Tiklīdz jūdi ieradās Babilonā, ķēniņa ierēdņi nekavējoties pārņēma tos savā ziņā. Pēc rūpīgas pārbaudes tika atlasīti dižciltīgas izcelsmes (3. pants), ar labu veselību un augstu intelektu apveltīti jauni vīrieši, lai tiktu sagatavoti ķēniņa dienestam. Starp šiem izraudzītajiem bija arī Daniēls, iespējams, pēdējā Jūdas ķēniņa, Cedekijas, tiešs pēctecis. Tas, ka atbildīgais par jauniešu atlasi un sagatavošanu ir tieši galminieku priekšnieks Aspenass, dod netiešu mājienu uz jauno gūstekņu smago traģēdiju. Ļoti iespējams, ka arī Daniēls un viņa biedri tika pakļauti kastrācijai un kļuva par einuhiem, lai kalpotu valdnieka galmā, jo, kā liecina asīriešu grebumi, Tuvajos Austrumos tā tolaik bija vispārpieņemta prakse. Augstākā ranga einuhi bieži bija no ārzemju izcelsmes trimdiniekiem. Izciešot pazemojošo procedūru, jūdu labieši varēja atcerēties Jesajas pravie tojumu (Jesajas 39:7), kas paredzēja, ka Hiskijas pēcnācēji kļūs par einuhiem babiloniešu galmā.
Jaunieši tūliņ tika uzņemti labākajās kaldeju skolās. Tas nozīmēja daudz vairāk, nekā tikai tehnisku iepazīstināšanu ar babi loniešu literatūru un rakstību. Lai kļūtu par rakstvedi, bija jāapgūst vismaz trīs valodas: šumeru – tradicionālo sakrālo valodu, kas tika rakstīta ķīļrakstā; babiloniešu (akadiešu) valodu, kas bija semītiskas izcelsmes nacionālais dialekts un arī tika rakstīta ķīļrakstā; un visbeidzot, aramiešu valodu, kas bija starptautiskā darījumu un diplo mātijas valoda, kuras rakstība līdzinājās burtiem, ko varam redzēt arī mūsdienu ebreju Bībelēs. Nozīmīgu vietu mācību programmā ieņēma kaldeju maģiskās prasmes. Jau pats vārds „kaldejs” ir saistīts ar šādām funkcijām. Atvasināts no babiloniešu saknes kaldu (vai kashdu), tas norāda uz „mākslu veidot astronomiskas kartes”, kas bija kaldeju specialitāte. Babilonieši bija astronomijas meistari. Se nie dokumenti stāsta par ievērojamas precizitātes novērojumiem un pat aptumsumu paredzējumiem (piemēram, 747. g.p.m.ē.). Bet šai zinātnei bija vēl kāds mērķis, ne tikai astronomisko procesu no teikšana. Debesu izpētei bija jādod iespēja pareģot nākotni. Kaldeju astronoms pirmām kārtām bija astrologs. Arī mūsdienu horoskopu tradīcijas izcelsme ir meklējama babiloniešu laikos. Atšķirībā no mūsdienu astronomiem babilonieši ticēja, ka zvaigžņu kustība nosaka cilvēku likteni. Tādējādi ebreju mācību programma bija lielā mērā reliģiska; tās mērķis bija pārvērst ebrejus īstos kaldeju priesteros, pareģošanas ekspertos.
