Kādā neaizmirstamā nometnē Ekseterā, Ņūhempšīras štatā, 1844. gada augustā beidzot tika sadzirdēts pusnakts sauciens.1
Bijušais jūrnieks, kapteinis Džozefs Beitss, cilvēks, kas adventes kustības dēļ bija atteicies no savas karjeras, pūlējās pierunāt milleriešus turpināt darbību un iedrošināja viņus, atsaukdamies uz savām agrākajām jūrniecības dienām.
Ļaudis, neapmierināti un nepārliecināti, grozījās karstajā svelmē. Kad parādījās kāds jātnieks un, nokāpis no zirga, ieņēma vietu sola galā, visi pagriezās un vēroja viņu. Tie, kas atradās vistuvāk, uzsāka dzīvu sarunu. Bet Džozefs Beitss turpināja savu runu.
Pēkšņi ar lielu apņēmību piecēlās misis Kauča. Viņa bija Semjuela Snova, tikko pienākušā jātnieka, māsa. Viņa runāja pieklājīgi, bet ar pārliecību.
“Brāli Beits! Mēs vairs nedrīkstam tērēt laiku, kavējoties pie patiesībām, ar kurām esam pazīstami. Laika ir maz. Mūsu starpā ir Kunga kalpi, kam ir pienācīga barība, ko dot Viņa namam šajā brīdī. Lai viņi runā, un lai ļaudis tos klausās.”
Kāds aculiecinieks stāsta, ka, viņai runājot, Kunga Gars sakustināja sapulci kā vēsmiņa, kas saceļ ņirbu vilnīšus spoguļrāmā ezerā. Visapkārt atskanēja dedzīgi saucieni: “Āmen, māsa, jā, jā.” Šur tur vīri un sievas izplūda asarās, nojauzdami atbildi uz viņu lūgšanām.
Beitss ar godu atstāja katedru. “Ja brālim Snovam ir no Kunga nākusi vēsts mums, tad lai viņš nāk un dalās šajā patiesībā.” Braukdams vilcienā uz Ekseteru, viņš nojauta, ka ir jānotiek tieši šādam pavērsienam.
Snovs bija gatavs, taču tika nolemts uzstāšanos atlikt, lai ļautu viņam izmantot agrās rīta sapulces svaigumu.
“Mūsu Kungs ir apsolījis, ka Viņš atgriezīsies un ņems savus ļaudis pie sevis,” Snovs atgādināja tūkstošiem, kas bija sapulcējušies nākamās dienas rīta vēsumā.2
“Bet par savas atgriešanās laiku Jēzus mācekļiem teica: “Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi Debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Marka 13:32) Daudzi ir atzinuši,” Snovs turpināja, “ka šis pants pierāda, ka cilvēki nekad nezinās laiku. Bet, ja šī rakstvieta to pierāda, tad tā pierāda, ka arī Dēls nekad nezinās šo laiku, jo šeit izteiktais apgalvojums ir attiecināts gan uz Dēlu, gan uz cilvēkiem un eņģeļiem! Taču, ja šis pants nepierāda, ka Kristus nekad nezinās savas atnākšanas laiku, tad tas nepierāda arī, ka cilvēki un eņģeļi nekad to nezinās!”
“Kad Jēzus atnāca pirmo reizi,” Snovs turpināja, “Viņš nāca noliktajā laikā, un Viņam bija vēsts par laiku. Viņš paziņoja: “Laiks ir piepildīts.” (Marka 1:15) Es jautāju jums, brāļi un māsas, kurš laiks bija piepildījies?”
“Pravietiskais laiks,” pūlis atbildēja. “Sešdesmit deviņas no Daniēla septiņdesmit nedēļām.”
“Pareizi, pareizi,” Snovs tos iedrošināja. “Mēs visi zinām Daniēla grāmatas 8. un 9. nodaļas pravietojumus par 2300 dienām (gadiem) un septiņdesmit gadu nedēļām, kas no tām ir nolemtas (vai “nogrieztas”). Mēs esam pieraduši skaitīt 2300 gadus līdz “apmēram 1843. gadam”.
Bet mēs šo to esam pārskatījušies! Mēs sakām, ka 2300 gadi sākas 457. gada pavasarī pirms Kristus un beidzas 1844. gada pavasarī, taču 2300 gadiem nebija jāiesākas gada sākumā, bet “no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzalemes jaunnodibināšanu, atjaunošanu un jaunizveidošanu”. (Dan. 9:25) Savukārt Ezr. 7:8 mums saka, ka šī pavēle nenonāca līdz Jeruzalemei, kamēr nebija pienācis tā gada piektais mēnesis! Brāļi, ja Bībeles gads sākas un beidzas pavasarī un ja šī pavēle stājās spēkā tikai ar gada piekto mēnesi, vai tad 2300 gadiem nav jāturpinās vismaz piecus mēnešus vēl pēc pavasara sākuma?”
