“Kur tad ir tā “katra radība”, līdz kurai jānokļūst Evaņģēlija aicinājumam?” izskanēja kādas iespaidīgas sievišķīgas balss jautājums 1899. gada Ģenerālkonferences sesijā Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā. “Kur lai meklējam šo katru radību?”
“Visā pasaulē,” citas balsis no zāles atbildēja.
“Jā, jā, visā pasaulē,” runātāja piekrita, “taču arī vēl kur citur. Pasaule ir ļoti liela!”
“Tepat tuvumā,” kāds cits piebalsoja.
“Cik tuvu?” runātāja neatlaidās; tad, pati atbildēdama uz savu jautājumu, teica: “Jūsu pašu mājās!”
Šoreiz tā nebija Elena Vaita. Viņa tobrīd atradās tālu — Austrālijā. Runātāja bija viena no populārākajām sievietēm, kas pievienojās adventes kustībai — Sarepta Marienda Airiša Henrija.
S. M. A. Henrija apmēram trīsdesmit gadus bija bijusi atturības un citu reformu iniciatore, līdz kāda sevišķi smaga slimība viņu noveda Betlkrīkā. Ārstēšanās un lūgšanas vainagojās ar misis Henrijas dziedināšanu 1896. gadā un sabata pieņemšanu. Viņa pievienojās adventistiem, domādama, ka cilvēki ar tik brīnišķīgu vēsti droši vien atrodas tuvu pilnībai. Vīlusies, taču nebūt nezaudējusi drosmi, savas dzīves atlikušajos gados viņa bija spēcīga lieciniece.
Šoreiz misis Henrija sev uzdeva jautājumu par vienu no saviem mīļākajiem tematiem. “Māja ir draudzes kodols,” viņa norādīja, “un namamāte ir mājas dzīvības centrs. Kāda ir māte, tāda arī ir māja. Pirms Evaņģēlijs nonāk līdz katrai radībai ārpus mājas,” viņa turpināja, “ticīgo ļaužu mājām jātiek stiprinātām. Šeit nepieciešamais spēks ir pieejams kā vecākiem, tā bērniem. Bībele Apustuļu darbu grāmatā pavēstī, ka Gara apsolījums “dots jums un jūsu bērniem, un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.”” 1
Kaut arī misis Henrija bija sevišķi spilgta personība, tomēr viņa ir tikai viena no tūkstošiem sieviešu, kuru talanti un uzupurēšanās ir sekmējuši adventes kustības darbu.
Dažas jau esam satikuši. Kā atceraties, misis Kaučai pietika kristieša drosmes, lai pieklājīgi, bet bez kavēšanās pārtrauktu sludinātāju Džozefu Beitsu un klātesošos iepazīstinātu ar Semjuelu Snovu, kas pastāstīja tiem par pusnakts saucienu. Misis Reičela Ouksa Vašingtonas ciemā, Ņūhempšīras štatā, adventistus iepazīstināja ar sabatu. Enija Smita ar savām priecīgajām dziesmām uzmundrināja tā laika ticīgos. Hanna Mora bija pirmā, kas trešā eņģeļa vēsti aiznesa uz Āfrikas kontinentu. Enija Batlera un jaunā Mērija Endrūsa bija pirmās sievietes misionāres Eiropā. Savukārt misis Armstronga un misis Katrīna Revēla tur bija pirmās jaunatgrieztās, kas ievēroja sabatu. Un, protams, arī visas kustības inspirētā padomdevēja Elena G. Vaita bija sieviete!
Visas šīs mēs jau pazīstam. Bet bija vēl daudzas citas.2 Sievietes adventisma attīstības gaitu ir spēcīgi ietekmējušas ar savu nodošanos kalpošanai, dažādiem devumiem, uzticību un pazemību. Viņas ir kalpojušas, būdamas sekretāres, skolotājas, aukles, misionāres un Bībeles strādnieces; arī rakstnieces, redaktores, komponistes, jaunu darbības virzienu dibinātājas, administratores, ekonomistes un sludinātājas.
Tomēr lielākoties sievietes par savu darbu ir saņēmušas maz atzinības. Algas viņām parasti ir bijušas zemākas nekā vīriešiem. Viņas reti ir lūgušas, lai tām uztic lielāku atbildību un augstākus amatus. Viņas ir darījušas būtībā visu, gandrīz neko nav lūgušas, un samaksa par to viņām ir bijusi apziņa, ka ir darīts viss iespējamais. Pavērosim dažus zīmīgus piemērus.
