Pēc sludinātāja Endrūsa nāves “Review” viņam par piemiņu neveltīja nevienu rakstu.
Tā viņš bija vēlējies, un laikraksta redaktori negribīgi paklausīja. Tomēr Endrūsa piemiņa netika aizmirsta. Nepārtraukta misionāru un misionāru ģimeņu straume atstāja savas mājas, lai kalpotu Kungam zemēs ar pavisam svešu klimatu. Viņi pagodināja Endrūsu, sekodami viņa piemēram.
Starp viņa un M. B. Čehovska misijas darbu bija liela kvalitatīva atšķirība. Tā kā Endrūss atstāja mājas saskaņā ar brāļiem un pēc viņu rīkojuma, tad zināmā mērā kopā ar viņu ceļā devās visa organizācija. Nekad agrāk draudze sevi nebija uzskatījusi par misijas kustību ar pasaules mēroga nozīmi.
Tas nenozīmē, ka tā toreiz šo atziņu būtu sapratusi pilnībā, nedz arī, ka saprastu šodien. Taču ar šo brīdi tā nopietni pievērsās savam pasaules mēroga uzdevumam. Jau nākamajā gadā pēc Endrūsa aizbraukšanas tika izveidota Ģenerālkonferences padome trīs cilvēku sastāvā, kas kļuva arī par misijas padomi un kurā Betlkrīku pārstāvēja Džeimss Vaits, Kaliforniju — Džons Lafboro un Šveici — Džons Endrūss. Šāds sastāvs redaktoram Ūrijam Smitam šķita ļoti piemērots, jo vārdi — “vēsts, ko nes Septītās dienas adventisti, ir pasaulplaša” — pieder viņam.1
Tā kā tikko atkal pieminējām Čehovski, tad būs godīgi, ja atzīsim, ka arī Endrūss Evaņģēlija dārgumus glabāja māla traukos. Šķiet, viņam nevajadzēja tik ātri nomirt. Elena Vaita kā Kunga vēstnese viņam bieži ieteica nestrādāt tik daudz un krietni vairāk rūpēties par savu veselību. Endrūss gan solīja, ka centīsies, bet pēc tam pārmērības savā darbā attaisnoja, teikdams, ka tas nepieciešams veiksmīgai kustības uzdevuma izpildei. Atskatoties ir ļoti viegli simpatizēt viņam, bet ne tik viegli piekrist. Neilgi pirms nāves viņš ar nožēlu atzina, ka darījis nepareizi.2
Tomēr Dievs brīnišķi svētīja savu misionāru. Viņš izmantoja Endrūsa drošsirdīgo apņēmības garu, lai iespaidotu vairākus tūkstošus citu māla trauku, kam pašaizliedzīgi bija jādodas kalpošanai uz tālām zemēm.
Arī Mērijas upuris ietekmēja daudzus. Viņas bēres bija vislielākā sapulce Betlkrīkas vēsturē un kopā ar viņas tēva svinīgo aicinājumu jaunatnei lika daudziem jaunajiem Betlkrīkas koledžas studentiem sekot viņas priekšzīmei.3
Mūsdienu tehnikas laikmetā ir grūti aptvert, kāpēc īsi pirms Endrūsu aizbraukšanas uz Eiropu Ģenerālkonferences prezidents Džordžs A. Batlers dažu cilvēku nevēlēšanos doties misijas darbā attaisnoja, teikdams, ka “mūsu jaunieši uz to skatās ar bailēm un pat ar šausmām”.4
Pēc desmit gadiem, kad Batlers atkal bija Ģenerālkonferences prezidents, viņš savu nedrošību bija pārvarējis jau tik tālu, ka pats uzņēmās ceļojumu uz Eiropu, kur laikā palīdzēja izveidot izdevniecības Šveicē, Norvēģijā un Anglijā, kā arī uzlaboja visu darbu organizēšanu. Tas bija nākamajā gadā pēc Dž. N. Endrūsa nāves. Tolaik Eiropā bija jau ap tūkstoti Septītās dienas adventistu, un misionāri darbojās ne tikai Itālijā, Francijā un Šveicē (zemēs, kur darbu sāka Endrūss un Čehovskis), bet arī Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā (šeit strādāja Džons Matesons un citi) un Anglijā, kur darbu vadīja Viljams Ingss, Džons Lafboro un citi. 1882. gadā no Literatūras un misijas biedrības pazīstamais Stīvens Hāskels palīdzēja sasaukt pirmo Eiropas Septītās dienas adventistu misijas padomi (sākotnēji tā bija Eiropas konference) Bāzelē. Tajā tika pārstāvēti Lielbritānijas, Skandināvijas un Viduseiropas misijas lauki.
