Arheoloģija ir pagātnes pētīšana, veicot izrakumus un pētot paliekas, kas atrastas uz zemes vai apraktas zem tās. Bibliskā arheoloģija interesējas par drupām un paliekām, kas atrodamas Tuvajos un Vidējos Austrumos.
Ar šīm paliekām domātas piļu, tempļu, pilsētu, pieminekļu, bibliotēku un kapeņu drupas, kas reizēm paslēptas zem tuksneša smiltīm vai pat jūrām, tomēr bieži vien skaidri saskatāmas ikvienam, kam ir laiks un līdzekļi, lai turp dotos un tās apskatītu. Tāpat ar tām domātas senlietas, piemēram, māla un stikla trauku lauskas, monētas, ieroči, ķieģeļi, dakstiņi, mājsaimniecības piederumi, darbarīki un antīki dokumenti, kas iegravēti māla plāksnītēs vai rakstīti uz papirusa.
Iespējams, ka vislabāk pazīstamie vēstures pieminekļi ir Ēģiptes piramīdas un sfinksas, kā arī seno Ēģiptes faraonu karaliskās kapenes, kas atrodas Valdnieku ielejā netālu no Tēbām, Nīlas augštecē. Tieši šeit 1922. gadā tika atklātas faraona Tutanhamona kapenes. Lielākā daļa no šīm interesantajām atliekām ir tūkstošiem gadu vecas. Tās stāsta par pilsētām, tautām un impērijām, kuras eksistējušas ļoti sen, un daudzas no tām ir minētas arī Bībelē. Arheologi ir strādājuši gan Ēģiptē, gan citās vietās, atklādami arvien jaunus un ārkārtīgi nozīmīgus faktus tiem, kuri tiešām vēlas saprast, vai Bībele ir vēsturiski precīza.
Gadsimtiem ilgi cilvēkus ir saistījušas Ēģiptē un citur Austrumos redzamās drupas, taču tikai pēdējo aptuveni 150 gadu laikā to nozīme ir kļuvusi labāk saprotama. Apmēram 19. gs. vidū sāka attīstīties interese par “biblisko arheoloģiju” . Vēlāk tā saistīja dažu pasaules pazīstamāko zinātnieku uzmanību, starp kuriem bija sers Frederiks Kenjons, profesors V. L. Olbraits un sers Flinderss Pitrijs; bet vēlākā laikā arī Dr. Nelsons Gliks, sers Leonards Vūlijs un Dr. Zigfrīds Horns. Arheoloģija kā zinātne ir lielu pateicību parādā tieši šiem pirmajiem arheologiem — par spīti jauniem atklājumiem un mūsdienu plašajām zināšanām daudzās jomās.
Pēc pirmā pasaules kara arheoloģija kļuva daudz precīzāka, un tāda tā ir arī šodien. Šajā laikā ir bijuši tūkstoši jaunu atklājumu, kas pamatojuši Bībeles liecības daudzos jautājumos, un atsevišķos aspektos palīdzējuši uzlabot mūsu zināšanas par pašu Bībeli. Tas pat ļoti lielā mērā attaisnojas, ja mēs ņemam vērā pārskatīto Ēģiptes un senā Izraēla hronoloģiju. Profesors F. F. Brūss savas grāmatas Bībele un arheoloģija ievadā raksta, ka arheoloģija ir “apstiprinājusi Bībeles liecību vēsturisko nozīmi” no agrākajiem laikiem līdz pat apustuļu dienām. Nodaļas gaitā mēs pārliecināsimies par šī apgalvojuma patiesumu.
Agrāk cilvēki, apmeklēdami Ēģipti, varēja vien pārsteigti lūkoties uz varenajām drupām. Lielākā daļa no tām bija klātas dīvainiem un nesaprotamiem rakstiem. Tagad šis hieroglifu raksts ir atšifrēts. Citās antīkās pasaules daļās uz drupām tika atklāta atšķirīga rakstu forma, ko tagad pazīstam kā ķīļrakstu. Arī tas ir atšifrēts, tādējādi paverot durvis milzīgam informācijas daudzumam par antīkajiem ļaudīm un viņu dzīvi. Hieroglifu un ķīļraksta atšifrēšana dāvāja iespēju izzināt daudzus senās pagātnes noslēpumus, un abu rakstības formu vēstītais ir visnotaļ intriģējošs.
