Dedzīgais millerietis Čārlzs Fičs nebija vīlies. Viņš bija miris pirms astoņām dienām — 1844. gada 14. oktobrī. Viņš bija trīsdesmit astoņus gadus vecs, sešu bērnu tēvs.
Fičs, kā atceraties, bija milleriešu sludinātājs (kongregacionālists), kas uzzīmēja Daniēla grāmatas 2. nodaļas tēlu, ko varētu arī nepieminēt, un “1843. gada karti”.
Fičs pievienojās adventes kustībai divreiz. 1838. gadā viņš bija viens no pirmajiem sludinātājiem, kas publiski nostājās Millera pusē. Viņš apbrīnoja Millera pravietojumu izskaidrojumus, taču, kad pamanīja, ka opozīcija varētu atņemt viņa moderno Bostonas baznīcu, viņš atkāpās. Tomēr nedaudz vēlāk, pārcēlies uz citu draudzi Ņūdžersijā, viņš patiesi iepazina Jēzu kā savu personīgo Glābēju. Tad Fičs ar prieku atteicās no savas draudzes, lai nestu labo vēsti par Kristu un Viņa taisnību daudzām citām draudzēm. Sirsnīgās vēstules, kas ceļojumu laikā tika rakstītas sievai, rāda, cik dabiski viņa mīlestība pret cilvēkiem saplūda ar mīlestību pret Jēzu.
Tagad, kad Džosija Ličs otrreiz aicināja pievērst uzmanību Millera lekcijām, Fičs 2300 dienu pravietojumā saskatīja skaistu vēsti par viņa brīnišķā Kunga atgriešanos. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās šīs vēsts sludināšanai. Četri no viņa sešiem bērniem traģiski aizgāja bojā, un tas pastiprināja ilgas pēc Kristus otrās atnākšanas.
Neilgi pirms 1844. gada 22. oktobra Fičs kādā drēgnā dienā brīvā dabā pēc kārtas kristīja trīs atgriezto grupas. Acīmredzot tāpēc viņš saslima un pirmdien, 14. oktobrī, nomira.1
Milleriešu laikraksts “Midnight Cry” ziņoja, ka “viņa atraitne un bez tēva palikušie bāreņi tagad ir Klīvlendā un uzticīgi gaida, ka pēc dažām dienām atnāks mūsu Kungs un sapulcēs izkaisītos ģimenes locekļus. Māsa Fiča (..) smaida un ir laimīga.” 2
Nav grūti iedomāties, kā abi dzīvi palikušie bērni ar asarām acīs pēc bērēm jautāja: “Māt, vai mēs vēl redzēsim tēti?”
“Jā, mīļie,” misis Fiča drosmīgi atbildēja. “Vēl tikai dažas dienas — tad Jēzus atgriezīsies, uzmodinās tēti un arī jūsu aizmigušos brāļus un māsas. Tad mēs no jauna un uz visiem laikiem būsim laimīga ģimene!”
21. oktobra vakarā bērni jautāja: “Māt, vai rīt mēs redzēsim tēti?”
“Jā, mīļie!”
Nākamajā vakarā viņi šņukstēja: “Kāpēc tētis šodien neatnāca?”
Tolaik bija daudz ģimeņu, kurās bērni vai jauni vecāki mira ar tuberkulozi, holēru, garo klepu un citām bīstamām slimībām. Daudzi cerēja uz priecīgo atkalapvienošanos, kad atnāks Jēzus. Ne velti 1844. gada 22. oktobris iegājis vēsturē kā “lielās vilšanās” diena.
Džeimss Vaits vēlāk rakstīja: “Kad sludinātājs Haimss dažas dienas vēlāk ieradās Portlendā, Menas štatā, un paziņoja brāļiem, ka atkal jāsagatavojas aukstai ziemai, manas jūtas bija gandrīz nevaldāmas. Es izgāju no sapulces un raudāju kā bērns.” 3
Kādā citā pilsētā septiņdesmit apjukuši adventisti, iedrošinājuši cits citu neatteikties no uzticības un dalījušies izdevumos, ieguldīdami visus atlikušos līdzekļus kopējā kasē, uzturējās kopā lielā namā, kur viņi bija pulcējušies, lai satiktu Kungu. Kāds milleriešu vadītājs veiksmīgi pierunāja viņus atgriezties mājās un atsākt normālu dzīvi.4
Tomēr daudziem milleriešiem tas nebija viegli. Viņiem vairs nebija māju, kur atgriezties. Tie bija pārdevuši savas saimniecības un ienākumus nodevuši kustības kasē. Parīzē, Menas štatā, Edvards Endrūss uzaicināja trūcīgo Stouvelu ģimeni apmesties uz dzīvi pie viņa. Kādā no nākamajām nodaļām mēs redzēsim, cik bagātīgi Dievs šo augstsirdīgo rīcību atalgoja.
Visur vīlušies millerieši jautāja cits citam: “Kur mēs esam nonākuši? Ko esam pārpratuši?”
