Simt deviņdesmit trīs karogi! Skats bija iespaidīgs — spilgtās krāsās tie plīvoja starmešu gaismā municipālās zāles priekšā Austrijas galvaspilsētā Vīnē. Piecdesmit otrās Ģenerālkonferences sesijas laikā 1975. gada jūlijā katrs karogs pārstāvēja savu valsti, kurā Septītās dienas adventisti vadīja organizētu darbu.
1975. gada jūlijā bija pagājuši 116 gadi kopš 1859. gada jūlija. Ja sabata ievērotāji vēlajam lietum būtu sagatavojušies jau 19. gs. 50. gados, tad šo valstu apgūšanai nebūtu vajadzīgs tik ilgs laiks. Tomēr darbs 193 valstīs liecina par zināmu progresu. Citas aktīvākās protestantu draudzes ir apguvušas tikai pusi no šīm valstīm.
Septītās dienas adventisti vienmēr ir izjutuši “misijas aicinājumu”. 1863. gada Ģenerālkonferences konstitūcijas V pants “misijas padomes” vajadzībām paredz trīs cilvēku grupu. Pirms tam pirmais Septītās dienas adventistu biznesa darījums bija Vašingtonas rokas iespiedmašīnas iegāde patiesības publicēšanai. Vēl pirms tam, 1848. gada konferencēs Rokihilā un Volnijā, ļaudis uzklausīja Elenas Vaitas atklāsmes, “kā mēs varētu strādāt un mācīt efektīvāk”.1 Un vēl pirms tam, tajā pašā inspirētajā brīdī, kad Hīrāms Edsons noprata Kristus jauno kalpošanu Debesīs, viņam atausa atmiņā Atklāsmes grāmatā rakstītie vārdi: “Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.”
Jau kopš pašiem sākumiem Septītās dienas adventisti nav bijuši tikai vienkārša reliģiska sabiedrība. Tā ir bijusi kustība ar vēsti un misijas aicinājumu. “Lai vēsts lido, jo laiks ir īss,” Džeimss Vaits rakstīja 1849. gadā.
“Jo laiks ir īss.” Teorētiski spriežot, doma, ka Kristum jānāk drīz, varēja aizkavēt trešā eņģeļa vēsts pasludināšanu. Tas tiešām nedaudz samazināja adventistu plānus, tomēr viņi darīja visu iespējamo un izmantoja katru izdevību pasludināt vēsti.
Jau 1844. gada decembrī Elenai Vaitai tika sniegta atklāsme par lielo uzdevumu, ko Dievs vēlas redzēt paveiktu pirms Kristus atgriešanās. Viņu paņēma debesīs un lika atskatīties atpakaļ. Kosmonauti sajūsminās par safīram līdzīgo Zemes atstarojumu, taču Elena pasauli redzēja morālā tumsā.
Ieskatoties ciešāk, viņa pamanīja “gaismas kūļus, kas kā zvaigznes” uzliesmoja šur un tur, tad vēl citus kūļus, kas arvien vairāk parādījās jaunās vietās, “kļūdami arvien spožāki un atspīdēdami no austrumiem līdz rietumiem un no ziemeļiem līdz dienvidiem, apgaismodami visu pasauli”. Šo kūļu gaisma nāca no Jēzus un tika uzturēta to ļaužu dēļ, kas paklausīja Vārdam un pieņēma triju eņģeļu vēsti2 1848. gada novembrī nāca atklāsme par sabatu, kas atspīdēja “kā gaismas straumes, kas iziet pa visu pasauli.”
Kad ticīgie dzirdēja Elenu runājam par šīm lietām, daži viņu apvainoja par Kristus otrās atnākšanas noliegšanu.3 Citi turpretī jutās pacilāti. Beitss tūlīt publicēja paredzējumu, ka sabats vienā mirklī tiks pasludināts Francijā, Lielbritānijā, Krievijā un Vidējos Austrumos.4 Pirms 1849. gada beigām. Džeimss Vaits izteica pārliecību, ka sabats “izskanēs pār visu zemi tā, kā tas vēl nekad nav noticis ar adventes vēsti”.5 Tādi bija paredzējumi!
Adventisma kritiķi ir daudz iztirzājuši kustības agro fāzi, ko mēdz saukt arī par “aizvērto durvju periodu”. Milleriešu vadītāji bieži runāja par aizvērtajām durvīm. Millers pats ticēja, ka dažas dienas pirms 1844. gada 22. oktobra žēlastības durvis tiks aizvērtas pirmā eņģeļa vēsts noliedzējiem.6 Daži sabatu ievērojošie adventisti vēl kādu laiku pēc vilšanās joprojām palika pie šī uzskata. Elena Vaita tam ticēja līdz brīdim, kad saņēma savas pirmās atklāsmes.7 Džeimss Vaits pie tā turējās nedaudz ilgāk, bet Džozefs Beitss — vēl ilgāk.