Kulturālās transformācijas mērķi neaprobežojās tikai ar intelektuālo sfēru, bet skāra arī vispersonīgākos ikdienas dzīves as pektus, ieskaitot diētu. Ķēniņš „noteica” ēdienkarti. Šeit lietotais darbības vārds wayeman (noteica) citviet Bībelē ir saistīts vienīgi ar pašu Dievu un ir izmantots tikai radīšanas kontekstā (Jonas 2:1 [latviešu Bībelē tulkots kā „sūtīja”]; 4:6-8). Negaidītais šī vārda lietojums saistībā ar Nebukadnēcaru rosina domāt, ka, „nosakot” diētu, ķēniņš ieņem Radītāja vietu. Rūpīgāk papētot ķēniņa norādījumus, nav grūti uzminēt viņa nodomu. „Gaļas-vīna” asociācija gan Bībelē, gan senajās Tuvo Austrumu kultūrās raksturoja rituālās maltītes, kas tika baudītas Dieva vai dievu pielūgsmes kontekstā. Piedalīties šādā maltītē nozīmētu padevību babiloniešu kultam un Nebukadnēcara atzīšanu par dievu. Babiloniešu reliģijā ķēniņš tika uzskatīts par die vu virs zemes. Ikdienas rituālās gaļas un vīna baudīšanas mērķis tādē jādi bija ne tikai uzturvielu uzņemšana, bet arī pavalstnieku lojalitātes vairošana. Uz to netieši norāda arī ebreju izteiciens, kas tulkots, „tiem bija stāties ķēniņa kalpībā” (Daniēla 1:5). Tas ir tehnisks izteiciens, ko attiecina uz tiem, kas ir iesvētīti reliģiskai kalpošanai. 2. Laiku 29:11 tas apraksta levitu funkcijas. Kaldeju izglītība tādējādi tiecās ideoloģiski ietekmēt ebrejus, ar mērķi pievērst tos Nebukadnēcara kultam. Simbolizējot šo autoritātes maiņu, gūstekņiem tika doti arī jauni vārdi:
III. Pretošanās (Daniēla 1:8-16)
Trīs gūstekņi, un it īpaši Daniēls, ātri reaģēja uz jauno programmu. Uz to norāda jau babiloniešu vārdu atspoguļojums Daniēla grāmatā. Salīdzinot ar šo vārdu ierakstiem sekulāros dokumentos, var ievērot, ka Bībeles tekstā šo vārdu dievišķais elements ir sistemātiski sagrozīts.
Belsacara vietā Daniēls ir nosaukts par Beltsacaru (ar burtu „t”), līdz ar to dieva vārds Bel kļūst par Belt.
Hananja Shada Aku vietā tiek saukts par Sadrahu. Tādējādi dieva Aku vārds ir reducēts līdz ebreju burtam „k”.
Misaēls netiek saukts par Mushallim-Marduk, bet par Me-sahu. Šeit arī dieva Marduka vārds ir saīsināts līdz ebreju burtam „k”.
Un Ardi-Nabu vietā Asarja ir ieguvis Abed-Nego vārdu. Abed ir ebreju tulkojums babiloniešu vārdam ardi, „kalps”. Un dieva vārds Nabu ir deformēts par Nego (beth ir aizvietots ar gimmel, nākamo burtu ebreju alfabētā).
Tādējādi babiloniešu dievu vārdi ir zaudējuši savu identitāti. Ar šādu lingvistisku nevērību Daniēla grāmatas autors, tāpat kā paši šo vārdu nesēji, pauž savu pretestību tam, kas notiek.
Bet viņu apņēmība iet tālāk par vārdiem un interesantā veidā skar arī ēdienkarti. Teksts lieto to pašu ebreju darbības vārdu sam, gan norādot uz Daniēla apņemšanos („apņēmās”, 8. p.), gan arī runājot par to, ka galminieku priekšnieks deva vārdus gūstekņiem („deva”, 7. p.). Ar šīm atskaņām autors parāda, ka Daniēls tieši reaģē uz ķēniņa centieniem uzspiest viņam Babilonijas kultūru. Lai saglabātu savu identitāti, trimdinieks nolemj ēst un dzert citādi. Viņš lūdz dārzeņus un ūdeni.
Te ir kas vairāk par veselības jautājumu, jo Daniēla izvēle „neaptraipīt sevi” (8. p.; frāze atrodama arī 3. Mozus 11. nodaļā) nepārprotami norāda uz reliģisku kontekstu. Daniēlam ir tās pašas rūpes, kas ikvienam jūdu trimdiniekam: košers uzturs. Tomēr te ir vēl kas vairāk. Frāze, ar kuru Daniēls raksturo savu izvēlēto ēdienkarti, ir burtisks radīšanas stāsta citējums. Tie paši ebreju vārdi atkārtojas tādā pašā saistībā: „augu barība”, „dot”, „ēst” (sk. 1. Mozus 1:29). Pārfrāzējot to pašu izteicienu, Daniēls apstiprina, ka viņa Dievs ir Radītājs un ne ķēniņš [Nebukadnēcars]. Tādējādi viņa motivācija ir tā pati, kas ietverta 3. Mozus grāmatas uztura likumos – uzticība Radītājam. Patiešām, diētas likumi par šķīstu un nešķīstu gaļu 3. Mozus grāmatā arī formulēti veidā, kas lasītājam atgādina 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā aprakstīto radīšanu. Tā kā Daniēls nevar kontrolēt savas pārtikas izcelsmi, viņš prātīgi izvēlas būt veģetārietis, kas ir drošākais veids, kā turēties pie košer, un tajā pašā laikā visskaidrākais apliecinājums viņa ticībai Dievam – Radītā jam. Šādi rīkojoties, Daniēls universālā valodā uzrunā pagānus, kas vēro viņu pie galda: viņa Dievs ir visas radības Dievs, tātad arī viņu Dievs.