1798. gadā franču armija Napoleona vadībā karoja Ēģiptē. Napoleons uz Ēģipti bija paņēmis līdzi vairāk nekā 100 franču zinātnieku un ekspertu, lai tie varētu izpētīt zemi, atklāt uz izprast maksimāli daudz no ēģiptiešu atstātajām drupām. 1799. gadā vietā, ko sauca Rozeta, Nīlas deltā netālu no Aleksandrijas, tika atklāts melnas akmens plāksnes fragments ar iegravētiem trīs dažādiem rakstiem. Dr. Zigfrīds Horns šo notikumu apraksta savā brīnišķīgajā grāmatā Gaisma no gruvešiem:
“Tas bija viens no Napoleona virsniekiem, kurš 1799. gadā atrada slaveno Rozetas akmeni, kas tagad atrodas Britu muzejā un kas kļuva par vienu no visspilgtākajiem atklājumiem Ēģiptē ne tikai sava satura vai vēsturiskās informācijas dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tas kļuva par atslēgu ēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanai. Ēģiptes valoda bija izzudusi jau vairākus gadsimtus, un tās rakstību nespēja izprast neviena dzīva dvēsele nu jau gandrīz divus gadus tūkstošus.”
Uzraksti uz Rozetas akmens bija ēģiptiešu hieroglifos, Ēģiptē lietotā antīkā valodas formā, demotiskajā ēģiptiešu valodā, ko izmantoja vēlākā laika periodā, un grieķu valodā. Zinātnieki gadiem ilgi pētīja Rozetas akmeni, mēģinot atšifrēt ēģiptiešu rakstu daļu, it īpaši hieroglifus, jo tas palīdzētu izlasīt simtiem hieroglifu rakstā esošo tekstu uz tempļu un piļu sienām visā senajā Ēģiptē. Grieķu valodas tekstu varēja izlasīt diezgan vienkārši, bet ēģiptiešu valodas raksti bija izaicinājums.
Galu galā šifrs tomēr tika uzlauzts. Pieņemot, ka visi trīs teksti ir vienādi, franču zinātnieks Žans Šampolions 1822. gadā atšifrēja ēģiptiešu rakstus, par pamatu ņemot grieķu valodā esošo tekstu. Kā teica Horns, šis sasniegums pavēra “plašu neizmantotu resursu lauku, kas izmainīja mūsu izpratni par ēģiptiešu vēsturi” . Tā bija pirmā atslēga, kura ļāva atklāt daudzus noslēpumus saistībā ar pašu Ēģipti un pārējo antīko pasauli, jo vecajos ēģiptiešu tekstos bija atrodama informācija arī par citiem tā laika valdniekiem un tautām.
Otrās atslēgas atrašana — ķīļraksta atšifrēšana — bija daudz ievērojamāka. Ķīļraksts nozīmē ķīļa formas rakstību un attiecas uz tādas formas gravējumiem. Stāsts ir par klintīm Bahistunā, Persijā (tagadējā Irānā), pa ceļam no Teherānas uz Bagdādi. Arī tur uz masīvā akmens tika atrasts pirms piectūkstoš gadiem iegravēts sens teksts trīs dažādās valodās. Izrādījās, ka šīs valodas ir seno persiešu, babiloniešu un elamītu, — visas ķīļrakstā un visas nu jau sen kā zudušas. Bahistunas klintis bija intriģējušas ceļotājus gadsimtiem ilgi, tomēr tā arī palika neizlasāmas līdz pat 1850. gadiem.
