“Atvaino, dēls, tu mani nevarētu pārvest pāri robežai zem sava siena vezuma?”
Saimnieks paskatījās apkārt, nopētīja dīvaino priesteri, kas bija izteicis neparasto lūgumu, un nomurmināja: “Labi, tēvs.” Tad viņš svešinieku uzticīgi noslēpa savos šaurajos ratos zem siena.
Priesteris M. B. Čehovskis bēga, lai glābtu savu dzīvību. Viņš bija mūks Viduseiropas franciskāņu klosterī, kas kļuva bīstams ar savu iesaistīšanos nacionālajā politikā. Čehovskis jau gandrīz bija sasniedzis ārvalsts robežu. Ja to izdotos šķērsot nepamanītam, viņš būtu drošībā.
Ja …
Visu atlikušo ceļu līdz kontrolpunktam Čehovskis kratījās un zvalstījās, noslēpies zem siena kādas garas karavānas deviņpadsmitajos ratos. Tad viņš juta, ka rati apstājas, lai sagaidītu pārbaudi. Pa spraugu novērodams muitnieka rīcību, viņš pamanīja, ka pavecais inspektors katru ratu saturu pārbaudīja ar zobenu! Izskatījās, ka patērētā enerģija viņu nemaz nenogurdina par spīti mokošajai vasaras tveicei. Šis vīrs pārbaudīja astoņpadsmitos ratus tikpat enerģiski kā pirmos.
Čehovskis lūdza Dievu. Kad piebrauca deviņpadsmitais vezums, inspektors beidzot bija paguris. Atvilkdams elpu, viņš uzsauca kučierim: “Vai jums ir kas reģistrējams?”
“Ser, es zvēru, ka man nav pat maizes klaipa!” saimnieks atbildēja.
“Tad kusties veicīgāk,” nokomandēja muitnieks. “Nedomā te stāvēt visu dienu!”
Kad rati sakustējās, nosvīdušajam Čehovskim izdevās caur kādu citu spraugu paskatīties atpakaļ un ieraudzīt, ka nākamos ratus inspektors pārbauda tikpat enerģiski kā iepriekš.1
Trešā eņģeļa vēsts pionieris Eiropā Mihaels Belina Čehovskis, bez šaubām, ir viena no spilgtākajām un arī visvairāk apstrīdētajām personībām Septītās dienas adventistu vēsturē. Starp citu, viņam patika, ka viņa vārdu izrunā “Čahofskij”.2 Čehovskis varēja pastāstīt vēl kādu duci notikumu, kas līdzīgi tikko aprakstītajam. Pat tad, ja visi šie notikumi nebūtu tieši tādi, kādus viņš tos atstāstījis, iepazīstoties tikai ar dažiem, nav grūti saprast, kāpēc savu nodomu atgriezties Eiropā Čehovskis centās īstenot pēc sava prāta.
Viņš dzimis Polijā 1818. gadā, jaunībā iestājies Sv. Franciska mūku ordenī, domādams, ka mūsdienu mūki ir tikpat šķīsti un pašaizliedzīgi, kāds bija Asīzes Francisks. Nopratis patieso stāvokli, viņš centās klosterī ieviest reformas, taču tas tikai sagādāja trauksmainus piedzīvojumus. Viņš personiski vērsās pie pāvesta Romā un tika uz gadu ieslodzīts, pēc tam trīs gadus atradās izsūtījumā Francijā, bet no turienes tika nosūtīts uz Šveici. Tur 1850. gadā, atstājis gan priestera amatu, gan katoļu baznīcu, Čehovskis apprecējās.
Nākamajā gadā viņš pārcēlās uz Ziemeļameriku un neilgu laiku strādāja pie baptistiem Kanādā, bet 1857. gadā Findlejā, Ohaio štatā, telts sapulču laikā tika pārliecināts par trešā eņģeļa vēsti.
Pavasarī Betlkrīkas konferencē, kas lēma jautājumu par darbu ar dažādiem etniskiem imigrantu grupējumiem, Čehovskis kopā ar brāļiem Bordū tika norīkots sludināšanas darbā pie franču valodā runājošiem amerikāņiem.
Fakts, ka darbinieku starpā ir arī pavisam reāls bijušais katoļu priesteris, bija ļoti uzmundrinošs. Viņa agrākā pašuzupurēšanās un tagadējā dedzība bieži pievērsa laikraksta “Review” uzmanību, bet viņa pastāvīgā nabadzība izraisīja augstsirdīgu atsaucību, it sevišķi no Vaitu puses. Tomēr Džeimsam Vaitam, kuram pašam bija trīs bērni, radās arvien lielāka neizpratne, kāpēc Čehovskim, kuram to bija četri, pastāvīgi vajadzēja nesamērīgi daudz iztikas līdzekļu. Drīz Vaits rakstīja “Review” par labo “padomu”, kas Čehovskim bija vajadzīgs no brāļiem.3 Pēc saspringta darba gada ar franču kolonistiem pie Kanādas robežas Čehovskis neapdomīgi uzsāka finansiālā ziņā dārgu misijas darbu ar ārzemniekiem Ņujorkā. Tas prasīja daudz līdzekļu. Iekļuvis parādos, viņš drīz steidzīgi atgriezās pie sava iepriekšējā darba.