Lai izstāstītu adventisma vēsturi katrā jaunā zemē, būtu vajadzīgi daudzi sējumi. Gandrīz katrā vietā ir bijis savs lielāks vai mazāks “Džozefs Beitss”, kura dievišķās vadības ceļā tāpat ir stājusies vai nu atklāta, vai slepena opozīcija.5
Līdzīgi Endrūsam, arī Džons G. Matesons savā kalpošanā Skandināvijā sekoja Ročesteras piemēram. Par iespiešanu viņš kaut ko bija iemācījies Amerikā. Kad Matesona jaunatgrieztie pieprasīja traktātus dāņu valodā, bet “Review” birojs atteica, viņš no vietējiem dāņiem un norvēģiem savāca kolekti 1000 dolāru apmērā, aizbrauca uz Betlkrīku, iemācījās salikt tekstu un pats sagatavoja publikācijas. Norvēģijā viņš ierīkoja tipogrāfiju namā, kurā pats ar savu ģimeni dzīvoja. Nepazīdams vietējās preces, viņš pirmajā metienā nepareizi saskaņoja krāsu un papīru, tāpēc avīzes lēni žuva. Tad visa ģimene šīs avīzes nedēļu žāvēja, pakārtas veļas auklā. Tomēr šādas neērtības neatturēja Matesonu un viņa biedrus no stingras adventisma nopamatošanas Skandināvijā.
Starp pirmajiem septītās dienas adventistiem Krievijā bija kāds ceļojošs itāļu tirgotājs Romualdo Bartola6 un bijušais menonīts Gerhards Perks. Vai nu Endrūss, vai Čehovskis bija palīdzējis mantot Bartolu, bet vācu valodā runājošie Perka radinieki Amerikā bija sūtījuši Perka vācu draugiem avīzes. Draugi, uzmetuši tām acis, noteica: “Šī literatūra ir tik bīstama, ka tā var savaldzināt pat menonītu.” Ziņkāre uzvarēja. Paslēpies siena kaudzē, Perks izlasīja kādu “The Third Angel’s Message” (“Trešā Eņģeļa Vēsts”) numuru, piekrita tur izteiktajām atziņām un pieprasīja no Betlkrīkas vēl citus numurus.
Laikā, kad Perks pievērsās ticībai, Vācijā strādāja L. R. Konrādijs. Tas bija kāds jauns vācietis, kas, ieceļojis Amerikā, cirta Aiovas mežus un pieņēma sabatu. Tad rekorda ātrumā viņš pabeidza Betlkrīkas koledžu un parādīja apbrīnojami spēcīgas dāvanas, mantojot lielu skaitu citu imigrantu. Ģenerālkonference lūdza viņu atgriezties Eiropā un palīdzēt sludinātājam Ercbergeram. Perka korespondences ieinteresēts, Konrādijs devās uz Krieviju un tur kopā ar Perku uzsāka sparīgu darbu. Viņi daudzās vietās apciemoja sabata ievērotājus, kas abus jau gaidīja, kristīja tos un, citu piedzīvojumu vidū, reiz tika arī ieslodzīti cietumā. Vēlāk Konrādijs vairākus gadu desmitus bija viens no adventisma vadītājiem Eiropā un pat misionārs pasaules mērogā. Vēl viņš vadīja evaņģelizāciju ne tikai Vācijā, bet arī Āfrikā un Dienvidamerikā, kā arī uzrakstīja daudzas vērtīgas grāmatas.
