Sākotnēji grāmata ziņo par ļaužu aizvešanu trimdā kā vienu no Babilonas uzurpācijas izpausmēm. Dieva ļaudis un svētie tempļa piederumi nu kļūst par Nebukadnēcara īpašumu: „Un Tas Kungs nodeva Jūdas ķēniņu Jojakīmu un dažus Dieva nama traukus un piederumus viņa [Nebukadnēcara] rokā, un viņš aizveda tos uz Sineāras zemi un nodeva tos sava dieva namā, bet traukus un dažus citus piederumus viņš novietoja sava dieva dārgumu krātuvē.” (Daniēla 1:2)
Lai labāk saprastu šo vārdu nozīmi, jāielūkojas to vēsturiskajā kontekstā. Ir 605. gads pirms mūsu ēras. Kaldeji ir aplenkuši Jūdas [jeb Jūdejas] valsts galvaspilsētu Jeruzalemi un aizveduši trimdā tās iedzīvotājus. Gadsimtu agrāk (722. gadā pirms Kristus) asīrieši ir pakļāvuši ziemeļu valsti Israēlu (2. Ķēniņu 17:3-23). Jūda tādējādi simbolizē pēdējo, kas saglabājies no senās Dāvida valsts. Pēc Salamana nāves Dāvida valsts bija sašķēlusies divās daļās. Desmit ziemeļu ciltis kļuva par Israēla valsti, bet divas dienvidu ciltis izveidoja Jūdas valsti. Pēc šīs sašķelšanās, neskatoties uz savstarpējiem konfliktiem, abu valstu ārējā vēsture bija visai līdzīga. Atrodoties starp divām lielvarām – Ēģipti dienvidos un Asīriju ziemeļos –, gan Israēls, gan Jūda bieži jutās kārdināts noslēgt savienību ar dienvidu lielvaru, lai pretotos ziemeļos esošajai. Abas valstis piedzīvoja līdzīgu likteni, jo kļūmīgās savienības tikai pasteidzināja to krišanu. Israēla valdnieks Hosea tiecās veidot diplomātiskas, militāras un cita veida saites ar
Ēģipti, cerot tā nokratīt Asīrijas jūgu. Uz asīriešu reakciju nebija ilgi jāgaida. Tie okupēja Israēla teritoriju un sagūstīja ķēniņu Hoseu (4., 5. p.). Galvaspilsēta Samarija trīs gadus pretojās, bet 722. gadā padevās. Asīrijas valdnieks Sargons II turpināja sava priekšteča Tig latpilesera III (745–727) iesākto deportāciju praksi. Sargons varmā cīgi pārsūtīja israēliešus uz Asīrijas austrumu reģioniem, savukārt viņu vietā iemitināja babiloniešu izcelsmes asīriešu kolonistus un kutiešus – nākamos samariešus. Lielākā daļa ebreju šajā procesā izzuda. Desmit no divpadsmit ciltīm asimilējās Asīrijas iedzīvotājos.
Jūdas valsts ar tās divām ciltīm kādu laiku vēl pastāv, tomēr galu galā tā piedzīvo tādu pašu iznākumu, un Jūdas ciltis arī nonāk trimdā. Tomēr asīriešus tagad ir aizstājuši babilonieši. Asīrija ir izzudusi; tās galvaspilsēta Ninive ir sagrauta 612. gadā p.m.ē. Turklāt Jūdas alianse ar Ēģipti nav tik brīvprātīga, kā tā bija Israēla gadījumā. Patiesībā Ēģipte to uzspieda ar militāras kampaņas palīdzību, kuras laikā ēģiptieši nomainīja Jūdas ķēniņu Joahasu, babiloniešu sabiedroto, ar viņa brāli Jojakimu, kurš bija pakļāvīgāks un vieglāk ietekmējams (2. Ķēniņu 23:31 – 24:7; 2. Laiku 36:1-4).
Babilonai tas, protams, nepatika, jo tā Jūdas zemi uzskatīja par savu teritoriju. Pēc trim gadiem Babilonas valdnieks Nabopolasars, kurš pats jau bija krietni gados, sūtīja pret ēģiptiešiem savu dēlu Nebukadnēcaru. Sadursme notika pie Karhemišas 605. gadā. Uzveicis ēģiptiešu armijas, Nebukadnēcars pārstaigā Israēla zemi un pakļauj Jojakimu, bet ziņa par tēva nāvi pasteidzina viņa atgriešanos. Viņš steidzas atpakaļ, paņemot sev līdzi gados jaunus gūstekņus no jūdu elites, ieskaitot Daniēlu un viņa biedrus. Saprazdams, ka viņam jāsteidzas nodrošināt savu troni, Nebukadnēcars kopā ar nelielu vienību dodas mājup pa taisnāko ceļu pāri tuksnesim, kamēr pārējās armijas daļas un gūstekņi turpina virzīties uz ziemeļiem pa parasto, ērtāko tirdzniecības ceļu. Izrauti no savas zemes un saistīti, jūdi ir zaudējuši visu. Viņu pagātne, viņu cerības, viņu identitāte, viņu vērtības, viss ir zudis. Trimdā ir viegli aizmirst dzimteni. Faktiski tas ir deportāciju mērķis – pārvietot cilvēkus, lai varētu tos labāk pakļaut. Starp vietējiem iedzīvotājiem izkaisītās minoritātes ir tik aizņemtas ar nepieciešamību izdzīvot un pielāgoties, ka nav spējīgas sacelties. Un kas zina, varbūt ar laiku šie trimdinieki pat var asimilēties un kļūt tādi paši kā apkārtējie.
Tomēr šis sāpīgais pārbaudījums ietver ko vairāk nekā tikai trimdas minoritātes personīgo diskomfortu: Jūdas gals nozīmē pē dējo Jēkaba dēlu izzušanu. Tas ir liktenis, kas izredzētajiem ļaudīm sagādā vislielākās raizes, jo tam ir arī garīga un kosmiska nozīme. Pēdējo Dieva liecinieku aizvešana pakļauj briesmām pasaules izdzīvošanu. Babilona ir aizstājusi Jeruzalemi, un šādas uzurpācijas reliģisko nozīmi nevar neievērot. Zīmīgi, ka Bībeles teksts trīskārt uzsver to, ka Nebukadnēcars piesavinās Dieva tempļa piederumus, lai izmantotu tos savā templī: „Viņš aizveda tos uz Sineāras zemi un nodeva tos sava dieva namā, bet traukus un dažus citus piederumus viņš novietoja sava dieva dārgumu krātuvē.” (Daniēla 1:2)
Nebukadnēcars ir aizstājis Jūdas Dievu. Vēl ļaunāk, pats šis notikums ir Dieva lēmums: „Kungs nodeva (..) viņa rokā” (2. p.). Rezultātā mēs redzam, kā piepildās seno Israēla praviešu pravietojumi, kas bija gan kā brīdinājums, gan kā aicinājums uz grēku nožēlu (Jesajas 39:57; Jeremijas 20:5).