Tikko redzējām, ka Āfrikas misijas darbs Ēģiptē, Libērijā un dienvidos galvenokārt tika veikts starp kristīgajiem imigrantiem, viņu pēctečiem un citiem baltajiem. Pirmais, kas sāka strādāt tieši ar Āfrikas melnādainajiem nekristiešiem, bija kāds angļu vijolnieks Džordžs Džeimss, kurš par Septītās dienas adventistu kļuva Amerikā. 1890. gadu sākumā, kad viņš brīvprātīgi pieteicās par misionāru, Ģenerālkonferences Ārzemju misijas padome (kura tagad pildīja Ģenerālkonferences padomes funkcijas šajā jomā) noraidīja pieteikumu nepietiekamo līdzekļu dēļ.
Nekavējoties Džeimss pārdeva visu, kas viņam bija, izņemot savu vijoli un apģērbu, un pats samaksāja ceļa izdevumus. Divus gadus melnā kontinenta vidienē viņš valdzināja vietējos ļaudis, spēlēdams “kasti, kas prata dziedāt”. Džeimsa sirds iedegās priekā, kad viņš uzzināja, ka mūsu konfesija nodibinājusi pastāvīgu misijas staciju Solusi, tādēļ viņš devās ceļā, lai apsveiktu brāļus. Taču uz nelielā upju tvaikoņa klāja viņš saslima ar malāriju, nomira un tika apbedīts vientuļā un nezināmā vietā upes krastā.
Bet tagad par Solusi. 1894. gadā uz Sesila Rodsa zemes Septītās dienas adventisti atklāja savu pirmo pastāvīgo misijas staciju nekristīgu ļaužu vidū (pie matabelu cilts).10 Bija pagājuši divdesmit gadi kopš 1874. gada, bet pusgadsimts — kopš 1844. gada. Nākamajā gadā atklāja otru misijas staciju nekristiešiem — hinduistiem Kalkutā.
Šīs grāmatas apjoms neļauj daudz sīkāk stāstīt par adventisma izcelšanās vēsturi dažādās pasaules malās. Nevaram atļauties atspoguļot pat notikumus Austrālijā, šajā vislielākajā salā un vismazākajā kontinentā, uz kurieni 1860. gados Aleksandrs Diksons aizveda un sludināja no Hannas Moras pārņemto vēsti un sirds siltumu, taču cieta neveiksmi un pārtrauca darbu. 1886. gadā visur esošais S. N. Hāskels ar ģimeni, viņa draugi ar ģimenēm, līdzi paņēmuši arī iespiedmašīnu, tur pasludināja vēsti. No 1891. gada līdz 1900. gadam Austrālijā strādāja Elena Vaita.
Atgriezīsimies uz brīdi Āfrikā. Ap to pašu laiku, kad Džordžs Džeimss tur ieradās pēc paša iniciatīvas, Ģenerālkonference lūdza sludinātāju Lorensu Čedviku novērtēt misijas iespējas Āfrikas rietumu krastā. Kad viņa kuģis klusi ieslīdēja mazajā Apamas ostā Zelta Krastā (tagadējā Gana), viņu ar sajūsmu sagaidīja trīs vai četri duči Septītās dienas adventistu! Vietējais vadītājs Frānsiss Dolfins no fantu cilts airu laiviņā pat izbrauca pretī tvaikonim un lēcieniem rāpās augšup pa virvju kāpnēm. Ik pēc dažiem pakāpieniem viņš apstājās un sauca augšup: “Vai sludinātājs Čedviks šeit ir?”
Čedviku sagaidīja arī citi jaunatgriezto pulciņi — Sjerraleonē sludinātāja Koukera vadībā un Libērijā — mistera Gestona vadībā. Dolfins un acīmredzot arī Koukers ar patiesību bija iepazinušies patstāvīgi, lasot no ASV atsūtītās Literatūras un misijas biedrības publikācijas. Gestons vēsti bija dzirdējis pa ceļam uz Dienvidāfriku un atgriezās, lai pastāstītu to savējiem.11
Mēs no jauna sākām runāt par Āfriku tikai tāpēc, lai atkal pievērstu uzmanību Septītās dienas adventistu draudzes ierindas locekļu pūliņiem misijas darbā. Dolfins un Gestons nebija sludinātāji, taču viņi veiksmīgi liecināja par savu ticību pirms iesvētītu misionāru ierašanās. Ribtons, Larū, Antonijs, Bartola un Hants — visi atstāja mājas, lai kļūtu par ārzemju misionāriem, būdami neordinēti vai pat nesaņemdami nekādu atlīdzību! Ir vairāk kā skaidrs, ka ar vairumu cilvēku, kas Amerikā un citur pasaulē tika mantoti Kristus vēstij par sabatu un svētnīcu, ir strādājuši vietējie vai ārzemju misionāri — neordinēti, bet dedzīgi vienkāršie kristieši.
