Deviņpadsmitā gadsimta vidū Amerikā “sestdienas ievērošana svētdienas vietā” prasīja pietiekami daudz neatkarības, tāpēc jaunatgrieztie, kas ievēroja šo nedēļas dienu, ne vienmēr pieņēma vēl citas patiesības. Viņu pašu vadītāji pret tiem izturējās laipni un uzlūkoja viņus kā “paneli ar podziņām”, un tā izveidojās ticīgo grupiņas visdažādākajos veidos un apjomos, kurās “atšķirīgo doktrīnu bija vairāk nekā galvu vai ragu jebkuram no Bībelē aprakstītajiem zvēriem”.1
Būtu aplami apgalvot, ka arvien pieaugošajā trešā eņģeļa vēsts pasludināšanā visā pasaulē kustības dalībnieki būtu gājuši kopsolī cits ar citu. Preses izdevumi tipogrāfijā krājās kaudzē, jo daudz bija tādu, kas necentās tos izpirkt, lai izdalītu citiem. Tas beidzot pārliecināja Džeimsu Vaitu, ka draudze ir kļuvusi par Laodiķeju. Lai gan pienāca ziņojumi par darba sākšanu Šveicē, pagāja vēl ilgs laiks, kamēr draudze īsti iejutās savā aizokeāna misijā.
Elena Vaita pastāvīgi mudināja cilvēkus atmosties un doties misijas darbā. Viņa skubināja: “Īpaši pielieciet pūles tur, kur Dieva eņģeļi paver ceļu!” 2 “Neapmetieties uz dzīvi ērtās kolonijās!” 3 “Negaidiet palīdzību no patiesības gaismas, ja jūs to nenododat citiem!” 4 Viņas vārdus uztvēra daudzas līdz šim nedzirdīgas ausis.
Arī ziņas no Šveices sakāpināja interesi. To vēl vairāk pastiprināja Džeimsa Ercbergera ierašanās. Džeimss bija students, kad pirmo reizi uzzināja par sabata ievērotājiem. Viņš to bija sapratis kā burta kalpību, tāpēc, lai izrādītu savu nicinājumu, Ercbergers sabata sapulcē Šveicē ieradās darba drēbēs. 1868. gada beigās Albērs Vilemīrs viņu kristīja. 1869. gada jūnijā viņš ieradās Betlkrīkas dzelzceļa depo. Tā kā Ercbergers angļu valodu neprata, viņš turēja rokās aploksni ar adresi “J. N. Andrews, Battle Creek, Michigan” (Dž. N. Endrūss, Betlkrīka, Mičigana).
Vaiti tūlīt viņu ielūdza savās mājās. Viņu dēls Villijs, virēja Adelīna Houva un nākamais ārsts Džons Kelogs nekavējoties uzsāka angļu valodas mācību stundas, kas ilga visu dienu. Pēc piecām nedēļām jaunais Ercbergers jau noturēja runu angļu valodā. Pēc deviņām nedēļām viņš noveda līdz asarām Ohaio telts sapulci, kad aicināja misijas darbā uz Šveici. Atsaucoties uz to, Septītās dienas adventisti ievāca savu pirmo ārzemju misijas kolekti — 76 dolārus.5 Pēc nepilna gada Ercbergers tika iesvētīts un devās mājup.
Kā jau redzējām, tajā pašā laikā līdzekļu vākšanai tika izveidota Septītās dienas adventistu misijas biedrība. Tagad “Review” regulāri publicēja ziņas par misijas darbu Jaunanglijā, Kalifornijā un Šveicē. Tomēr 1870. gadā redaktora slejā parādās skumja realitāte: “Šķiet, Dievs acīmredzami paver ceļu gaismas izplatīšanai (..). Dievs sagatavo ceļu saviem ļaudīm pat ātrāk, nekā tie ir gatavi pa to iet.” 6 (Autora izcēlums.)
Arī Ademārs Vilemīrs, Albēra brālēns, ieradās Amerikā. Viņš apmeklēja skolu Betlkrīkā. Jādomā, ka viņa klātbūtne mainīja situāciju. Tomēr 1873. gadā, kad Ģenerālkonference izskatīja Šveices vajadzības, tā neko nedarīja, lai sūtītu kādu uz turieni. “Druvas ir baltas un gatavas pļaujai,” Džeimss Vaits enerģiski aicināja. “Mums jāsūta cilvēki uz Eiropu un jānoorganizē darbs tur. Brāļi no Šveices ir lūguši un joprojām lūdz palīdzību. Tāpēc mēs iesakām šoruden brālim Vilemīram uz Eiropu līdzi sūtīt sludinātāju Dž. N. Endrūsu.” 7
Taču tam nebija lemts notikt, katrā ziņā ne tajā rudenī. Varēja būt runa par 1874. gadu. Bet, kamēr brāļi lemj, pakavēsimies pie cilvēka, kuru sludinātājs Vaits bija ieteicis un kuru mēs jau daudzkārt esam sastapuši.
