par Lūku kā vēsturnieku, mēs varam pievērst uzmanību viņa pierakstu precizitātei Apustuļu darbos. Tompsons savā grāmatā par šo tēmu ir uzrakstījis veselu nodaļu, kuras nosaukums ir Vēsturnieks Lūka. Tā pilnībā veltīta vienīgi Apustuļu darbiem. Tompsons mums atgādina: viens no visnežēlīgākajiem Bībeles kritiķiem apgalvo, ka lielu daļu Apustuļu darbu var uztvert vienīgi kā “tīšu novirzīšanos no vēsturiskās patiesības”. Tā bija spēcīga apsūdzība, uz kuru noteikti bija jāatbild, kas arī tika izdarīts.
Sers Viljams Ramzejs atsaucās šim izaicinājumam. Viņš devās uz Mazāziju, vietu, kur dzīvoja un strādāja Pāvils, lai pats atrastu vajadzīgos faktus. Vai Lūka bija labs vēsturnieks? Varbūt vienkārši nepraša? Pēc daudzu gadu rūpīgiem Apustuļu darbos minētajiem Lūkas pierakstu pētījumiem Ramzejs secināja: “Lūka ir izcils vēsturnieks. [..] Viņa vieta ir starp pašiem cienījamākajiem vēsturniekiem.” Nesenāks Dr. Krisa Forbsa komentārs apstiprina, ka Apustuļu darbi ir “vēsturiski uzticami”. Un atkal kritiķi tika apklusināti.
Būtu bijis interesanti iepazīties ar vēl citiem pierādījumiem, kas liecina par labu Jaunās Derības precizitātei, taču šī grāmata ir par īsu, lai to spētu paveikt. Mēs varam vien uzsvērt, ka nesen ievērojamam Jaunās Derības pētniekam Dr. Kregam Blumbergam tika uzdots jautājums: “Evaņģēlijos ir pieminēti atsevišķi cilvēki, vietas un notikumi. Vai šie fakti ir precīzi, ja tiek pētīti atsevišķi?” Blumberga atbilde bija: “Jā, tā tas ir.” Un tad viņš piebilda: “Pēdējo simts gadu laikā arheoloģija regulāri atklāj lietas, kas apstiprina specifiskus evaņģēlijos minētus datus.” Arheoloģija tiešām ir apstiprinājusi Jaunās Derības patiesumu.
Šajā nodaļā apskatītie arheoloģiskie pierādījumi ir vien neliela daļiņa no visa. Neskaitāmi atklājumi daudzās Bībeles zemēs pēdējo 150 gadu laikā ir ārkārtīgi lielā mērā palīdzējuši mums izprast Bībeli un apstiprinājuši abu tās daļu vēsturisko precizitāti. Bet tikmēr arheologi turpina izgaismot seno pagātni un pašu Bībeli. Arvien jauni atklājumi rod ceļu pie mums. Lai gan arheoloģija nespēj pie rādīt Bībeles nesto būtisko reliģisko vēsti, tā var nodemonstrēt, ka bibliskās pagātnes liecības ir vēsturiski precīzas. Tā to ne reizi vien ir darījusi. Un tas ir labs pamats, lai spētu noticēt tam, ko tā stāsta par vēl nozīmīgākām lietām.
Secinājumi: Tūkstošiem austrumu zemēs izdarīto arheoloģisko atklājumu ir izskaidrojuši Bībeles sniegtās liecības un daudzkārt apstiprinājuši Vecās un Jaunās Derības vēsturisko uzticamību.