Un beidzot iejaucas Dievs. Līdz šim Viņš šķita promesošs. Iepriekšējo reizi tekstā Dievs bija minēts gūsta un izvešanas kon tekstā, bet nodaļas noslēgumā Dievs pieminēts pozitīvā noskaņā. Ievadā Dievs „nodeva” tempļa piederumus ķēniņa rokā. Tagad Viņš „piešķir” četriem jaunajiem cilvēkiem ieskatu un saprašanu (17. p.). Viena un tā paša darbības vārda (ntn) izmantošana izceļ abu situāciju simetriju un atgādina lasītājam par dievišķo providenci. Nodaļa atrodas it kā Dieva nodoma ierāmējumā, norādot uz Viņa klātbūtni un to, ka notikumu gaita ir Viņa rokās. Viņš ir tas, kurš „nodod” jeb „piešķir”. Ja ebreju gūstekņi gūst panākumus, tas nav intensīvās apmācības nopelns, bet no augšas nākošas labvēlības rezultāts. Kāds, protams, var mēģināt izlobīt no teksta cēloņu un seku sakarību starp šīm 10 dienām un ebreju gūstekņu labklājību un pārāko stāvokli. Teksts atkārto skaitli 10, it kā viņu gudrības pakāpe būtu proporcionāla viņu centībai šo 10 dienu laikā. Bet patiesībā tas tā nav. Daniēls neuzņem ēdienu kā „brīnumzāles”. Viņš nelieto ideālu diētu kā līdzekli garīgas pilnības sasniegšanai, bet gan kā zīmi savai ticībai un paļāvībai uz Dievu. Patiesībā Daniēls un viņa biedri uzņēmās risku, ticības risku, un tas ir tas, kas viņus glāba. Veselībai un fiziskai labklājībai Dievs pievienoja gudrību un saprašanu. Viņi to visu kopumā uztvēra kā Dieva dāvanu.
Papildus šai žēlastības mācībstundai teksts izgaismo arī kādu cilvēcīgās dabas aspektu. Garīgās dimensijas iet roku rokā ar intelek tuālajām un fiziskajām īpašībām. Saskaņā ar Daniēla grāmatu, cil vēks nav dvēseles un ķermeņa kombinācija, bet gan viens veselums. Tā ir vēl viena revolucionāra doma. Sabiedrība ticīgos bieži vien uzskata par intelektuāli vājiem, un zinātne nevēlas samierināties ar Bībeles vienkāršotajiem skaidrojumiem. Uz otru pusi, mēs bieži vērojam veselību un skaistumu starp cilvēkiem, kuri neizceļas ar lielām smadzeņu spējām. Mums ir grūti iedomāties cilvēku ar „uz pumpētiem” muskuļiem, iegrimušu dziļās pārdomās vai iesaistītu garīgā apcerē. Tomēr Daniēla grāmata mums māca, ka intelektuālā un fiziskā attīstība nav pretrunā viena otrai. Harmoniska visu spēju apvienošanās ir ideāls, uz ko mums jātiecas. Tas nenozīmē, ka mums nu būtu jākļūst apsēstiem ar pilnības sasniegšanu un jāpievienojas kādai elitei, bet tas nozīmē, ka mums ir jāvelta uzmanība visām cilvēka dabas dimensijām. Žēlastība pieskaras visai mūsu dzīvei. Mēs neesam tikai savas rīcības produkts, bet drīzāk gan dāvanas – no Die va nākošas labvēlības – rezultāts. Dievs nāk pie ebreju gūstekņiem tur, kur viņi ir, un viņu kļūmīgajā stāvoklī dod tiem laimi un panākumus. Bet Dieva rīcība ar to vēl nebeidzas. Dievs tiem gatavo glābšanu – gan vēsturiskā, gan kosmiskā nozīmē. Pirmās nodaļas noslēgums netieši norāda uz to, pieminot Kīru, valdnieku, kura vārds Bībelē saistās ar atgriešanos no trimdas un Israēla glābšanu (2. Laiku 36:21-23), un ar dievišķu atbildi uz lūgšanām, kā arī ar pravietiskiem paredzējumiem (Jesajas 45:1-13).