“Bet mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs.” (Lūk. 24:21)
Der atcerēties, ka 1844. gada 22. oktobra traģēdija nebija pirmā lielā vilšanās, ko piedzīvojuši Dieva bērni. Padomājiet par bēdām, kad Jēzus nomira pie krusta!
Svētdienā, tūlīt pēc krusta notikuma, nezinādami, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, divi Viņa sekotāji atradās ceļā. Jēzus viņus panāca, bet tie Viņu nepazina un drūmi sarunājās par krustā sišanu, vairs necerēdami Viņu kādreiz vēl redzēt. Viens no ceļiniekiem, Kleops, skumji nopūtās: “Mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs.”
Pēc diviem tūkstošiem gadu un tūkstošiem jūdžu attālumā no šīs vietas vēl aizvien ir dzirdami šņuksti skumjā ceļotāja balsī.
Un viņa asaras nebija vienīgās.
“Iedomājieties jauno pāri, kas pirms dažām dienām veda savu sasirgušo bērnu uz Pasā svētkiem. Viss bija atkarīgs no tā, vai viņi spēs to uzturēt dzīvu vēl dažas grūtas jūdzes, vēl dažas raižu pilnas stundas, lai nokļūtu Jeruzalemē pie lielā Dziedinātāja, kas jau vairākus gadus pastāvīgi apmeklēja svētkus. Viņi pārvarēja šīs nogurdinošās jūdzes, šīs baiļu pilnās stundas. Viņi ieradās ar bērnu, kas vēl bija dzīvs, taču uzzināja, ka Dziedinātājs pats ir miris.
Tūkstošiem cilvēku pauda savas bēdas. “Visās malās varēja dzirdēt saucienus: “Mēs gribam Kristu, Dziedinātāju!” (..) Taču ļaudis dzina ārā no tempļa pagalmiem, un vārtos novietoja karavīrus (..). Cietēji (..) bija šīs vilšanās satriekti (..). Veltīga bija vēršanās pie ārstiem; nevienam nebija tādu spēju kā Viņam, kas gulēja Jāzepa kapā.” 1
“Bet mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs.” Ja vēlaties, tad šī bija “pirmā lielā vilšanās”.
Bēdas krustā sišanas dienā pastiprināja tas, ka tikai dažas dienas pirms savas nāves Jēzus rīkoja saviļņojošu procesiju, kuru mēdz saukt arī par uzvaras gājienu.
To mēs nedrīkstam neņemt vērā. Tas mums labi palīdz saprast milleriešu vilšanos.
Svētdienā pirms savas nāves Viņš sūtīja divus mācekļus, lai tie atrod ēzeli, atsien to un atved pie Viņa. Mācekļi bija pārsteigti, tāpēc Jēzus lika pateikt īpašniekiem: “Tam Kungam to vajag.” Ēzeli atveda, un Jēzus uz tā iejāja Jeruzalemē. Bībele saka, ka ar to Viņš ir piepildījis Vecās Derības pravietojumu: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cak. 9:9)
Kad ļaudis skatījās, kā, piepildīdams Cakarijas pravietojumu, Jēzus uz ēzeļa iejāj Jeruzalemē, radās iespaids, ka Viņš iecels sevi par zemes ķēniņu, aizdzīs ienīstos romiešus un Romas vietā par pasaules galvaspilsētu padarīs Jeruzalemi. Skaidrs, ka Jēzus uzņēmās iniciatīvu pasākumā, kas ļaudīm atstāja ļoti nepareizu priekšstatu par Viņu un kuram vēlāk sekoja traģiska vilšanās.
Kā Kristus — ceļš, patiesība un dzīvība — varēja piedalīties tā izplānotā krāpšanā? Kā Miera Lielskungs tik mērķtiecīgi varēja sarīkot gājienu ar nolūku izraisīt ļaužu siržu salaušanu, kas notika pēc tam?
Vai varbūt šādi jautājumi noved no ceļa? Vai Jēzus bija “tas, kas Israēlu atpestīs?” Noteikti! Viņš bija visas pasaules Pestītājs! Vai Jēzus tiešām bija ķēniņš, kad Viņš sēdās uz ēzeļa? Viņš bija Visuma Ķēniņš!
Tādā gadījumā — vai Jēzus maldināja ļaudis, likdams tiem uzlūkot Viņu par ķēniņu? Nē, protams.