Bet blakus centieniem saglabāt uzticību un liecināt Daniēla izturēšanās satur vērtīgu mācību attiecībā uz bieži ignorēto sais tību starp ticību un dzīvi. Viņa reliģija neaprobežojas ar garīgu pārliecību vai abstrakcijām, bet iekļauj arī konkrētas dzīves jomas. Daniēls mums māca, ka ticība ietver gan dvēseli, gan ķermenisko dzīvi. Šāda reliģija, kas ir ieinteresēta arī ēšanas lietās, var mulsināt platoniskā duālisma ietekmētus prātus. Tomēr tā ir bībeliska. Pirmais pārbaudījums, ar ko bija jāsastopas cilvēkiem, ietvēra arī diētas aspektu. Ādams un Ieva izlēma savu un cilvēces likteni ar ļoti vienkāršu ēšanas jautājumu (1. Mozus 3. nodaļa). Vēlāk 3. Mozus grāmatas šķīstas un nešķīstas gaļas likumi šo pašu principu attīstīja, sasaistot ēdienu ar svētumu (3. Mozus 11:44, 45). Priesteri atturējās no alkoholiskiem dzērieniem, lai labāk spētu atšķirt svēto no nesvētā (3. Mozus 10:8-11). Tuksnesī israēlieši apguva to pašu mācību. No krītošajām paipalām līdz dienišķajai mannai – visos šādos notikumos bija ietverts reliģiskais aspekts.
Daniēls nebija novators. Viņa reliģiskās rūpes par diētu sak ņojās bībeliskajā tradīcijā. Tomēr jāievēro, ka Daniēls ir un paliek dziļi cilvēcisks. Viņš nav askētisks – tālu no tā. Jaunie ebreji patiesībā ir izskatīgi un viņu sejās nav redzama grūtsirdība, no kā baidījās atbildīgais galminieku priekšnieks (Daniēla 1:10). Vajadzīgas tikai desmit dienas, lai pierādītu, ka atturēšanās no gaļas un vīna nebūt neliedz priecāties par dzīvi.
Mums jāievēro arī Daniēla izturēšanās pret ķēniņa amatper sonu. Viņa reliģiskā pārliecība un svētuma ideāls nedara viņu augst prātīgu. Gluži otrādi, Daniēls pazemīgi vēršas pie galminieku priekš nieka un lūdz atļauju (8. p.). Viņš pat uztur ar to cieņas un draudzī bas attiecības (9. p.). Viņa attieksmē ieraugāma svarīga mācība tiem, kas dedzīgi tiecas pēc svētuma. Svētums neizslēdz cilvēcību, bet ietver to. Ietērpšanās stērķelētā taisnuma apmetnī nav svētums, tāpat svētums nav atraušanās no realitātes vai dzīves baudīšanas. Tas ir izkropļots priekšstats par svētumu, ko pārāk ilgi aizstāvējuši drūmi un izdēdējuši „svētie”. Atsakoties no laba ēdiena un smiekliem, viņi ir padarījuši reliģiju pārējiem neciešamu. Kā reakcija uz to ir radušās visa veida humānisma kustības ar saviem mīlestības un brālības lozungiem. Drūmi svētie ir likuši apšaubīt Dieva likumu. Abrahams Hečels atzīst, ka dzīvot dievbijīgu dzīvi nozīmē būt „gan svētam, gan cilvēcīgam”. Daniēls ir patīkams cilvēks, kurš izbauda dzīves realitāti, tajā pašā laikā neielaižoties kompromisos.