Millers un citi vadītāji vaļsirdīgi atzina, ka viņi ir kļūdījušies, tomēr viņus mulsināja nepārprotamā liecība, ka “pusnakts saucienu” (ka Kristus nāks 22. oktobrī) un “septītā mēneša kustību” (šīs vēsts dedzīgo izplatīšanu un cilvēku nopietno atsaucību) brīnišķā kārtā Dievs bija svētījis.
Haimss runāja Millera un citu vārdā: “Mēs kļūdījāmies, rīkojoties ticībā, taču bijām pārliecināti, ka mūs vada Vārds, Gars un Dieva gādība (..). Likās, ka septītā mēneša kustībā bija kāds nepārvarams spēks (..), kas sagrāva visu tā priekšā esošo.” Vēsts “aizsniedza sirdis visdažādākajās un tālākajās vietās gandrīz vienlaicīgi. Turklāt veids, kā tas notika, ir izskaidrojams, tikai pieņemot, ka Dievs ir tajā. Visur tā izraisīja visdziļāko sirds izmeklēšanu un dvēseles zemošanos augsto Debesu Dieva priekšā. Tās iespaidā tika atstātas šīs pasaules pievilcīgās lietas, izlīdzināti strīdi un naids, izsūdzēti grēki, notika padošanās Dieva priekšā un skanēja nožēlas pārņemtie salauzto siržu lūgumi pēc piedošanas un pieņemšanas. Mēs varējām vienīgi iesaukties: “Kas mēs esam, ka mums būtu jāpretojas Dievam?”5
“Lielais Dievs ir brīnišķīgi izturējies pret mums,” rakstīja F. Brauns, arī pazīstams adventists. “Mūsu intelektuālie un morālie aizspriedumi bija pretstatā mācībai par Kunga atnākšanu (..). Svētais Gars darbojās (..) mūsu visnoslēgtākajās dvēselēs, kamēr otrā atnākšana kļuva par mūsu cerību, par mūsu prieku, par visu.” “Par to runā Bībele — katra tās lappuse ir piesātināta ar vēsti par Kunga drīzo atnākšanu.” 6
Brauns daudz nepārspīlēja, teikdams, ka katra Bībeles lappuse ir piesātināta ar vēsti par Kunga drīzo atnākšanu. Jaunā Derība vien to piemin 300 reizes! Jēzus apsolīja: “Un kad Es būšu nogājis (..), tad Es nākšu atkal.” (Jāņa 14:3) Eņģeļi pravietoja: “Šis Jēzus (..) tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap. d. 1:11) Pēteris runāja par laiku, “kad Augstais Gans parādīsies”. (1. Pēt. 5:4) Pāvils ir teicis: “Pats Kungs nāks no debesīm.” (1. Tes. 4:16) Jānis skaidri paziņoja: “Viņš nāk uz padebešiem.” (Atkl. 1:7)
Pat tad, ja apsolījums nevienā vietā nebūtu pilnīgi skaidrs, to nebūtu grūti secināt no citām vietām Bībelē, kuras runā par Dievu. Mīlošais un visspēcīgais Bībeles Dievs neatstās ļaunumu uz zemes mūžīgi. Pienāks diena, kad Viņš visu izmainīs!
Milleram, bez šaubām, bija taisnība, kad viņš sludināja Kristus otro atnākšanu. Tāpat viņam bija taisnība, kad viņš skubināja ļaudis sagatavoties. Jēzus teica: “Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kur jūs nedomājat.” (Mat. 24:44)
Millera aicinājums uz sagatavošanos bija tik izteikts, ka Kristus nākšanas laiks kļuva par otršķirīgu lietu, kaut gan tas arī bija svarīgi. “Manu mērķi pilnībā noteica vēlēšanās pievērst dvēseles Dievam,” viņš rakstīja pēc vilšanās, “un pamudināt līdzcilvēkus sagatavoties tā, lai viņi ar mieru sirdī varētu satikt Dievu.” 7
Pēc kāda no pirmajiem ceļojumiem viņš šo pienākumu attiecināja arī uz radiem un kaimiņiem. “Ak, Dievs, pamodini ļaudis Hemptonā (..). Tēvs, atgriez manus bērnus!” 8 Daudzi viņa kaimiņi pieņēma Kristu, bet par savu ģimeni viņš 1843. gadā varēja priecāties: “Man ir sieva un astoņi bērni, un man ir pamatots iemesls ticēt, ka viņi visi ir Dieva bērni un ka viņi tic tai pašai mācībai, kurai ticu es.” 9
Millera aicinājums uz sirds sagatavošanu tik tālu pārsniedza uzmanību laika aprēķiniem, ka pēc tam, kad Jēzus nebija atnācis 22. oktobrī, viņš ar godu varēja teikt: “Es gribētu jautāt, vai vilšanās ir atstājusi būtisku iespaidu uz manām mācībām.” 10