Lai arī cik tas varētu likties neloģiski, tomēr Beitss, Vaiti un citi, kas tiem pievienojās, nenogurstoši liecināja par savu ticību visiem, kas klausījās. Viņiem bija spēcīgs vadmotīvs likt vēstij aplidot pasauli, jo laika bija atlicis maz. Diemžēl lielo aizspriedumu dēļ sākumā tie neatrada gandrīz nevienu citu klausītāju kā tikai bijušos milleriešus.
To, ka viņi vispirms galvenokārt strādāja bijušo milleriešu labā, varētu salīdzināt ar Apustuļu darbu grāmatā aprakstīto notikumu gaitu — apustuļi vispirms strādāja Jeruzalemē un Jūdejā un tikai pēc tam devās uz Samariju un tālāk līdz pat zemes galiem.8 Drīz vien arī adventisti nonāca līdz savai “Samarijai”. 1850. gadā Elena Vaita no Osvīgo ziņoja, ka cilvēki “nāk no visām pusēm”.9 1852. gadā metodisti un baptisti izrādīja karstu vēlēšanos “iet visu Dieva baušļu ievērošanas ceļu”.10
Tiklīdz šie ticīgie, kas nebija adventisti, izrādīja vēlēšanos pievienoties adventistiem, sabata ievērotāji ķērās pie atbilstoša un ievērības cienīga pasākuma. Viņi savos uzskatos vairs nepalika izredzētības pozīcijās, kuras bija radušās Kristus svētnīcas kalpošanas nepareizas izpratnes dēļ, bet gan pārskatīja savu teoloģiju, vai tikai kaut kas nav palaists garām. Izrādījās, ka, kaut arī kopš 1844. gada Kristus galvenais darbs ir ticīgo ļaužu grēku izdeldēšana, Viņš kā Augstais Priesteris vēl joprojām piedod tiem, kas nožēlo grēkus.11 Tāpēc ieaicināt jaunatgrieztos ir teoloģiski pareizi. Un ne tikai pareizi, bet, atskatoties pagātnē, arī sirsnīgi.
Atmiņām par vilšanos izgaistot, interesi arvien vairāk izrādīja tie, kas nebija millerieši. Ap 1852. gada pavasari šie ļaudis bija lielākā daļa jaunatgriezto;12 un, kā jau pārliecinājāmies, 19. gs. piecdesmito gadu vidū evaņģelizācijas teltis kā sēnes auga vienā štatā pēc otra. Simtiem un pat vairāk nekā tūkstoš cilvēku lielas sapulces drūzmējās, lai dzirdētu Lafboro, Vaita, Endrūsa, Kornela, Vagonera, Sanborna, Teilora un Halla sludināšanu.
Tomēr, pat sludinot ļaužu masām kaut vai no Menas līdz Minesotai, nebija iespējams izpildīt Kristus novēlējumu izplatīt Evaņģēliju visā pasaulē. (Sk. Mat. 24:14; 28:18–20) Sabata ievērotāji nenoliedza šo evaņģelizācijas aicinājumu. Viņi pat saskatīja pārsteidzošu līdzību starp Mat. 24:14 (“(..) šis (..) Evaņģēlijs (..) par liecību visām tautām”) un pirmā eņģeļa vēsti Atkl. 14:6,7 (“mūžīgs Evaņģēlijs (..) visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām”). Kādu laiku viņi uzskatīja, ka pirmā eņģeļa vēsts izplatīšanas uzdevums ir ticis izpildīts pirms 1844. gada 22. oktobra, izsūtot adventes cerības vēsti uz katru misijas staciju. Tomēr nemieru radīja tie daudzie, kas nebija adventisti un pārpildīja sapulču teltis, tāpēc pie teoloģijas pārskatīšanas bija jāķeras vēlreiz. Pastāvēja uzskats, ka pirmā eņģeļa vēsts ir bijusi paredzēta visai pasaulei, bet trešā — tikai svētajiem. Elena Vaita tomēr norādīja, ka arī trešā eņģeļa vēsts ir domāta “grēcīgajai pasaulei”.13 Vēlreiz noraugoties uz trim eņģeļiem, viņi pamanīja, ka tie visi lido vienlaicīgi līdz pat Kristus otrajai atnākšanai.14 Tātad Evaņģēliju jāturpina sludināt tautām, ciltīm, valodām un tautībām.
Ja reiz tā, tad par maz ir pat ar Dieva Vārda sludināšanu visiem angliski runājošajiem Ziemeļamerikas iedzīvotājiem.
