Tomēr fakti liecina, ka, neraugoties uz lielo atbildību pašmāju misijas darbā, Ģenerālkonference negaidīja vienpadsmit gadus, līdz sāka domāt par misionāru sūtīšanu uz ārzemēm. Ar skolēna dedzību Džeimss Vaits ziņoja, ka tikai dažas dienas vecā Ģenerālkonferences padome domā par B. F. Snuka sūtīšanu par “misionāru uz Eiropu” pirms 1863. gada beigām.23 Acīmredzot pēc tam tika pārdomāts, jo, kā atceraties, Snuks drīz kļuva par universālistu.
1864. gadā M. B. Čehovskis vēlējās saņemt atļauju atgriezties Eiropā kā misionārs. Ar cerībām, ka viņa sūtīšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku, padome negribīgi noraidīja viņa lūgumu.24 Čehovskis, kā redzēsim nākamajā nodaļā, saņēma atbalstu no svētdienas adventistiem un aizbrauca uz Eiropu tā kā tā. Pēc dažiem gadiem Džeimss Ercbergers, kāds no viņa šveiciešu jaunatgrieztajiem, atceļoja uz Ameriku. Savas uzturēšanās laikā viņš tika iesvētīts, lai varētu atgriezties Šveicē un “piedalīties darbā, sludinot cilvēkiem pēdējo brīdinājumu”. Viņš tika uzskatīts par misionāru, bet Eiropa — par misijas lauku, un tas bija jau 1870. gadā.25
Vienlaicīgi un gandrīz bez jebkāda sakara ar šiem notikumiem, Masačūsetsas štatā, klusajā Sautlankāsteras ciemā, dažas sievietes, kuras bija iedrošinājis enerģiskais Stīvens Hāskels un kuras vadīja talantīgā Roksija Raisa, 1869. gadā izveidoja Modro misijas biedrību.26 Viņas atrada laiku lūgšanām, kaimiņu apmeklējumiem, palīdzībai slimajiem un trūcīgajiem, kā arī tūkstošiem traktātu un grāmatu nosūtīšanai adresātiem Ziemeļamerikā un daudzās citās, pat tālās zemēs. Viņas sasniedza lielus panākumus, rakstīdamas simtiem vēstuļu. Nākamajā gadā Hāskels, jaunievēlētais Jaunanglijas konferences prezidents, noorganizēja Jaunanglijas Literatūras un misijas biedrību (“Tract and Missionary Society”) un aicināja izveidot vietējās “T. and M.” visā Jaunanglijā. 1873. gadā Hāskels tika aicināts atbalstīt “T. and M.” visās Savienotajās Valstīs. Neviens nespēj iedomāties, cik bieži tālajās zemēs, jau vairākus gadus pirms oficiāla misionāra ierašanās, jaunatgrieztos trešā eņģeļa vēstij mantoja Literatūras un misijas biedrības ierindas aktīvisti.
Šo nodaļu sākām, aplūkojot karogus 1975. gada Ģenerālkonferences sesijas laikā. Iepriekšējo, 1974. gadu draudze izvēlējās, lai atzīmētu “simts gadus misijas darbam pasaulē”, godinot Dž. N. Endrūsa aizbraukšanu 1874. gadā. Gandrīz tikpat labi atzīmējami varētu būt arī vairāki citi datumi, jo Septītās dienas adventisti vienmēr ir bijusi kustība ar misijas aicinājumu.
Piemēram, 1918. gads varētu atgādināt par 1818. gadu, kad toreizējais agrīnais adventists Viljams Millers sadzirdēja aicinājumu “darīt to zināmu pasaulei”.
1959. gadā pagāja gadsimts, kopš pirmais eiropietis pieņēma trešā eņģeļa vēsti.
1964. gadā apritēja 100 gadi, kopš M. B. Čehovskis devās ceļojumā pāri okeānam kā pirmais Septītās dienas adventistu “brīvprātīgais” aizjūras misionārs.
1. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 207. lpp.
2. “Review and Herald”, 1887. g. 26. jūlijā, 466. lpp.; Ellen G. White, “Selected Messages”, 3. grām., 34. lpp.
3. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 74. lpp.
4. Bates, “A Seal of the Living God”, 4., 35., 40., 45. lpp.
5. Džeimss Vaits brālim Boulsam (Bowles), 1849. g. 8. novembrī.
6. “Midnight Cry”, 1844. g. 12. oktobrī, 122. lpp.
7. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 74. lpp.
8. Sk. Ap. d. 1:8.
9. Elenas Vaitas 4. vēstule, 1850. g.
10. “Review and Herald”, 1852. g. 24. jūnijā, 28.–29. lpp. Pieņēmumu, ka Deivids Hjūits (David Hewitt) ir pirmais cilvēks ārpus adventes kustības, kurš pieņēmis trešā eņģeļa vēsti, apstiprina Loughborough, “A Sketch”, 54., 55. lpp. Šķiet, tam pretī runā izdevums “Voice of Truth”, kurā teikts, ka Hjūits 1845. gadā esot bijis adventists.
11. Piemēram, “Review and Herald”, 1853. g. 3. februārī, 148. lpp. SDA “misijas teoloģijas” vēsture vislabāk izklāstīta Gerarda Damstīgta (Gerard Damsteegt) darbā “The Rise of the Seventh-day Adventist Message and Mission” (Grand Rapids, Mich.: William B. Eerdman''s Publishing Co., 1977). Šis brīnišķīgais pētījums mani rosinājis izmantot daudzas no tālāk minētajām atsauksmēm.
12. “Review and Herald”, 1852. g. 6. maijā, 4., 5. lpp.
13. “Review and Herald”, 1853. g. 17. februārī, 155. lpp.
14. “Review and Herald”, 1853. g. 29. novembrī, 164. lpp.
15. “Review and Herald”, 1855. g. 29. maijā, 240. lpp.
16. “Review and Herald”, 1856. g. 4. septembrī, 141. lpp.
17. “Review and Herald”, 1857. g. 12 februārī, 117. lpp.
18. “Review and Herald”, 1859. g. 3. februārī, 87. lpp.
19. “Review and Herald”, 1860. g. 16. oktobrī, 175. lpp.
20. “Review and Herald”, 1861. g. 19. novembrī, 198., 199. lpp.; arī “Review and Herald”, 1863. g. 15. decembrī, 23. lpp.
21. “Review and Herald”, 1863. g. 26. maijā, 206. lpp.; 2. jūnijā, 8. lpp.
22. “Review and Herald”, 1853. g. 23. jūnijā, 21. lpp.
23. “Review and Herald”, 1863. g. 2. jūnijā, 8. lpp.
24. “Review and Herald”, 1873. g. 8. jūlijā, 29. lpp.
25. “Review and Herald”, 1870. g. 22. martā, 109. lpp.; 25. janvārī, 37. lpp.; 12. jūlijā, 32. lpp.
26. Ella M. Robinson, S. N. Haskel, “Man of Action” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1967), 24.–39. lpp.', '1', 2, 'history