Šķiet, pirmais Septītās dienas adventists Turcijā ir bijis Teodors Antonijs. Šis turks, tāpat kā Konrādijs, bija pametis savu dzimto pusi un sabatu pieņēmis Amerikā. Sanhosē, Kalifornijas štatā, viņš strādāja par kurpnieku, bet Svētais Gars viņu aicināja atpakaļ uz dzimteni.
Veids, kā Honkonga kļuva par adventistu misijas lauku, vēlāk kļuva zināms daudziem. Bijušais jūrnieks un avju gans Ābrams Larū, kurš Zelta Rietumu agrīnā adventisma laikā cirta mežus Kalifornijas štata Sonomas apgabalā, dzirdēja Džona Lafboro pasludināto trešā eņģeļa vēsti. Norūpējies par Ķīnu, viņš lūdza brāļiem nosūtījumu darbam ar miljoniem cilvēku šajā plašajā zemē. Viņš nelūdza nekādu algu, bet tikai darbam nepieciešamos līdzekļus. Taču vadība atteica Larū vecuma dēļ, — viņam bija jau sešdesmit gadu.
Cietis neveiksmi, taču nezaudējis drosmi, Larū panāca, ka viņam tiek uzticēts līdzīgs uzdevums “kādā no Klusā okeāna salām”. Tā kā viņš agrāk bija dzīvojis Havaju salās, tad tika nosūtīts uz turieni. Viņš kādu laiku kolportēja Honolulu, izraisīdams tur tādu interesi, ka evaņģēlistam Viljamam Hīlijam šajā druvā bija jādodas ievākt ražu. Tad Larī mierīgi pārcēlās uz vietu, kur aicināja sirds, — uz Honkongu — salu Ķīnas piekrastē.
Āfrika, kontinents par kuru parasti domā vispirms, kad tiek pieminēts vārds “misionārs”, pirmo Septītās dienas adventistu uzņēma 1863. gadā! Hanna Mora, atrazdamās atvaļinājumā no Sjerraleones, apmeklēja Konektikutu. Tur no Stīvena Hāskela kopā ar citām lietām viņa saņēma arī kādu Džona Endrūsa jaunā darba “History of the Sabbath” (“Sabata vēsture”) eksemplāru. Atgriezusies Āfrikā, kur viņa strādāja par skolotāju kādā anglikāņu aprūpētā Libērijas bāreņu patversmē, Hanna Mora rūpīgi izpētīja šo un citas publikācijas, kuras Hāskels bija piegādājis pa pastu.
Tā kā viņa bija dedzīga svētdienas piekritēja, šī pārmaiņa nenāca viegli. Tomēr ap to laiku, kad Hanna Mora uzrakstīja pirmo vēstuli, kas 1864. gada 2. janvārī tika publicēta “Review”, viņa trešā eņģeļa vēstij bija mantojusi vēl vienu misionāru — austrālieti Aleksandru Diksonu. “Jums ir īsti Septītās dienas adventisti pat Āfrikā!” viņa uzmundrināja “Review” lasītājus. “Šeit pašlaik ir vasara,” viņa turpināja (vēstule tika rakstīta janvārī). “Putni dzied, vardes kurkst, kukaiņi dūc un puķes zied — visa daba smaida. Tikai cilvēks ir samaitāts. Cik žēl, ka samaitātajam cilvēkam jāpaliek klusu, kad visa daba dzied.” 7
Nepatīkami ir pieminēt šīs pievilcīgās sievietes bēdīgo bojāeju. Misijas sabiedrība, uzzinājusi par viņas jauno pārliecību, atlaida viņu no darba. Daudz nebēdādama, viņa apmeklēja citas Āfrikas rietumu krasta misijas stacijas un katrā no tām atstāja literatūru. Atgriezusies Amerikā, Hanna Mora tika kristīta Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā, un pa ceļam uz Betlkrīku turpināja iznēsāt literatūru, kas daļēji arī nesa augļus.8
Kad viņa nonāca Betlkrīkā, turienes ticīgajiem diemžēl prātā bija tikai laicīgās lietas. Vaiti bija projām. Hanna Mora nonāca trūkumā, taču nevienam par to nebija daļas. Kad viņa beidzot atrada mājvietu tālu Mičiganas pussalā pie agrākā protestantu misionāra un sava bijušā Sjerraleones kolēģa, bija jau par vēlu. Viņa saslima. Tā kā slimnīca nebija pieejama, viņa pāragri nomira, tomēr līdz pēdējam brīdim palikdama uzticīga adventismam.