Džons Nevinss Endrūss dzimis nelielajā pilsētiņā Poulendā, Menas štatā, piecpadsmit gadus pirms 1844. gada vilšanās (uz kurieni, starp citu, dažus gadus vēlāk pārcēlās Elenas Hārmonas divas māsas, kad apprecējās). Īstajā brīdī Endrūsu ģimene pārcēlās uz Parīzi, Menas štatā, pieņēma Millera vēsti un pēc 22. oktobra savās mājās uzņēma Stouvelu ģimeni, kas savu saimniecību bija pārdevuši, gaidot Kristus atnākšanu.
Šī Džona vecāku devība tika labi atalgota. Kaut kādā veidā viņu mājās nonāca T. M. Prebla traktāts. Kā atceraties, tas bija neliels raksts, kas pārliecināja Džozefu Beitsu par septītās dienas sabatu.
Piecpadsmit gadus vecā Marianna Stouvela atrada to nevērīgi atstātu un ziņkārības pēc izlasīja. Sajūsmā viņa parādīja to savam vecākajam brālim Osvaldam. Nākamajā sestdienā tie abi, kā nu prata, ievēroja sabatu, bet atklāti to darīt baidījās.
Pirmdien Marianna šo traktātu iedeva septiņpadsmit gadus vecajam Džonam. Viņš to izlasīja un pajautāja: “Vai tavs tēvs un māte ir to lasījuši?”
“Nē,” Marianna atbildēja, “toties es izlasīju. Vai tu domā ievērot īsto sabatu, Džon?”
Nākamajā sestdienā abas ģimenes, jaunieši kopā ar vecākiem, ievēroja sabatu, noturēdami dievkalpojumu kādā no savas mājas istabām.
Visi, protams, liecināja par savu ticību, un drīz tiem pievienojās vēl septiņas ģimenes. Harieta Stīvensa, viena no šī pulciņa meitenēm, kļuva par Ūrijas Smita sievu, bet viņas māsa Andželīna — par Dž. N. Endrūsa sievu.8
1849. gada septembrī Parīzē, Menas štatā, dzīvojošajiem ticīgajiem notika ievērojama sapulce. Tajā piedalījās Vaiti, Džozefs Beitss, Stokbridžs Haulends un daži citi sākotnējie vadītāji. Kad izskanēja lūgšana, brāļa Haulenda seja staroja Debesu gaismā, Gars nolaidās “līdzīgi kā Vasarsvētku dienā”, bērni un vecāki, izsūdzējuši savus sliktos darbus, tika saliedēti sapratnē un mīlestībā. Tur bija arī Endrūsu ģimene. Džonu tā saviļņoja Dieva vadības apliecinājums sabata un svētnīcas kustībā, ka viņš dedzīgi iesaucās: “Es varētu tūkstoš maldus apmainīt pret vienu patiesību!”
Elena Vaita vēlāk teica, ka šajā gadījumā Dieva svētības tika izlietas it īpaši jaunā Džona dēļ. “Kungs iepazīstināja draudzi ar brāli Endrūsu, lai sagatavotu viņu uzdevumiem nākotnē, un dāvāja piedzīvojumu, kam vēlāk bija liela nozīme.” 9
Tuvojoties nākamā gada beigām, Džeimss Vaits izdeva “Second Advent Review and Sabbath Herald” (“Otrās Adventes Pārskats un Sabata Vēstnesis”) pirmā sējuma pirmo burtnīcu. Tajā redkolēģijas locekļu sarakstā parādās arī Dž. N. Endrūsa vārds — viņš ir viens no trīs cilvēku lielās izdevniecības padomes. Tas skaidri liecina par Vaita uzticību jaunajam Džonam.
Tipogrāfija Parīzē, Menas štatā, ilgi nepalika, arī Endrūss ne. Ātri vien viņš kļuva par sludinātāju, tā iepazīdamies ar “ceļojošo brāļu” piedzīvojumiem un pašaizliedzību. Pēc tam kad “Review” birojs pārcēlās uz Ročesteru, daļu sava laika Endrūss pavadīja tur. Kopā ar citiem palīgiem viņš pelnīja sev iztiku, kas bija tikai nedaudz vairāk nekā pupas un biezputra, taču strādāja pāri saviem spēkiem. Arī citi pārtika no šīs pašas diētas, tāpat strādādami pāri spēkiem. Šādi apstākļi daudziem sabojāja veselību, bet Enijai Smitai tas bija viens no nāves cēloņiem.