Kaut arī viņas vārds šodien ir aizmirsts, sludinātāja Dž. N. Lafboro māsa Minerva Džeina Čepmena savas dzīves laikā adventistu sabiedrībā bija labi pazīstama. 1877. gadā viņa tika ievēlēta par Ģenerālkonferences kasieri. Tajā pašā laikā viņa bija žurnāla “Youth’s Instructor” (“Jaunatnes Padomdevējs”) redaktore, izdevniecības sekretāre un literatūras un misijas biedrības kasiere! Deviņus gadus viņa bija “Youth’s Instructor” redaktore, atteikdamās no jebkādas samaksas par šo darbu.
Sludinātājs Čepmens ar sievu pārcēlās uz Betlkrīku 1866. gadā — neilgi pēc Ģenerālkonferences izveidošanas un Pilsoņu kara beigām. Misis Čepmena kādu brīdi strādāja par burtlici, taču drīz vien kļuva par izdevniecības “Review and Herald” kasieri, bet pēc tam uzņēmās pienākumus, kurus tikko pieminējām. Aizgājusi pensijā 1893. gadā, viņa palika uz dzīvi Betlkrīkā, līdz pat mūža galam saglabādama veselību un enerģiju. Viņa nomira miegā deviņdesmit četru gadu vecumā3
Marija L. Hantlija bija dzimusi vienā no pirmajām adventistu ģimenēm, kas ievēroja sabatu Ņūhempšīras štata Vašingtonas ciemā. Kad izveidojās Modrā misijas biedrība (Vigilant Missionary Society), viņa kļuva par tās sekretāri. Jau divdesmitajā nodaļā runājām par šo enerģisko, pašaizliedzīgo un misijai noskaņoto apgaroto sieviešu pulciņu Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā. Kad šī vietējā organizācija 1874. gadā bija izaugusi jau līdz adventistu Vispasaules Literatūras un misijas biedrībai, viņa arī šeit bija sekretāre un šo pienākumu pildīja līdz mūža galam, sākumā pieaicinādama vienu, tad otru un trešo palīgsekretāri, līdz to bija pavisam vienpadsmit. 1888. gada Ģenerālkonferences sesijā Mineapolisā Marija L. Hantlija tika uzaicināta runāt par draudzes ierindas locekļu darbību. Toreiz viņa uzstāja, ka “daudzi darbu darītu ar prieku, ja vien zinātu, kā to paveikt”, un lūdza sludinātājiem izstrādāt efektīvus plānus draudzes ierindas locekļu apmācībai.4 Pretēji misis Čepmenai, mis Hantlija nomira jau četrdesmit trīs gadu vecumā, organizējot evaņģelizācijas pasākumus Čikāgā.5
1866. gadā kāda piecpadsmit gadus veca meitene Moda Saislija ieradās Betlkrīkā un sāka strādāt “Review and Herald” izdevniecībā. Pirms dažiem gadiem, kad visa ģimene vēl dzīvoja Anglijā, bija nomiris viņas tēvs. Vecākais brālis bija pirmais, kas aizceļoja uz Ameriku. Kad tur ieradās arī pārējie, izrādījās, ka viņš tagad “svin sestdienu kā sabatu”. Visa ģimene viņam pievienojās.
Ieskaitot Modu un viņas brāli, Saisliju ģimenē bija septiņi bērni. No četrām meitām Džozefīne kļuva par skolotāju–misionāri Austrālijā, Marta strādāja par iespiedēju “Review and Herald” izdevniecībā, Nellija mācījās Betlkrīkas sanatorijā un kļuva par medicīnas māsu, apprecējās ar sludinātāju Džordžu B. Stāru un kopā ar viņu palīdzēja Elenai Vaitai Austrālijā.
Bet kā ar pašu Modu? Viņa bija viena no pirmajiem adventistiem, kas pilnībā maksāja desmito tiesu. Viņa kļuva savā ziņā par studenti misionāri, paņemdama sešu mēnešu bezalgas atvaļinājumu, kura laikā strādāja Ohaio štatā, pati pelnīdama sev uzturu. 1877. gadā Moda Saislija devās uz Šveici, lai tur viena pati kalpotu kā aizokeāna misionāre. Tur viņa strādāja, salikdama tekstu itāļu valodā, nemaz šo valodu neprazdama. Vēlāk, atgriezusies Amerikā, viņa apprecējās ar Nebraskas konferences prezidentu L. Boidu un devās tam līdzi uz Dienvidāfriku pirmajā adventistu misionāru grupā, kas apmeklēja šī kontinenta nekristīgos iedzīvotājus.