“Āmen.” “Pareizi.” “Tik tiešām,” atbildēja ļaudis.
“Tātad mēs esam kļūdījušies, gaidīdami Kristus atnākšanu 1844. gada pavasarī!”
“Jā, jā! Pateicība Dievam!”
“Nākamā patiesība, kas atklājas par Kristus nākšanas laiku,” Snovs ar kvēlu pārliecību turpināja savu atziņu, “ir pilnīgāka sapratne par pavasara un rudens simboliem Mozus bauslībā.
Vissvarīgākie svētki pavasara ceremonijās bija Pasā svētki, kurus noturēja Bībeles gada pirmajā mēnesī. Svarīgākie svētki rudens ceremonijās bija Salīdzināšanas diena gada septītajā mēnesī. Bet kas tā bija par dienu, kad Jēzus mira pie krusta?”
“Pasā svētki,” atbildēja pūlis, kas aizrautīgi sekoja līdzi.
“Pareizi, Kristus, mūsu Pasā Jērs, tika par mums krustā sists (1. Kor. 5:7) pavasarī, pirmajā mēnesī, tajā pašā dienā, kad tika nokauts Pasā jērs. Bet tas nav viss. Kurā diennakts laikā Pasā jērs tika nokauts?”
“Vakarā,” ļaudis atbildēja.
“Jā, jeb precīzāk — “starp vakariem,” kā tas ir Rakstu ebreju oriģinālā; nevis saulrieta brīdī, bet pēcpusdienas vidū. Sakiet, kurā stundā Kristus, mūsu Pasā Jērs, atdeva savu dzīvību par mums?”
“Pulksten trijos,” sekoja atbilde.
Atsaucoties uz seno jūdu vēsturnieku Jozefu un talantīgo hronologu Viljamu Heilsu, Snovs datēja Kristus nāvi ar pavasari, 31. gadā pēc Kristus, Daniēla septiņdesmitās gadu nedēļas vidu. “Brāļi, no Dieva Vārda es jums daru zināmu, ka tad, kad Jēzus nāca pirmo reizi, Viņš mira kā mūsu Pasā Jērs tieši tajā gadā, kuru paredzēja Daniēla pravietojums, un tieši tajā dienā, kuru noteica ceremoniālā bauslība, pat tieši tajā stundā, ko noteica šī bauslība. Šeit netrūka nevienas bauslības detaļas. Katra zīmīte un katrs sīkums tika piepildīts. Laiks tika sevišķi stingri ievērots!
Un tā, brāļi, gluži kā Pasā svētki ir pavasara simbols, tā Salīdzināšanas diena ir rudens simbols. Bet ko darīja augstais priesteris Salīdzināšanas dienā?”
“Viņš šķīstīja svētnīcu.”
“Jā, tiešām! Un kādu darbu Jēzus pabeigs Dan. 8:14 pieminēto gadu jeb dienu beigās?”
“Svētnīcas šķīstīšanu!” pūlis atkal atsaucās.
“Tieši tā! Turklāt, ja laiks tika sevišķi stingri ievērots tad, kad Jēzus mira kā mūsu Pasā Upuris, vai no tā neizriet, ka laiks būs tikpat stingri ievērots arī tad, kad mūsu Augstais Priesteris pabeigs svētnīcas šķīstīšanu? Vai nav skaidrs, ka Jēzus piepildīs Dan. 8:14 uzrakstīto pravietojumu ne tikai šajā nodaļā pieminētajā gadā, bet vēl precīzāk — arī noteiktajā Salīdzināšanas dienas datumā?”
Millerieši lielā izbrīnā un dziļā pateicībā noskatījās uz savām Bībelēm, uz Snovu un cits uz citu.
Snovs turpināja iet pretī nospraustajam mērķim. “Un kad, brāļi, Salīdzināšanas diena iekrīt pēc Bībeles ceremoniālā kalendāra?”
“Septītā mēneša desmitajā dienā,” tie atbildēja gandrīz unisonā.
“Jums atkal taisnība! 3. Moz. 23:27 teikts: “Bet desmitā diena šai pašā septītajā mēnesī lai jums ir Salīdzināšanas diena.” Brāļi, ja šķīstīšana simboliski tika izpildīta septītā mēneša desmitajā dienā, kad Jēzus pabeigs īstās svētnīcas šķīstīšanu?” Viņa dedzība pārgāja arī uz citiem.
Un pūlis atkal nodārdināja savu atbildi: “Septītā mēneša desmitajā dienā.”
Snovs ievilka elpu pirms sava galīgā pierādījuma. “Pēc visrūpīgākā aprēķina, ko savā tālredzībā Kungs ir licis saglabāt jūdiem karaītiem, septītā mēneša desmitā diena šogad iekrīt 22. oktobrī.”