1855. gadā Džozefs Beitss aicināja brāļus un māsas nosūtīt literatūru “uz kādu ārzemju misijas staciju, it īpaši uz Havaju salām”.15 1856. gadā Džeimss Vaits atgādināja: “Ir vajadzīgs misijas gars, kas saucienam liktu atskanēt arvien jaunās vietās un pamodināt visu kristīgo pasauli.” 16 1857. gadā pie Tonavondas upes R. F. Kotrels ar tulka starpniecību sludināja kādai grupai senekas cilts indiāņu, kas bija baptisti.17 Tajā pašā gadā divās valodās runājošie un Kanādā dzimušie brāļi Bordū Vermontā sāka evaņģelizāciju franču valodā runājošajiem. Viņiem palīdzēja bijušais katoļu priesteris M. B. Čehovskis, par kuru vēlāk uzzināsim arī vairāk. Bijušais baptistu sludinātājs Džons Fišers kādu traktātu pārtulkoja dāņu valodā imigrantiem Mičiganas štatā, Holendas apkaimē. Šādu panākumu rosināts, Ūrija Smits 1859. gadā “Review” redaktora slejā rakstīja, ka pavēle pravietot tautām un valodām “varbūt” tiks izpildīta Ziemeļamerikas teritorijā! 18
Smits bija piesardzīgs. Toties Ohaio štatā kāds enerģisks skolotājs Džozefs Klārks nebija tik piesardzīgs. “Darbu nedrīkst norobežot,” viņš brīdināja. “Īrija ir tikpat tuvu, cik Ohaio, bet Krievija tikpat dārga, cik Aiova.” 19 Arī citi, kuru vēriens bija plašāks nekā “Review” redaktoram, jau bija paspējuši nosūtīt vienu otru grāmatu un laikrakstu saviem radiem pāri okeānam. 1860. gadu sākumā parādījās atsauksmes no Īrijas, kur ļaudis 1859 gadā bija sākuši ievērot sabatu un bija ļoti pateicīgi par “Review” un māsas Vaitas “Liecībām”. Kāds no viņiem rakstīja: “Es, abi mani bērni un mājskolotāja ievērojam septīto dienu. Savai mājkalpotājai es lieku atturēties no darba.” 20
Nav grūti saprast, kāpēc 19. gs. 50. gados adventisti pāri okeānam sūtīja publikācijas, nevis sludinātājus. Potenciālie darbinieki pārmērīga darba, zemo algu un nekoordinētās vadības dēļ nespēja apmierināt pat vietējās vajadzības. Pēc Džeimsa Vaita domām, aicinājumu bija apmēram divdesmit reizes vairāk, nekā tiem bija iespējams atsaukties. Kamēr darbs savās mājās nebija pienācīgi noorganizēts, kalpot ārzemēs varēja tikai pavisam nedaudz.
Tādēļ atgriezīsimies 1863. gadā, kad tika organizēta Ģenerālkonference un tās padome, kas sākotnēji bija misijas padome.
Ja tā tiešām bija misijas padome, kuras uzdevums ir izvēlēties darbiniekus un misijas vietas, tad kāpēc līdz pirmā misionāra Dž. N. Endrūsa nosūtīšanai bija jāpaiet vienpadsmit gadiem? Pirmkārt jau tāpēc, ka šī padome bija aizņemta ar misionāru sūtīšanu pašu mājās. Viens no pirmajiem lēmumiem 1863. gadā bija balsošana par Īzaka Sanborna sūtīšanu “par misionāru uz Minesotu”. Viņš bija tikai viens no vairākiem sludinātājiem, kurus ar evaņģelizācijas teltīm nosūtīja sludināt nākamajā gadā un nosauca par misionāriem.21
50. un 60. gados evaņģēlistus pamatoti dēvēja par misionāriem. Jau 1853. gadā pašaizliedzīgā Mičiganas štata Džeksonas draudze sūtīja Lafboro un Kornelu par “misionāriem” vairāku mēnešu ilgā ceļojumā pa tālajām, vientuļajām un reti apdzīvotajām Viskonsinas un Ilinoisas prērijām.22 Sanborns uz savu misijas vietu Minesotā 1863. –1864. gadā astoņus mēnešus kuģoja 2400 vētrainas un vientuļas jūdzes. Kad Dž. N. Lafboro kopā ar Danielu Bordū 1868. gada Ģenerālkonferences sesijas laikā brīvprātīgi pieteicās doties uz telšu sanāksmēm Kalifornijā, viņus droši varēja saukt par “misionāriem”. Kuģodami uz dienvidiem pa Atlantijas okeānu, šķērsodami Panamu pa sauszemi, bet tad atkal kuģodami uz ziemeļiem līdz Sanfrancisko, viņi noceļoja 7000 jūdžu (11 263 km) — daudz vairāk nekā 1874. gadā Endrūss, dodamies uz Šveici.