Būtu vērts pieminēt, ka šīs ģimenes trīs brāļi arī kļuva par adventes kustības dalībniekiem. Džons kļuva par sludinātāju, bet Roberts — par bezalgas misionāru un nomira misijas darbā. Viljams (viņa pilns vārds ir Viljams Konkerors Saislijs) kļuva par celtnieku un arhitektu, izstrādāja projektus dažām svarīgākajām Betlkrīkas koledžas, Vallavallas koledžas un Ūnijas koledžas ēkām, kā arī citām iestādēm Austrālijā, Dienvidāfrikā un Anglijā.6
Saisliju ģimenes panākumi norāda uz viņu mātes izveicību un pašuzupurēšanos. Arī tūkstošiem citu sieviešu, kas uzaudzinājušas dievbijīgus bērnus, adventes kustībai ir devušas neaptverami daudz.
Jāpiemin, ka 1879. gadā, kad Ģenerālkonference izveidoja Ārzemju misijas padomi, kas no Ģenerālkonferences padomes pārņēma atbildību par misijas darbu, trīs no tās deviņiem locekļiem bija mums jau pazīstamās sievietes — Minerva Džeina Čepmena, Marija L. Hantlija (trīsdesmit divu gadu vecumā) un Moda Saislija (divdesmit astoņu gadu vecumā).7
Kāda cita slavena ģimene agrīnā adventisma laikā bija sarkanmatainās “Renkinu meitenes”, kuru skaits bija ap duci. Vairums no viņām bija skolotājas, dažas īpaši prasmīgas.
Aida Renkina bija pirmā sieviete dekāne (jeb tolaik mācību pārzine) Betlkrīkas koledžā. Mērija Renkina bija māte Dr. E. A. Saterlendam, kas kopā ar Persiju Meiganu palīdzēja Betlkrīkas koledžu pārveidot par Imanuēla Misijas koledžu (tagad Endrūsa universitātei pakļauta sākumskola) un vēlāk nodibināja Medisonas koledžu.8
Vispopulārākā no Renkinu meitenēm bija Helēna, kuru vēlāk, kad viņa jau bija apprecējusies ar Almu Drūlardu, mēdza saukt par māmuļu D. vai Nellas tanti.
Tā kā misis Drūlarda bija laba matemātiķe, viņu ievēlēja par Nebraskas konferences kasieri. Vēlāk viņa dažus gadus palīdzēja vīram misijas darbā. 1901. gadā misis Drūlarda kļuva par Imanuēla Misijas koledžas kasieri. Kad 1904. gadā nomira vīrs, viņas rīcībā palika visa ģimenes iedzīve, viņai bija sešdesmit gadu un viņa bija atkal gatava uzsākt darbību citā profesijā.
Tajā pašā 1904. gadā E. A. Saterlends (viņas māsas Mērijas dēls) atstāja Imanuēla Misijas koledžas prezidenta amatu vienā laikā ar savu palīgu Persiju T. Meiganu, kurš savukārt atstāja dekāna pienākumus, un abi devās uz Dienvidiem, lai tur uzsāktu adventistu izglītības darbu. Šajā laikā arī misis Vaita atradās Dienvidos — viņa apmeklēja savu dēlu Edsonu, kas bija evaņģēlists. Edsons visus uzaicināja doties braucienā ar misijas tvaikoni “Morning Star”.
Pirmajā brauciena dienā tvaikonim bija vajadzīgs remonts, un misis Vaita šo aizkavēšanos izmantoja, lai apskatītu zemes gabalu, ko brāļi bija izvēlējušies jaunas skolas celšanai trūcīgiem jauniešiem. Liela daļa zemes platības izskatījās nožēlojami, taču Elena Vaita bija pārliecināta, ka Dievs vēlas, lai pērk tieši šo zemes gabalu un ceļ tur ne tikai skolu, bet arī sanatoriju. Atgriezusies uz kuģa, viņa trīs reizes lūdza Saterlendu un Meiganu sagādāt naudu un nopirkt šo īpašumu.
Saterlends un Meigans devās vēlreiz apskatīt zemes gabalu. Tā izskats bija tik bēdīgs, ka abi pat apraudājās! Tomēr viņi izšķīrās sekot Kunga vadībai un nolēma, ka Saterlendam jādodas pie savas tantes misis Drūlardas uz Imanuēla Misijas koledžu un jālūdz nauda no viņas.
Tā viņš devās uz Berienspringsu un izteica savu lūgumu. Misis Drūlarda lika saprast, ka uzskata plānu par galīgi muļķīgu. Saterlends grasījās doties prom.
“Kur tu iesi?” viņa jautāja.
“Iešu meklēt kādu citu, kas mums varētu palīdzēt. Es gribu paklausīt tam Kungam, lai arī kā tas beigtos.”