Tad kas tiem lika tā apjukt un nedaudz vēlāk tik ļoti vilties Viņā? Tas bija viņu pašu pārpratums.
Lai mums būtu pilnīgi skaidrs, ka Jēzus nebija atbildīgs par šo pārpratumu un sekojošo vilšanos, uzdosim vēl vienu jautājumu: vai Jēzus tika brīdinājis savus sekotājus, ka Viņš nav tāds ķēniņš, kādu tie Viņu iedomājās, un ka Viņš tiks nogalināts? Mēs atrodam atbildi, ka apmēram deviņus mēnešus pirms krustā sišanas “Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem, un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšāmcelties”. (Mat. 16:21)
Nez vai Kristus varēja izteikties vēl skaidrāk! Tomēr Debesis bija darījušas pat vēl vairāk, lai ļaudis jau iepriekš zinātu patiesību. Jānis Kristītājs jau pašā Jēzus kalpošanas sākumā iepazīstināja ļaudis ar Viņu kā ar Dieva Jēru. (Jāņa 1:29) Jebkurš zināja, ka svētnīcas kalpošanā Dieva jēri mira katru dienu, kā arī reizi gadā Pasā svētkos. 500 gadus pirms Kristus uzrakstītās Daniēla grāmatas 9. nodaļā tika atklāts, ka septiņdesmit gadu nedēļu pēdējās nedēļas vidū Mesija tiks “nogriezts” (angļu tulk.). Jesajas grāmatas 53. nodaļa, kas uzrakstīta apmēram 700 gadus pirms Kristus, pravietoja, ka Dieva Kalps būs “kā jērs, ko ved nokaušanai” (7. p.) 1. Moz. 3:15 — pats pirmais apsolījums par Pestītāju — brīdināja, ka ienaidnieks “iekodīs” sievas dzimumam. Tādā kārtā jau 4000 gadu Debesis darīja visu, lai pasargātu ļaudis no pārpratuma un sekojošās vilšanās!
Bet kāpēc Jēzus vispār sarīkoja šo uzvaras gājienu? Kāpēc Viņš nepalika pie sava ēvelsola Nācaretē un neizvairījās no jebkāda veida pārpratumiem?
Jūs taču zināt, kāpēc! Viņam bija pienācis laiks paveikt visnozīmīgāko darbu vēsturē. Viņam bija jāmirst pie krusta kā salīdzināšanas upurim par pasaules grēkiem, lai katrai cilvēciskai būtnei virs zemes būtu iespējams piedot un lai zvaigžņotajā Visumā atjaunotu uzticību Dieva raksturam un valdībai.
Svētdienas rīta uzvaras gājienā Jēzus zināja, ka Daniēla grāmatas 9. nodaļā pravietotās pēdējās, septiņdesmitās gadu nedēļas vidū jeb, precīzāk, — nākamās piektdienas Pasā svētkos, tieši pulksten trijos pēcpusdienā, kad tiks nokauts Pasā jērs, —Viņam, debesu un zemes Radītājam, būs jānomirst pie krusta ārpus vecās Jeruzalemes mūriem. Jēzus zināja, ka ar to Viņš nepārprotami atklās Dieva mīlestību, pavērs pestīšanas ceļu cilvēkam un padarīs iespējamu mūžīgo dzīvību katram grēciniekam. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”
Bet ko dotu šādas mīlestības apliecināšana, ja neviens par to neuzzinātu? Šai vēstij bija jātiek pasludinātai, cik plaši vien iespējams, lai grēcīgais cilvēks to varētu uzzināt, ticēt un dzīvot.
Tāpēc Jēzus sarīkoja šo uzvaras gājienu. Viņš darīja visu iespējamo, lai pasargātu ļaudis no pārpratuma. Taču, kad tie bija neatlaidīgi savā nepareizajā izpratnē, Viņš turpināja tik un tā, zinādams, ka pienāks laiks un daudzi, kas citādi to nebūtu ņēmuši vērā, skaidri sapratīs.
Pirms atstājam “pirmo uzvaras gājienu”, mums jāuzdod sev vēl divi jautājumi par to un par “pirmo lielo vilšanos”, kas pēc tam sekoja. Kam un kā uz Emavas ceļa Jēzus izskaidroja notikušo?
Vai varat nosaukt šos divus mācekļus, kas atradās ceļā? Jūs droši vien zināt, ka tur bija Kleops, bet neatceraties otra cilvēka vārdu? Nē, Bībelē tas nav minēts.