Par spēju saprast šos rakstus mums jāpateicas angļu pētniekam seram Henrijam Rolinsonam. Riskēdams ar dzīvību, viņš vairākas nedēļas pavadīja, kāpelēdams pa klintīm un rūpīgi kopēdams uzrakstus. Mēģinādams noteikt, ko tie slēpa, viņš izšķīrās veikt gandrīz neizpildāmu uzdevumu. Sākdams ar seno persiešu tekstu, viņš galu galā atšifrēja visus trīs. Viņa darbu ļoti atzinīgi novērtēja arī citi zinātnieki slavenajā 1857. gada Londonas sanāksmē. Runādams par seno valodu tulkošanu, Dr. Horns saka: “Neviens sasniegums šajā jomā nav bijis lielāks par Rolinsona atšifrētajiem persiešu, babiloniešu un elamītu ķīļraksta tekstiem.” Tas bija ievērojams sasniegums un atvēra durvis vēl labākai senās pagātnes izpratnei.
Tagad, kad varēja izlasīt senās Ēģiptes, Babilonijas un Persijas rakstus, pagātne kļuva tik saprotama kā nekad iepriekš. Kopš tā brīža sākās nopietns darbs arheoloģisko un Bībeles pētījumu jomā. Vispirms, strādādami galvenokārt Tigras un Eifratas ielejās Mezopotāmijā, arheologi sāka atrakt svarīgu Bībeles laika pilsētu drupas. Tādējādi varēja aplūkot Bābeli un Nīnivi — divas pilsētas, kas bija pastāvējušas tūkstošiem gadu un par kurām Bībelē runāts samērā bieži un nereti arī ļoti detalizēti. Raksturodams arheologu darbu, Dr. Horns saka: “Viņi ir atrakuši drupas un kapenes, atšifrējuši zudušas valodas un rakstus, pārkopējuši neskaitāmus senos tekstus un, stāstot par sava arheoloģiskā darba rezultātiem Bībeles zemēs, uzrakstījuši tūkstošiem grāmatu un rakstu, turklāt vairākumu no tiem — zinātniski un tehniski sarežģītā valodā.” Viņš turpina domu un apgalvo, ka daudzās minētajās valstīs izdarītie atklājumi ir parādījuši, ka bibliskās vēstures liecības ir patiesas un uzticamas.
Nav iespējams nosaukt visus Bībelē minētos cilvēkus un vietas, kuru vēsturiskumu ir apstiprinājuši pirms 100 līdz 150 gadiem izdarītie arheoloģiskie atklājumi. Pietiks, ja teikšu, ka daudzas grāmatas ir sarakstījuši cienījami arheologi, kurās detalizēti aprakstīti daudzi simti šādu atklājumu, kā arī publicētas fotogrāfijas par tiem. Dažas no atrastajām lietām var apskatīt pasaules lielajos muzejos, tai skaitā Britu muzejā Londonā, Luvrā, Parīzē, Kairas muzejā, Berlīnes Valsts muzejā un citos lielos Eiropas un Savienoto Valstu muzejos.
Papildus Rozetas akmenim un uzrakstiem Bahistunas klintīs ir izdarīti arī citi atklājumi, kas palīdzējuši izprast pagātnes noslēpumus. Mums noteikti jāpiemin divi nozīmīgi atradumi, no kuriem viens bija Ēģiptē, bet otrs — senās pilsētas Nīnives drupās. 1887. gadā Telelamarnas pilsētā Ēģiptē kāda zemniece nejauši uzgāja māla plāksnītes, kopskaitā 337 dokumentus. Tie visi bija rakstīti ķīļrakstā un izrādījās Palestīnas, Feniķijas un Sīrijas varasvīru vēstules, kas adresētas diviem Ēģiptes faraoniem, turklāt vairākums no tām datējamas ar aptuveni 1500. gadu pirms mūsu ēras. Šodien to varētu nosaukt par Ārlietu ministrijas korespondenci. Tās ir pazīstamas kā Amarnas vēstules — nenovērtējama dokumentu kolekcija, kuru nebūtu bijis iespējams saprast bez zināšanām par seno ķīļrakstu.