1861. gadā Džeimss Vaits veica ceļojumu pa austrumu štatiem, mēģinādams noorganizēt konferences, taču sastapa drosmi atņemošu pretestību. Čehovskis, kuram viņš un viņa sieva bija tik daudz palīdzējuši, tiešām bija ņēmis vērā padomu. Tomēr bijušais priesteris turpināja dancot pēc savas stabules, un Vaits saniknots rakstīja “Review” par Čehovska sapņiem: “Mēs vairs nerīkosim nevienu adventes kustības pasākumu, kamēr visā mūsu darbības pamatā nebūs vienotas sistēmas. (..) Ja citi vēlas, lai tad arī noved visu līdz juceklim.” 4
Tas bija izšķirošs brīdis. Čehovskis drīz atstāja sludināšanu, cenzdamies sevi uzturēt kā neatkarīgs rakstnieks, un, pretēji brāļu padomam, atgriezās uz dzīvi Ņujorkas tuvumā.
Čehovska galvenais mērķis bija strādāt Eiropā. Kad 1863. gadā tika nodibināta Ģenerālkonference un “Review” ziņoja par tās nodomu sūtīt Snuku uz Eiropu par misionāru, Čehovskis cerēja, ka viņa sapnis drīz piepildīsies. Nākamajā ziemā, kad Dž. N. Lafboro atbrauca uz Bruklinu, lai noturētu tur sapulces, Čehovskis lūdza, lai viņa vārdu piemin Ģenerālkonferences padomē. Lafboro savukārt lūdza viņu nedaudz pagaidīt. Pēc vairākiem gadiem Lafboro stāstīja, ka viņš neesot varējis būt atklāts šī sapņu misionāra klātbūtnē. Viņš bija pateicis Čehovskim, ka draudze pagaidām vēl nevarot atļauties viņu sūtīt. Lafboro gribējis teikt, ka šis vīrs pats esot “pārāk pārsteidzīgs”, lai viņu sūtītu.5
Jau 1858. gadā Čehovskis vēstulē Elenai Vaitai bija uzticējis savu sapni “apmeklēt savu dzimto zemi pāri lielajiem ūdeņiem un pastāstīt tur cilvēkiem visu par Jēzus nākšanu, godības atjaunošanos un par to, kā ievērot Dieva baušļus un Jēzus ticību”.6
Elena Vaita savukārt vairākus gadus rakstīja Čehovskim vēstules. 1861. gadā viņa rakstīja, ka atklāsmē esot redzējusi, ka, noraidīdams brāļu padomu, viņš esot darījis nepareizi. Viņa raksturoja Čehovski kā cilvēku “ar tīru sirdsapziņu un pilnīgi godīgu Dieva priekšā” (šāds kompliments Dieva vēstnesei nav raksturīgs), taču arī atgādināja, ka viņš ar saviem neapdomīgajiem lēmumiem izraisījis brāļu neuzticību. Viņa aicināja Čehovski nesākt pašam “nospraust ceļu”, bet gan gaidīt draudzes lēmumu. Īpaši viņa brīdināja neļauties neticīgo slavas vilinājumiem.7
Vadība ņēma vērā viņa lūgumu par sūtīšanu uz ārzemēm un negribīgi atlika šo jautājumu uz vēlāku laiku, cerēdama, ka viņš kļūs apdomīgāks un derēs šim uzdevumam.8
Taču Čehovskis darīja tieši to, ko māsa Vaita bija ieteikusi nedarīt. Viņš aizbrauca uz kristiešu nometni Vilbrihemā, Masačūsetsas štatā.9 Šo nometni vadīja adventes kristieši (konfesijas nosaukums — tulk. piez.). Tur Čehovskis ieguva viņu simpātijas un entuziasma iedvesmotu materiālo atbalstu.
Adventes kristieši bija organizācija, kas izveidojās no sākotnējiem milleriešiem un bija noraidījuši vēstis par sabatu un svētnīcu, taču pieņēmuši mācību par mirušo miega (jeb bezapziņas) stāvokli. Šī organizācija ar centru Bostonā izveidojās 1860. gadā — tajā pašā gadā, kad Septītās dienas adventisti pieņēma savu nosaukumu. Adventes kristiešu izdevuma “World’s Crisis” (“Pasaules Krīze”) redaktors Mailss Grānts bija ar mieru, ka Čehovskis ar šī žurnāla palīdzību meklē līdzekļus.
Millerisma galvenais zars, kurš apstiprināja dvēseles nemirstību, bija izveidojis Amerikas Tūkstošgades asociāciju (American Millennial Association). Vēlāk tos pazina kā evaņģēliskos adventistus. Arī viņu laikraksta “Advent Herald” (“Adventes Vēstnesis”) redaktors pavēra ceļu bijušajam priesterim. (“Pirmās dienas” adventistu skaits 1860. gadā apmēram desmit reizes pārsniedza Septītās dienas adventistu skaitu.)
