Tagad uzmanība būtu jāpievērš galvenajam jautājumam: “Vai Bībelei var ticēt?” Būs nedaudz vieglāk, ja paturēsim prātā, ko tieši šis jautājums nozīmē — vai eksistē ticami pierādījumi, kas mūsdienās atbalstītu ticību Bībelei? Vai, citiem vārdiem sakot, ticība Bībelei var tikt būvēta uz stipra pamata? Atlikušajās šīs grāmatas nodaļās mēs apskatīsim dažus no šādiem pierādījumiem. Mēs sāksim ar arheologu atklājumiem, viņiem pētot un veicot izrakumus senajās teritorijās, kurās tika sarakstīta Bībele, kurās dzīvoja tā laika cilvēki un kurās risinājušies tajā aprakstītie notikumi.
Dodoties ceļojumā cauri laikam, mums tāpat jāpatur prātā kritiķu teiktais. Viņi ir apgalvojuši, ka Bībele ir neuzticama, jo tā nav vēsturiski precīza. Tā stāstot par cilvēkiem un notikumiem, kurus neapstiprina vai pat nepiemin neviens cits sens avots. Tāpēc bibliskās liecības nevarot uzskatīt par vēsturiski patiesām. Un, ja Bībele nav uzticama vēsturiski, tā nevar būt uzticama arī citos jautājumos.
Kāpēc mums būtu jātic tam, ko tā saka, ja mēs nevaram būt droši par tajā minētajiem cilvēkiem un vietām? Šis arguments šķiet pārliecinošs, un daudzi nezinoši vai nepareizi informēti ļaudis tam ir noticējuši. Viņi ir noticējuši kritiķiem, kuri apgalvoja, ka Bībele ir neprecīza. Mūsu uzdevums ir rast patiesību šajā jautājumā un noskaidrot, vai kritiķiem ir taisnība.