Tas mums liek atcerēties specifisku ierindas kristiešu kalpotāju šķiru — literatūras evaņģēlistus, kurus gadsimtiem ilgi dēvēja par kristiešu “kolportieriem”. Daudzās zemēs viņi bija pirmie vēsts nesēji.
Piemēram, Čīlē pirmie ticīgie bija franču valodā runājošie imigranti, kas sabatu pieņēma pēc “Les Signes des Temps” lasīšanas Alžīrijā! Taču pirmie darbinieki (1894. g.) bija Argentīnas kolportieris Klērs Novlens, kā arī Frederiks Bišops un Tomass Deiviss — kolportieri no Kalifornijas. Kad Bišops un Deiviss izbrauca pa Zelta Vārtiem, viņu īpašumā bija tikai nedaudz vairāk kā apģērbs, kuru tie valkāja, un grāmatas kastē. Viņi neprata spāņu valodu, tāpēc darījumus veica ar grūtībām. Tomēr jaunatgriezto vidū bija pazīstamie brāļi Tomani — Eduards un Viktors, kurus Dievs sapnī iepazīstināja ar kolportieriem. Eduards un Viktors paši kļuva par kolportieriem un izturēja tik grūtus laikus, ka brīdi abiem bija tikai viens kurpju pāris. Arī tad brāļi nepārtrauca darbu. Viens izgāja kolportēt, bet otrs palika mājās un lūdza Dievu. Vēlāk Eduards savā zemē kļuva par vadītāju, un tad misijas darbā viņi strādāja abi.
Ja jau Klērs Novlens 1894. gadā devās no Argentīnas uz Čīli, tad Argentīnu var uzskatīt par tā laika “Septītās dienas adventistu ārzemju misionāru bāzi”! Kāpēc gan ne? Itālija kļuva par neoficiālu Septītās dienas adventistu bāzi 1865. gadā, kad Čehovskis pierunāja Žemē, lai tas kā ārzemju misionārs brauc viņam līdz uz Šveici. Čehovska vadībā Šveice kļuva par neoficiālu bāzi Ercbergeram un Albēram Vilemīram, kad viņi strādāja Vācijā un Francijā. Par oficiālu bāzi Šveice kļuva 1884. gadā, kad B. L. Vitnijs un Dž. A. Batlers noorganizēja Zviedrijas konferenci.
19. gs. 90. gados Elena Vaita pravietoja, ka arī Austrālija kļūs par ārzemju misijas bāzi.12 Šis varenais pravietojums daļēji piepildījās, kad Austrālijas izskaisītie un nabadzīgie draudzes locekļi saziedoja tik daudz līdzekļu, ka cerība izveidot savu koledžu kļuva reāla.
L. R. Konrādija vadībā par lielu misijas bāzi kļuva Vācija, no kurienes sevišķi daudz misionāru devās uz vācu kolonijām Āfrikā. Pirmā pasaules kara laikā šīs kolonijas pārgāja Britu impērijas rokās, un tad Lielbritānija kļuva par lielu misijas bāzi, pati gandrīz pilnīgi izsmeldama savus resursus. 1920. gadā izbrauca apmēram divdesmit misionāru ģimenes, bet 1922. gadā aizceļotāju bija krietni vairāk. No tiem sevišķi izcili kļuva V. T. Bārtlets un S. Maksvels.
Darbs aiz okeāna vērsās plašumā tik strauji, ka 20. gs. 20. gadu beigās vairāk Septītās dienas adventistu dzīvoja ārpus Ziemeļamerikas nekā Ziemeļamerikā. Vērtējot no 1980. gada viedokļa, Septītās dienas adventisms jau pusgadsimtu nav amerikāņu reliģija. Šodien vairāk nekā 80 procentu draudzes locekļu dzīvo ārpus zemes, kurā šī draudze ir dzimusi.
Ja 1863. gadā bija 3500 draudzes locekļu, kas atradās gandrīz tikai Savienoto Valstu ziemeļaustrumos un vidienē, tad šodien pāri par 8,6 milj. (1995) dzīvo vairāk nekā 190 valstīs, no kurām daudzas ir kļuvušas par ārzemju misijas bāzēm.
Septītās dienas adventisms šodien ir pasaules mēroga misijas kustība.