Šādi atbalstīts, savas ģimenes un Annas Batleras pavadībā (Anna Batlera ir vēlākā Ģenerālkonferences prezidenta Džordža A. Batlera māsa) Mihaels Belina Čehovskis 1864. gada 14. maijā devās jūras ceļojumā uz Eiropu.
Četrpadsmit mēnešus viņš čakli strādāja Torrepelisā, valdiešu zemē Itālijas Alpos. Tur viņš dažus savus klausītājus mantoja sabata patiesībai. Jāpiemin Ž. D. Žemē, Fransuā Besons un Katrīna Revēla — viņus kristīja pirmos.10 Beidzot padevies nomācošajai opozīcijai, viņš 1865. gada septembrī savu darbību pārcēla uz Šveici, līdzi paņemdams Žanu Žemē un, protams, savu ģimeni kopā ar Annu Batleru.
Čehovskis kopā ar Žemē gāja no mājas uz māju, sludināja sabiedriskās iestādēs, iespieda un pārdeva traktātus un savu periodisko izdevumu “L’Evangile Eternel” (“Mūžīgais Evaņģēlijs”). Pēc trim gadiem, kad Čehovskis pārtrauca darbu Šveicē un devās projām, tur palika apmēram četrdesmit kristītu ticīgo, kas pulcējās dievkalpojumos dažādās grupās. Viņu centrālā draudze Tremelānā tika izveidota 1867. gadā. Šī bija pirmā sabatu ievērojošā adventistu draudze ārpus Ziemeļamerikas.
Lai saglabātu savu ieinteresēto labdaru finansiālo atbalstu, Čehovskis regulāri sūtīja ziņojumus izdevumiem “Advent Herald” un “World’s Crisis”, kuru redaktori arvien vairāk cerēja uz viņu, skubināja savus lasītājus viņu atbalstīt un palaikam sūtīja līdzekļus.
Tā kā angļu valodu jaunatgrieztie neprata, Čehovskim trīs gadus izdevās noslēpt no viņiem jebkādu informāciju par Amerikā esošajām adventistu grupām. Taču kādā dienā 1867. gada beigās Albērs Vilemīrs, kurš orientējās angļu valodā vismaz tik daudz, ka ar vārdnīcas palīdzību spēja izprast lasīto, pamanīja starp Čehovska mantām “Review” 16. jūlija numuru. Neveikli, bet ar pieaugošu satraukumu, viņš lasīja teikumu pēc teikuma, kamēr atklāja, ka arī Ziemeļamerikā ir sabatu ievērojoši adventisti! Nekavējoties viņš nosūtīja vēstuli (gan franču valodā) uz Betlkrīku, bet pēc neilga laika arī angļu valodā. Betlkrīkas ļaudis ar augošu interesi lasīja par sabatu ievērojošajiem adventistiem tālajā Šveicē.
Vēstules ceļoja turp un atpakaļ, taču kopējo prieku pārtrauca ziņa, ka ēka un iekārta, kuru Čehovskis bija nopircis “L’Evangile Eternel” izdošanai, ir ieķīlāta par parādiem un parādu samaksas termiņš ir pienācis, bet bijušais priesteris atrodas misijas darbā Itālijā. Atkal sāpīgi atklājās Čehovska darbības vājā puse.
Tā kā kreditori termiņu pagarināja līdz 1869. gada janvārim, amerikāņi uzaicināja šveiciešu pārstāvi un savāca kolekti, lai viņus atbrīvotu no parāda. Bija arī kāds noteikums. No notikušā varēja noprast, ka, ja amerikāņi sagādātu naudu, tad tiesībām uz tipogrāfiju būtu jāpieder nevis kādai atsevišķai personai, bet visiem Šveices ticīgajiem kopā. Čehovskis pateica: “Nē!”, un tā viss tika zaudēts.11 Ap šo laiku viņš Šveici atstāja pavisam. Neilgi pastrādājis Francijā, Vācijā un Ungārijā, Čehovskis apmetās uz dzīvi Rumānijā, kur pats sevi arī uzturēja un izveidoja vēl vienu jaunatgriezto grupu. Neskaidros apstākļos 1876. gada 23. februārī Vīnē viņš piecdesmit septiņu gadu vecumā nomira no “nespēka”.
Nav šaubu par Čehovska misijas degsmi. Nabadzības spiests, viņš neticami lielus attālumus mēdza noiet kājām. Vismaz reiz viņš nebeidzamas jūdzes tumsā, stindzinošā ziemas lietū brida pa dubļainiem laukiem. Kādu citu reizi viņš pa sniegu noslīdēja līdz pašai kraujas malai. Viņš ticēja, ka Dievs viņu ir aicinājis īpašai kalpošanai. Pēc Čehovska paša stāstījuma, kāda pazīstama itāliešu ģimene reiz esot redzējusi sapni, kas to sagatavojis viņa apmeklējumam.12