Amarnas vēstulēs bez ierastās valdības informācijas ir norādes arī uz tradīcijām un dzīves apstākļiem Palestīnā 15. gs. p. m. ē., tādējādi apstiprinot daudzas bibliskās atsauces uz minēto vēstures periodu. Viena no mūsdienu enciklopēdijām apstiprina šo plāksnīšu nozīmi un uzsver, ka bieži vien Amarnas vēstules “ilustrē un apstiprina to, ko mēs esam uzzinājuši no Vecās Derības”.
Ievērojiet tikai vienu šādu atsauci. Saskaņā ar Bībeli ziņojumos, kurus sniedza Kānaānas zemi izpētījušie izraēliešu izlūki, vēstīts par nocietinātām kānaāniešu pilsētām. “Lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm,” stāsta Bībele (5. Mozus 1:28). Izrādās, ka šie ziņojumi nemaz nav bijuši tik pārspīlēti. Katru pilsētu sargāja cietokšņi ar torņiem. Gošenes zemē, no kurienes atnāca izraēlieši, bija tikai viena nocietināta pilsēta. Kāds autors raksta, ka Kānaānas “zeme bija kā nosēta ar tām”. Nocietinātas apmetnes aizsargāja uzkalnus un kalnu pārejas. Nav jābrīnās, ka izlūki atgriezās tik izbijušies. Tātad Bībeles ziņojums ir pamatots uz faktiem, un to ļoti spilgti ilustrē Amarnas vēstules un citi dokumenti, kas tapuši 2. gadu tūkstotī p. m. ē..
Otrs atklājums, kurš palīdzēja izprast pagātni, it īpaši Vecās Derības laikus, tika atrasts Nīnives drupās. Tur bija aprakta Asīrijas ķēniņa Ašurbanipala karaliskā bibliotēka. Tajā uz māla tāfelītēm glabājās tūkstošiem oficiālu dokumentu, kā arī nopietni raksti par medicīnu, matemātiku, astronomiju un ģeogrāfiju. Vēl viens nenovērtējams atradums, it īpaši, ja mēs spējam iedomāties Ašurbanipala karalistes apmērus. Vernera Kellera grāmatā Bībele kā vēsture aplūkojama Asīrijas impērijas karte. Ķēniņa Ašurbanipala valdīšanas laikā (aptuveni 660. g. p. m. ē.) tā stiepās no Kaspijas jūras un Persijas līča austrumos līdz mūsdienu Turcijai ziemeļos, tieši cauri Palestīnai līdz pat Ēģiptei dienvidos.
Kad atklāja Ašurbanipala bibliotēku, tā izskaidroja daudzas lietas, tai skaitā par Bībelē minētajiem ebreju ķēniņiem, sākot ar Ahabu un beidzot ar Manasi, apstiprinot un izskaidrojot Bībeles liecības. Ļoti lielu interesi izraisīja tajā minētie stāsti par radīšanu un lielajiem plūdiem, kas izrādījās ļoti līdzīgi bibliskajām ziņām par minētajiem notikumiem. Šīs arheoloģiskajos atradumos iepazītās senās babiloniešu tradīcijas bija ļoti nozīmīgas, jo palīdzēja pamatot Bībeles aprakstu patiesumu.
Daudzi zinātnieki, tai skaitā angļu, franču, amerikāņu un vācu pētnieki, ļoti rūpīgi un sistemātiski vairāk nekā pusgadsimtu strādāja Tuvajos un Vidējos Austrumos. No gruvešu kaudzēm un atraktajām drupām zinoši arheologi ir izcēluši neskaitāmus atklājumus. Kādreizējais žurnālists Verners Kellers stāstīja par “pārsteidzoši lielu daudzumu autentisku un apstiprinātu pierādījumu”, kā arī par to ietekmi uz viņu personiski, secinot: “Manā prātā dunēja viens vienīgs teikums: galu galā Bībelei ir taisnība.”
Sers Frederiks Kenjons, kādreizējais Britu muzeja direktors, reiz liecināja par “arheoloģisko pētījumu progresu” un “būtisku Bībeles uzticamību”. Lai arī vieni zinātnieki šādam viedoklim varētu nepiekrist, tomēr citi ir pilnīgi pārliecināti par to, ka arheoloģija ir pamatoti pierādījusi Bībeles uzticamību daudzas reizes.