Protams, Millers bija kļūdījies izpratnē par notikumu, kas tika apzīmēts ar “svētnīcas šķīstīšanu” 2300 dienu beigās, taču viņam nebija jāatsakās no saviem laika rēķiniem. Viņa 2300 dienu izskaidrojums ar 2300 gadiem pamatojas uz domu (Ec. 4:6), ka pravietojumos simboliskās dienas pielīdzināmas gadiem. Daudzos Bībeles pravietojumos ir sastopama līdzīga simboliskā valoda. Ar sievietēm tiek attēlotas draudzes, ar zvēriem — impērijas, ar lielām ūdens masām — ļaužu masas un tā tālāk. Pat tādi enerģiski Millera pretinieki kā viņa svētība Džordžs Bušs atzina, ka “dienas pieņemšanā par pravietisku gada simbolu (..) jūs atbalsta visveselīgākā eksegēze un tādi slaveni vārdi kā sers Ī. Ņūtons, bīskaps Ņūtons, Kerbijs, Skots, Keits un daudzi citi” 11
Bušam bija taisnība, kad viņš izteica šo atzinumu. 2300 dienas par 2300 gadiem bija atzinuši daudzi cilvēki jau pirms Millera, un tas sniedzas pat līdz Nahavendi devītajā gadsimtā, apmēram tūkstoš gadu pirms Millera dzimšanas! 12
Mārtiņš Luters un daudzi citi reformatori ticēja dienas–gada principam gluži tāpat arī sers Īzaks Ņūtons, viens no lielākajiem zinātniekiem vēsturē. Ņūtons visu mūžu studēja teoloģiju un baznīcas vēsturi un par šiem tematiem uzrakstīja vairāk vārdu (1 300 000) nekā zinātnes sfērā.13 Viņa matemātisko prātu īpaši valdzināja garie pravietojumi.
Astoņpadsmitajā gadsimtā kāds Vācijas reformētās baznīcas mācītājs Johans Petri (1718–1792) Dieva vadībā izdarīja ievērojamu atklājumu.14 Viņš bija pirmais, kas atzina (1768. g.), ka Daniēla grāmatas 8. nodaļas 2300 dienas sākas vienlaicīgi ar Daniēla grāmatas 9. nodaļā pravietotajām septiņdesmit nedēļām. Tā beidzot ar zināmu ticamību bija iespējams aprēķināt, kad tās beigsies.
Petri vērtīgā apgalvojuma patiesumu ir apstiprinājuši no viņa neatkarīgi atklājumi. Tos izdarījuši viņam līdzīgi domātāji — Hanss Vuds Īrijā (1787. g.), Džons Brauns Anglijā (1810. g.) un presbiteriāņu sludinātājs Dienvidkarolīnā V. Deiviss (1811. g.)15 Visi šie atklājumi tika izdarīti, pirms Viljams Millers, Ņujorkas baptistu draudzes ierindas loceklis, neatkarīgi no citiem pie šī secinājuma nonāca 1818. gadā. Būdami atkarīgi katrs no sava izejas punkta un matemātisko aprēķinu precizitātes, visi šie vīri secināja, ka 2300 dienas beigsies 19. gs. 40. gados vai — kā Hanss Vuds — 19. gs. 80. gados.
Jezuītu priesteris Manuels de Lakunsa, kristiešu jūds Jozefs Vulfs, angļu baņķieris un parlamenta loceklis Henrijs Dramonds, Viljams Kaningems, Heinrihs Rihters, Mortimers O’Salivans, Luiss Gausens, Viljams Pims, Džordžs Kroulijs, Henrijs Menings, Aleksandrs Keits, Džeimss Begs, Džons Stenlijs Feibers un ļoti daudzi citi Skotijā, Īrijā, Francijā, Vācijā, Holandē, Šveicē, Dienvidamerikā, Vidējos Austrumos un (visvairāk) Anglijā rakstīja grāmatas, teica svētrunas, izdeva laikrakstus un noturēja otrās adventes atmodas konferences, kas notika vairāk vai mazāk vienlaikus ar Millera otrās adventes atmodu Ziemeļamerikā.
Eiropas atmodai nebija sakara ar Amerikas atmodu, un tā arī neatklāja precīzo datumu — 1844. gada 22. oktobri. Tomēr ap 1844. gadu liels skaits mācītāju, starp kuriem bija arī 700 anglikāņu priesteru16, sludināja otro adventi baznīcās un mazās kapelās visā Anglijā, par galveno rakstvietu izvēlēdamies pirmā eņģeļa vēsti: “Ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” Slavenais vēsturnieks un parlamenta loceklis Tomass B. Makolijs par 1844. gadu rakstīja, ka to skaitā, kas ticēja nenovēršamai Kristus nākšanai, bija “sabiedrībā godāti, bagāti un spējīgi vīri (..). Augstmaņi un parlamenta locekļi,” viņš turpināja, “ir rakstiski to atzinuši.” 17