1851. gadā, kad “Review” vēl atradās Saratogaspringsā, Endrūss no Sinsinati rakstīja: “Bēdās un sāpēs mana dvēsele ir tuvu Dievam. Mūsu darba svarīgums mani vēl nekad nebija tik dziļi saviļņojis kā tagad. Tas ir pārņēmis manu sirdi, un tik svētam darbam es labprāt atdodu sevi visu. Bojā iet dvēseles, kuras tagad varētu sasniegt, strādāšanai atlicis maz laika, tuvojas nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt. Vai nedarīsim visu, kamēr ir diena, lai par katru cenu izglābtu vēl citus?” 10
To visu viņš teica nopietni. Jā, Endrūsa vēlēšanās atdot visu bija pat pārmērīga. Drīz vien viņš bija ziedojis gandrīz visu, tāpēc bija spiests doties uz Vokonu kādu brīdi atpūsties. Tur 1856. gadā viņš apprecēja Andželīnu.
Elena Vaita bija teikusi, ka Dievs Endrūsu gatavo darbam, un viņš tiešām daudz strādāja adventes kustības labā, būdams sludinātājs, students, rakstnieks, administrators un pirmais misionārs.
1855. gadā viņš beidzot pierādīja, ka sabats sākas ar saulrietu, nevis ar saullēktu, kā apgalvoja daži adventisti, vai ar pulksten sešiem vakarā, par ko iestājās pārējie ar Beitsu priekšgalā.
Pēc Endrūsa pētījumiem pēc trim vai četriem gadiem tika ieviesta regulārā iemaksa. 1861. gadā nāca klajā Endrūsa zinātniskais darbs “History of the Sabbath and the First Day of the Week” (“Sabata un nedēļas pirmās dienas vēsture”), kas pēc vairākkārtējas rediģēšanas un pārpublicēšanas vēl ilgi divdesmitajā gadsimtā bija galvenais Septītās dienas adventistu darbs šajā jomā. Stāsta, ka Endrūss spējis lasīt septiņās valodās, un viņš apgalvoja, ka zinot Jauno Derību no galvas.
Endrūss bija to komiteju loceklis, kuras izvēlējās “Septītās dienas adventistu” nosaukumu (1860. gadā) un noorganizēja pirmo Ģenerālkonferenci (1863. gadā). Viņš bija trešais Ģenerālkonferences prezidents (1867–1869), kā arī vairākus gadus strādāja par “Review and Herald” redaktoru. 1863. gadā viņš devās uz Vašingtonu, lai iepazīstinātu valdību ar adventistu nostāju karadienesta jautājumā.
Nav brīnums, ka Elena Vaita, 1878. gadā rakstīdama uz Šveici, par viņu atsaucās šādi: “Mēs jums sūtām visspējīgāko vīru no mūsu rindām”! 11
Taču tas tika izdarīts labu laiku pēc Endrūsa ierašanās! Bet tagad laiks pārskatīt 1874. gadu — adventistu vēstures karogoto gadu.
1874. gada 16. martā tika izveidota Septītās dienas adventistu izglītības biedrība. Tā bija sagatavošanās Betlkrīkas koledžas — pirmās adventistu augstskolas dibināšanai tajā pašā gadā.
1874. gada 4. jūnijā radās “Signs of the Times”, kas pavēra ceļu Klusā okeāna izdevniecības (Pacific Press) nodibināšanai nākamajā gadā.
1874. gada augustā Mičiganā tika noturēta apvienota nometnes sapulce un Ģenerālkonferences sesija. Ūrija Smits to trāpīgi nosauca par plašāko sabata ievērotāju sapulci, kāda kopš daudziem gadsimtiem jebkur pasaulē redzēta.
Šajā nometnē — Ģenerālkonferencē — Džeimss Vaits atkal cīnījās par kādu cilvēku, lai tas nestu tālāk pasaulē trešā eņģeļa vēsti. “Mūsu misija ir pasaulplaša,” viņš uzstāja.
Bet šī paša nozīmīgā gada pirmajā aprīlī, kad Vaiti uz laiku dzīvoja Oklendā, Kalifornijas štatā, Elena saņēma visnozīmīgāko atklāsmi. Drīz pēc tam viņa to uzrakstīja, nododot tālāk Debesu Vēstneša vārdus:
“Jūs lolojat pārāk ierobežotus priekšstatus par darbu šajā laikā. Jūs plānojat darbu tā, lai spētu aptvert to savām rokām (..). [Bet] jūsu mājas ir [visa] pasaule.” Kā intensīva misijas darba objektus viņa īpaši pieminēja Austrāliju, Eiropu un jūras salas. Elena Vaita skubināja vadītājus ar šādu sevišķi svarīgu atziņu: “Jums jāpasludina dzīvības vārds, lai visiem, kas vēlas, būtu iespēja pieņemt patiesību.” Un atkal, lietodama Debesu Vēstneša vārdus, viņa lūdz: “Nekad nezaudējiet atziņu, ka vēsts, ko jūs nesat, ir pasaulplaša vēsts. Tai jātiek pasludinātai katrā pilsētā, katrā ciemā.” 12