Pēc lielās vilšanās, kas sekoja krusta notikumam, Jēzus visnozīmīgāko atklāsmi par sevi un kļūdu visnoderīgāko izskaidrojumu deva nevis vadošajiem mācekļiem — Pēterim, Jēkabam un Jānim, bet diviem vienkāršiem, citādi nepazīstamiem, tomēr uzticīgiem kristiešiem.
Un kā Jēzus viņiem izskaidroja vilšanos? “Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs, neprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” Iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.” (Lūk. 24:25–27)
Te nu tas ir. Acīmredzot Viņš atgādināja Bībeles pantus, kas līdzīgi jau iepriekš pieminētajiem — 1. Moz. 3:15 par čūskas kodienu sievas dzimumam, Jes. 53 par Jēra nokaušanu svētnīcas ceremoniālajā sistēmā, Dan. 9 par Mesijas “nogriešanu” un, bez šaubām, daudzas citas rakstvietas. Tajā brīdī Kleops un viņa biedrs droši vien izsaucās: “Mēs to esam dzirdējuši simtiem reižu! Kāpēc mēs to nespējām agrāk saskatīt?” Un viņu sirdis dega, kad Jēzus tiem izskaidroja Rakstus.
Nedaudz vēlāk, kad viņi atpazina Jēzu, Viņš tos atstāja. Ak, kā tad viņi skrēja atpakaļ uz Jeruzalemi, Pasā svētku mēnesnīcas gaismā klupdami pa akmeņaino taku, steigdamies pastāstīt vadošajiem mācekļiem, ko bija uzzinājuši un ko satikuši!
Tad vadītāji paši vēlreiz rūpīgi pētīja Rakstus. Drīz, Dieva žēlastības stiprināti, viņi nodibināja jaunu reliģisku kustību — kristiešu draudzi.
OTRAIS UZVARAS GĀJIENS
Tik daudz par “pirmo uzvaras gājienu” un tam sekojošo “pirmo lielo vilšanos”. Ja vēlaties, tad tāpat kā 1844. gada 22. oktobra bēdas mēs saucam par “otro lielo vilšanos”, tā varam uzskatīt lielo otrās adventes atmodu par “otro uzvaras gājienu”.
Nākamajās nodaļās mēs uzzināsim, ka 1844. gada 22. oktobrī Jēzus sāka jaunu salīdzināšanas darba posmu, kas ir tikpat svarīgs kā salīdzināšana Golgātā. Jēzus nomira pie krusta septiņdesmit gadu nedēļas beigās Pasā svētku piektdienas pēcpusdienā pulksten trijos. Pēc šīs pašas Dieva žēlastības noteiktās kārtības otrdien, 1844. gada 22. oktobrī, Dan. 8:14 2300 gadu–dienu beigās Viņš uzsāka Salīdzināšanas dienas kalpošanu. Pirmajā gadījumā Viņš tika piesists krustā ārpus vecās Jeruzalemes, bet šoreiz Viņš ieņēma īpašu vietu pie bauslības galdiņiem jaunās Jeruzalemes svētnīcas vissvētākajā vietā. Kā redzēsim, šī jaunā kalpošana ir sevišķi varens žēlastības darbs, ko mēdz saukt arī par “grēku izdeldēšanu”. Tā ir kalpošana, kas iecelta, lai no Kristum dārgo ticīgo sirdīm, dzīvēm un pierakstiem izdeldētu katru grēku un sagatavotu tos mūžīgai vienotībai, mūžīgai vienprātībai ar Tēvu.
Tik lielam un žēlastības pilnam darbam bija jātiek pasludinātam, cik plaši vien iespējams, lai cilvēki atkal uzzinātu, ticētu un dzīvotu. Kā mēs jau redzējām, šo vēsti saņēma plašas ļaužu masas gan Vecajā, gan Jaunajā Pasaulē.
Bet kā Dievs varēja aicināt Milleru un daudzus citus sludināt nepatiesu vēsti?
Mēs redzējām, ka Millera vēsts bija ļoti tuvu patiesībai. Jautājumā par Jēzus burtisku otro atnākšanu, vajadzīgo sagatavošanos, dvēseļu mantošanas svarīgumu un 2300 dienu aprēķinā viņam bija daudz vairāk taisnības nekā viņa laikabiedriem.