Tā kā Jēzus ir teicis: “Šis valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, tad nāks gals” (Mat. 24:14), vai tad nav loģiski ļoti drīz gaidīt Kristus atnākšanu? Varbūt pēc nedēļas vai, ilgākais, pēc divām? Varbūt, kas zina, pat šovakar?
1892. gadā Elena Vaita brīdināja Septītās dienas adventistus, lai nesaka, ka Kristus varētu atnākt pēc viena, diviem vai pat pieciem gadiem.13 1892. gadā, kad viņi strādāja tikai kādās divdesmit valstīs, Kristu gaidīja kuru katru brīdi! Neizskatās, ka viņi toreiz būtu sapratuši.
Bet vai šodien viņi to saprot? Jēzus teica, ka Evaņģēlijam jānonāk līdz katrai “tautai”. Vecākajos manuskriptos šajā nozīmē lietots grieķu vārds ethnos. Angliski runājošajā pasaulē kāds dīvains pārpratums, kas droši vien cēlies no šī vārda tulkojuma Karaļa Džeimsa versijā, daudziem nopietniem kristiešiem ir licis maldīties un gaidīt Kristus atnākšanu, pirms piepildījušies nepieciešamie nosacījumi. Kaut arī vārds ethnos, kā tas tika lietots Jēzus dienās, nozīmēja “tauta”, tam tomēr bija arī citas nozīmes — “ļaudis”, “ļaužu grupa”, “šķira”, “kasta” un “cilts”. “Tautu” šis vārds nozīmēja pat tādā šaurā nozīmē kā “vara kalēju tauta”, tas ir, ģilde jeb vietējā amatnieku apvienība. Vārda daudzskaitļa forma ethnē (kura tiek lietota Mat. 24:14) nozīmēja “ārzemnieki”: grieķiem — “negrieķi”, bet jūdiem — “pagāni”.
Skaidrs, ka Jēzus nerunāja tikai par kādām 200 zemēm, valstīm, kolonijām, reģioniem, teritorijām un īpašumiem, kas minēti mūsdienu almanahos. Viņš noteikti negribēja arī teikt, ka, tiklīdz misionāra ģimene ierodas kādā zemē, valstī, kolonijā, reģionā utt. un izdala dažus traktātus, tā visa šī zeme ar visiem iedzīvotājiem, visām valodu grupām un dialektiem, ciltīm, etniskajām vienībām un dažādajām kultūrām var tikt atzīmēta kā zeme, kurai pasludināts Evaņģēlijs. Indijā dzīvo pusmiljards cilvēku, kas runā 880 dažādās valodās un dialektos un dzīvo 550 000 ciematos. Nigērijā ar 80 miljoniem iedzīvotāju ir 250 dažādas etniskas vienības, kas katra runā savā valodā un no kurām tikai nedaudzās ir kristieši.
“Nekad neizlaidiet no redzesloka faktu, ka vēstij, kuru jūs nesat, ir nozīme pasaules mērogā. Tā jāpasniedz visām pilsētām, visiem ciemiem,” 14 saka Debesu Vēstnesis.
Jēzus vārdiem bija visplašākā un visjaukākā nozīme — Evaņģēlijs jāpasludina katram jūdam, katram pagānam, katram cilvēkam, un tikai tad nāks gals.
Nu, protams! Kā gan citādi? Tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu. Jēzus nomira, lai katrs varētu tikt glābts. Viņš nemira par amerikāņiem kā par tautu vai par Ķīnu kā par nāciju, bet gan par katru atsevišķu grēcinieku. Viņš tā mīl katru dvēseli, it kā nebūtu nevienas citas, par kuru Viņš ir atdevis savu dzīvību. Tāpēc Jēzus nevēlas nākt otrreiz, kamēr katram atnākšanas brīdī dzīvajam cilvēkam vēl nav bijusi izdevība dzirdēt, ticēt (ja tas vēlas) un dzīvot. “Pasludiniet Evaņģēliju visai radībai,” Viņš pavēlēja Marka 16:15. “Ejiet un dariet to zināmu pasaulei!”
Tomēr, kad Elena Vaita 1892. gadā brīdināja adventistus negaidīt Kristus atnākšanu pārāk drīz — pēc viena, diviem vai pieciem gadiem, viņa brīdināja arī, lai nerunā par to kā par notikumu, kas gaidāms pēc desmit vai divdesmit gadiem.
1892. gadā. Padomājiet par to. Pravietei, kura vairāk kā jebkurš cits apzinājās draudzei izvirzīto pasaules mēroga uzdevumu, šķita pilnīgi normāli, ka gals varētu pienākt desmit vai divdesmit gadus pēc 1892. gada.