Ievērības cienīgi ir arī Čehovska jaunatgrieztie. Ž. D. Žemē, Fransuā Besons, Džouna Džounss un citi atstāja visu, lai nekavējoties uzņemtos pilnu misionāra slodzi. Pulksteņmeistars Albērs Vilemīrs ar divkāršu enerģiju pildīja draudzes vecākā pienākumus; viņš pat kristīja jaunos locekļus. Džeimss Ercbergers, kas jau mācījās par sludinātāju, visu mūžu savu uzticību veltīja sabatu ievērojošajai draudzei. Misis Revēla, par spīti asajam konfliktam mājās, vairāk nekā sešdesmit gadus ievēroja sabatu — līdz pat savai nāvei deviņdesmit deviņu gadu vecumā. Misis Pigerona, kura bija viena no pirmajiem trīs Neišateles ezerā kristītajiem, vairāk nekā septiņdesmit gadus bija adventiste. Dažu Čehovska kristīto jauno pāru pēcnācēji vēl šodien aktīvi darbojas Septītās dienas adventistu draudzē.
Kad pirmo reizi tika saņemtas ziņas, ka Čehovskis Eiropā sludina sabatu, “pirmās dienas” adventisti ar dusmām un vilšanos viņu atstāja. Septītās dienas adventisti, protams, bija priecīgi un apsveica viņu, dēvēdami to par “cēlo vīru”. Tie vairs tikai nedaudz pieminēja viņa kļūdas un drīzāk vainoja sevi, ka nebija palīdzējuši tās pārvarēt. 1872. gada Ģenerālkonferences sesija oficiāli atzina, ka “Dieva roka ir sējusi patiesību Šveicē”.13
Taču, kad 1874. gadā Šveicē ieradās Endrūss, daudzi šveiciešu adventisti Čehovski atcerējās galvenokārt “ar sāpēm un skumjām”.14 Parādi, vilšanās un velns bija sējuši bezcerības sēklu. Šveicieši bija uzticīgi pieķērušies sabata patiesībai, taču arī stūrgalvīgi ticēja baumām par Čehovska laulības pārkāpšanu un vēlāko ticības atstāšanu.15 Kaut arī viņi ar atvērtām sirdīm uzņēma Endrūsu, taču it nemaz nepalīdzēja iegādāties tik ļoti vajadzīgo tipogrāfiju.16 Pēc deviņiem gadiem Endrūss nomira, tā arī to nesaņēmis.
Pēdējos gados interese par Čehovski ir pastiprinājusies, jo to daļēji ir stimulējusi viņa nāves simts gadu atcere. Uzticīgie eiropieši daudz dara (un šķiet, ka viņiem veicas)17, lai atspēkotu traģiskās baumas.
Apustulis Pāvils par katru kristiešu evaņģēlistu ir teicis: “Mēs glabājam šo mantu māla traukos.”
Elena Vaita taču neteica, ka, ja Čehovskis dosies uz Eiropu, Dievs viņu atstās! Dievs acīmredzot svētīja šī kādreizējā katoļu priestera sludināšanu. Tomēr tūlīt rodas vilinājums pārdomāt, kas vēl varēja būt. Ja nu, lai atvieglotu pašlepnumu, Čehovskis jau 1858. gadā savu nespēju veikt darījumus attaisnotu ar klosterī pavadītajiem gadiem (kur tika apmierinātas visas laicīgās vajadzības) un būtu ar cieņu pieņēmis draugu ieteikumus un Elenas Vaitas inspirēto padomu? Tikko aizsāktajā evaņģelizācijas darbā viņš kopīgajam radošajam veikumam būtu varējis radīt labāku reputāciju. Ar savu dinamisko izturēšanos Čehovskis būtu daudz varējis darīt, lai draudzes vēstures kritiskajā brīdī svaru kausi nosvērtos organizācijas pusē. Kad Ģenerālkonference bija nolēmusi uz Eiropu sūtīt B. F. Snuku, tā būtu varējusi sūtīt Čehovski, tātad jau desmit gadus pirms Endrūsa! Arī tipogrāfija Eiropā viņam nebūtu jāzaudē. Misionāru plūsma varēja sākties desmit gadus agrāk. Savas dienas Čehovskis būtu varējis noslēgt, saņemdams pelnītu godu un atzinību abās Atlantijas okeāna pusēs kā pirmais oficiālais Septītās dienas adventistu aizokeāna misionārs.
1. M. B. Czechowski, “Thrilling and Instructive Developments: An Experience of Fifteen Years as a Roman Catholic Clergyman and Priest” (Boston: Published for the Author, 1862), 10. nod.
2. “Advent Herald”, 1865. g. 3. janvārī, 62. lpp.
3. Piemēram, “Review and Herald”, 1859. g. 17. februārī, 104. lpp. Raimunda Ladislava Dabrovska (Rajmund Ladyslow Dabrowski) darbs “M. B. Czechowski, First Missionary to Europe (seminar paper, Andrews University, 1972) sniedz pienācīgu publicēto SDA faktu krājumu par Čehovski.
4. “Review and Herald”, 1861. g. 3. septembrī, 108. lpp.
5. J. N. Loughborough, “Sketches of the Past”, 128. nr., “Pacific Union Recoder”, 1912. g. 20. jūnijā, 1., 2. lpp.; arī “Review and Herald”, 1864. g. 9. februārī, 84., 87. lpp.
6. “Review and Herald”, 1858. g. 23. septembrī, 144. lpp.
7. Elenas Vaitas 3. vēstule, 1864. g.
8. “Review and Herald”, 1873. g. 8. jūlijā, 29. lpp., 1870. g. 11. janvārī, 21., 22. lpp.
9. “World''s Crisis”, 1869. g. 28. jūlijā, 80. lpp.
10. Čehovskis apgalvoja, ka Žans Žemē (Jean Geymet) un citi tikuši pievērsti ticībai jau 1865. g. janvārī (“World’s Crisis”, 1865. g. 31. janvārī, 78. lpp., 28. martā, 6. lpp.), taču “Review and Herald”, 1884. g. 6. maijā, 295. lpp. Dž. A Batlers stāsta, ka māsa Revēla astoņpadsmit gadus ievērojot sabatu, tātad viņas pievēršana ticībai notikusi tikai 1866. gadā. Tagad viņa tiek uzskatīta par pirmo Čehovska kristīto jaunatgriezto Eiropā.
11. “Review and Herald”, 1873. g. 8. jūlijā, 29. lpp.
12. “World’s Crisis”, 1869. g. 6. janvārī, 68. lpp., 22. aprīlī, 22. lpp.
13. “Review and Herald”, 1869. g. 30. novembrī, 181. lpp.; 1870. g. 11. janvārī, 21., 22. lpp.; 1872. g. 2. janvārī, 20. lpp.
14. “Review and Herald”, 1875. g. 23. septembrī, 92. lpp.
15. J. N. Andrews, “Address to the Public”, 1879. g. 25. decembrī, kopija glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā.
16. Dž. N. Endrūsa 1879. g. 29. decembra vēstules fragments; oriģināls glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā.
17. R. L. Dabrovska un B. B. Bīča (B. B. Beach) darbs “Michael Belina Czechowski, 1818–1876” (Warsaw, Poland: Znaki Czasu Publishing House, 1979) labi noder Čehovska goda reabilitācijai. Tomēr 6. nodaļā, kuru ir rakstījis kāds cits autors, atrodamas faktu kļūdas un apšaubāmas interpretācijas.', '1', 2, 'history