Viņš uz brīdi pieklusa, tad lika atskanēt savas uzrunas kulminācijai.
“Brāļi, padomājiet par to. Patlaban ir augusta otrā nedēļa. Nepaies trīs mēneši, kad Kungs pabeigs savu salīdzināšanas darbu un atstās svētnīcu, lai svētītu savus ļaudis, kas Viņu gaida. (3. Moz. 9:22,23) Nepaies trīs mēneši, kad Dieva darbs tiks pabeigts. Nekad vairs nebūs ziemas uz šīs aukstās, vecās zemes. Nepaies ne trīs mēneši, kad Līgavainis būs šeit, lai saņemtu savu līgavu, kas Viņu gaida. Vai nav pienācis laiks atskanēt pusnakts saucienam: “Redzi, Līgavainis nāk, izejiet Viņam pretim?”“
Pateicības asaras bira aumaļām. Snovu lūdza nākamajā dienā atkārtot savu lekciju, lai visi varētu pārliecināties, ka ir sapratuši pareizi. Citi vadītāji aicināja ļaudis saprātīgi izmantot nelielo atlikušo dienu skaitu.
Nopietni, pazemīgi, taču iedvesmas pilni ticīgie devās mājup ar vilcieniem, tvaikoņiem un ratiem. Visur viņi aiznesa sev līdzi šos jaunumus. Viena nometne pēc otras liecināja par to pašu mierīgo, taču satraukuma pilno atsauksmi.
Drīz vien Jaunanglijas granīta kalni skanēja “pusnakts saucienā”. Ar gandrīz neapturamu spēku kā vēja spārnos tas pārlidoja no viena novada uz citu. “Septītā mēneša kustība” izplatījās no Kanādas līdz Mērilendai, no Atlantijas līdz Vidējiem Rietumiem — vienlaicīgi un gandrīz vienprātīgi, līdz vēsti sadzirdēja katra pilsēta, katrs ciems un ciemats. Haimss sākumā bija pret šo kustību, bet tad, pārliecinājies par Dieva klātbūtni tajā, pievienojās. Viljams Millers šo tematu rūpīgi pētīja, dedzīgi lūdza par to un tad priecīgi rakstīja: ““Septītajā mēnesī” es tagad redzu godību, kuru nekad agrāk netiku redzējis. Esmu gandrīz mājās. Slava! Slava! Slava!”
22. oktobris! Tikai dažas dienas līdz beigām.
Ak, kādā laikā mēs dzīvojam!
Kad tuvojas pēdējās dienas, adventistu tirgotāji slēdz savus veikalus, amatnieki — savas darbnīcas, strādnieki atstāj darbu. Nometņu sapulcēs daudzi atzīstas savās nepilnībās un pulcējas kopējās lūgšanās. Lielas summas tiek ziedotas trūcīgo ļaužu parādu nomaksāšanai un adventistu laikrakstu izdošanai. Tā tas turpinās, līdz izdevēji vairs nav spējīgi tik daudz līdzekļu izmantot, tiem jānoraida un jāapbēdina veltīgie ziedotāji.
Uz laukiem daži zemkopji, lai apliecinātu savu ticību, atstāj nenovāktu ražu. Kartupeļi paliek zemē,* āboli sapūst dārzos, siens paliek uz laukiem nesavākts. Pilsētu ļaudis — daudzi skolotāji, daži miertiesneši, pat kāds Norfolkas pilsētas tiesnesis — atkāpjas no saviem amatiem.
Filadelfijā kāds drēbnieks slēdz savu darbnīcu Piektajā ielā “par godu ķēniņu Ķēniņam, kurš parādīsies ap divdesmit otro oktobri”. Kāds liels uzņēmums Bruklinā atlaiž no darba savus strādniekus. Metodisti, kongregacionālisti un presbiteriāņi aizsteidzas uz kristību vietām.
Tvaika iespiedmašīnas darbojas dienu un nakti, iespiezdamas “Midnight Cry” un citas avīzes. Pēdējo trīs nedēļu laikā Ņujorkā un Bostonā tiek izdots simtiem tūkstošu dažādu laikrakstu eksemplāru. Daudzi tūkstoši nāk klajā arī Ročesterā, Topšemā, Filadelfijā, Lankasterā, Jūtikā, Klīvlendā, Sinsinati, Detroitā un Toronto.
Gaidīšana, publikācijas, gatavošanās, nodošanās. Tā ir beigu kulminācija.
15. oktobris, vēl septiņas dienas. 16. oktobris — sešas dienas. 17. oktobris, 18. oktobris, 19. oktobris.
19. oktobrī iespiedmašīnas pārtrauca strādāt. Lielā telts tika sarotīta un atstāta pēdējam brīdim. Runātāji atgriezās savās mājās, lai būtu kopā ar ģimenēm. Džošua V. Haimss aizsteidzās uz Louhemptonu, lai būtu kopā ar Milleru.