Izdzirdējusi par šo bēdīgo notikumu, māsa Vaita kā īsts pravietis norāja Betlkrīkas draudzi, nevis par to, ka viņi bija sliktāki nekā citi, bet par to, ka nebija labāki. Nezinādami tie nebija uzņēmuši eņģeli.9
Varbūt Āfrikas misionāri Hannu Moru, kas 1863. gadā liecināja par ticību Kristum, par sabatu un svētnīcu, vajadzēja godināt kā pirmo Septītās dienas adventistu aizokeāna misionāri. Kāpēc gan ne?
“Šī laika patiesības” lāpu Āfrikas kontinentā no jauna iededza Romualdo Bartola, kuru mēs nesen satikām Krievijā un kurš tagad bija sapulcējis kristībnieku grupu. Tad šo lāpu tālāk nesa angļu ārsts Dr. H. P. Ribtons, kas Itālijas pilsētā Neapolē no amerikāņu misionāra Endrūsa pārņēma sabatu un 1878. gadā savas meitas veselības stāvokļa dēļ devās uz Ēģipti. Kad Ribtons jau bija daudz padarījis, viņu kopā ar diviem citiem sabata ievērotājiem nogalināja 1882. gadā, kad notika sacelšanās pret ārzemniekiem.
Dienvidāfrika stāsta par kādu kalnraci Viljamu Hantu, kas sabata vēsti no Nevadas zelta atradnēm bija aizvedis uz Kimberlijas dimantu raktuvēm. Tāpat kā Larū, sabatu viņš bija pieņēmis, kad Lafboro sāka darbu Ziemeļkalifornijā; un atkal tāpat kā Larū, viņš Kungam kalpoja par saviem līdzekļiem. Tajā pašā laikā Dienvidāfrikas fermeri Pīters Veselss un G. Van Drutens sabata patiesību atklāja patstāvīgi. Veselss, būdams patiess holandiešu reformistu baznīcas loceklis, bija tā noraizējies par govju slaukšanu svētdienā, ka kopā ar savu kaimiņu Van Drutenu sāka Bībelē pētīt sabata jautājumu. Drīz abi sāka svinēt septīto dienu, nemaz nezinādami par citiem sabata ievērotājiem pasaulē. Viņiem palaimējās uzzināt par Viljamu Hantu, taču nav zināms, kā. Daži apgalvo, ka ar literatūras starpniecību, bet citi — ka bijusi nejauša satikšanās dimantu atradnēs. Abi afrikandi (holandiešu izcelsmes Dienvidāfrikas iedzīvotāji — tulk. piez.) bija priecīgi, kad no Hanta uzzināja par Septītās dienas adventistu esamību. Visa Pītera Veselsa ģimene kļuva par Septītās dienas adventistiem. Viņu labdarība, kas līdzekļus guva no dimantu pārdošanas, pašķīra jaunu adventisma vēstures lappusi ne tikai Āfrikā, bet arī Austrālijā un pat Čikāgā, kur viņi sedza daļu no Dr. Keloga izdevumiem palīdzībai pilsētas trūcīgajiem iedzīvotājiem.