Lai arī cik dīvaini tas izklausītos pēc visa jau pārrunātā, Septītās dienas adventisti savu nosaukumu bija ieguvuši jau pirms 1860. gada oktobra rīta, kad to ieteica Deivids Hjūits. Tas bija radies jau 1856. gada oktobrī un tika pārņemts tieši no Bībeles. Šim notikumam ir tiešs sakars ar Septītās dienas adventistiem šodien.
Kā jau redzējām, sabatu ievērojošie adventisti no paša sākuma sevi uzskatīja par cilvēkiem ar mērķi, par liktenīgu kustību. Vadoties no pravietojumiem un personiskiem piedzīvojumiem, tie ticēja, ka viņu rokās ir nonākusi pēdējo dienu patiesība, un tāpēc secināja, ka pieder pie pēdējo dienu patiesās draudzes. Viņi bija mūsdienu tuksneša garīgais Israēls, kas ceļoja no “Bābeles” uz Kristus atnākšanas jauno pasauli, pa ceļam atjaunodami patieso sabatu, tāpat kā to darīja senais Israēls Sinaja kalnā. Viņi bija Maleahijas apsolītais pravietis Elija, kuram jānāk pirms “tā Kunga lielās un šausmu pilnās dienas” un atkritušās kristietības Karmela kalnā jāatjauno uzticība Dieva likumiem. Viņi bija Atklāsmes grāmatas sestā draudze — “Filadelfija” — brāļu mīlestības draudze.
Tas bija jūsminošs apgalvojums. Daudzās izkaisīto draudzes locekļu vēstules “Review” redakcijai atgādināja slavas liturģiju, kas pateicās par skaidro patiesības gaismu. Toreiz vairums amerikāņu sajuta pienākumu ievērot svēto dienu, tomēr nebija daudz tādu, kas to darīja. Tā kā aizspriedumi pret vīlušos adventismu izzuda, kustībā sāka ienākt daudz jaunu dalībnieku. Džeimss Vaits ar sajūsmu konstatēja, ka 19. gs. 50. gadu pirmajos divos gados locekļu skaits strauji pieauga no nelielas saujiņas līdz apmēram 2000.1
Par šo pieaugumu mēs uzzinājām jau 17. nodaļā. Tagad pienācis laiks apspriest garīguma zudumus, kas radās ar šo ieguvumu. “Tas ir acīmredzami,” pēc dažiem gadiem Džeimss Vaits rakstīja redaktora slejā, “ka līdz ar skaita palielināšanos (..) nav bijis atbilstošas svētošanās un garīguma pieaugsmes”.2
Pat daži iesvētīti sludinātāji atkrita un sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Starp tādiem bija Vašingtons Morss un Horass Lorenss. Dažu vadītāju materiālisma iedrošināti, daudzi draudzes locekļi pievērsās biznesam un sāka ignorēt cits citu vai kļūt savstarpēji aizdomīgi. Aizvien vairāk evaņģēlistu vidū parādījās tieksme atstāt darbu. “Review” izdevniecībā tūkstošiem traktātu un brošūru krājās kaudzēm, gaidīdami kādu, kas tos iznēsās. Tipogrāfija bija iestigusi dziļi parādos, un šķita, ka tikai daži draudzes locekļi ir norūpējušies par to. Neviens taču nesāka slepkavot vai aplaupīt bankas! Tomēr kā ļaudis, kam vajadzēja sagatavoties pārcelšanai Debesu valstībā un pasludināt vienas pilnas dienas svētīšanu, viņi bija nožēlojamā stāvoklī.
Neviļus jāvaino pat Džeimss Vaits! Vaitu bija sāpinājusi kritika, ka visas viņa sludinātās mācības esot viņa sievas fantāzija. Tāpēc “Review” slejas kļuva Elenai nepieejamas, jo Vaits vairs nepublicēja viņas rakstus. Vaita motīvi bija labi. Viņš vēlējās, lai jaunie lasītāji saprastu, ka sabats, svētnīca un mirušo atdusa ir Bībeles mācības. Tā kā Elenas Vaitas atklāsmes netika pienācīgi novērtētas, tās kļuva retākas, un draudzei tika atņemti viņas nopietnie garīgie aicinājumi.
Pēc pārcelšanās no Ročesteras uz Betlkrīku vietējie ļaudis savā mazajā “lūgšanu namiņā” sasauca sapulci un nopietni izsūdzēja savus grēkus par notikušo. Grēksūdzei viņi pievienoja savus vārdus, publicēja to “Review” un nobalsoja par Elenas Vaitas ierosinājumu — parakstīties publikāciju finansēšanai. Šādi radās pirmā publicētā liecība “Testimony for the Church, no. 1” (“Pirmā liecība draudzei”). Tā parādījās 1855. gada beigās kā sešpadsmit lappušu brošūra, kurai turpmākā pusgadsimta laikā sekoja trīsdesmit sešas citas liecības, kas tika sakopotas šodien pazīstamajos deviņos sējumos.
Atklāsmes grāmatā Jānis tika aicināts rakstīt vēstuli katrai no septiņām draudzēm, kuras ataino septiņas fāzes jeb septiņus periodus kristietības vēsturē, sākot no viņu dienām un beidzot ar Kristus otro atnākšanu. Millerieši pareizi bija sapratuši sesto jeb “Filadelfijas” brāļu mīlestības draudzi kā savas kustības simbolu. Pēc vilšanās millerieši, kas pieņēma sabata un svētnīcas doktrīnas, izveidoja tik siltu kristīgu sadraudzību, ka joprojām sevi uzskatīja par Filadelfiju, bet citus adventistus — par “Laodiķeju” — septīto draudzi.3 Šķita, ka vārdi “remdens” un “esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma” raksturo ļaudis, kuri domā iztikt bez sabata un praviešu gara.
Taču, kad pašu rindās garīgums ievērojami samazinājās, dedzīgākie draudzes locekļi juta, ka sabata ievērotāji arvien mazāk un mazāk pelna “Filadelfijas” vārdu. Šur tur nopietnākās ģimeņu sapulcēs tika apspriesta nepatīkamā iespēja, ka varbūt viņi paši ir laodiķejieši.
“Pirmās liecības draudzei” beigās misis Vaita izteica piemērotu aicinājumu, izmantodama laodiķejiešu vēsts vārdus.4 Par nelaimi, viņas vārdi, kaut arī tika atzinīgi novērtēti, tajā laikā paveica maz. 1856. gada maijā viņa publicēja atklāsmi par adventistu ģimeņu grēkiem, jo tās līdzinājās pasaulei. Par to uzzinājuši, Betlkrīkas ticīgie vienprātīgi nobalsoja par šī darba publicēšanu, un augustā tas tika izsūtīts pa pastu kā “Otrā liecība draudzei”. Tas nostiprināja jau apzinīgo cilvēku bažas, bet, tāpat kā pirmajai liecībai, arī šai pirmajā brīdī bija visai ierobežoti rezultāti.
Lūzums notika oktobrī (iegaumējiet šo mēnesi), kad Džeimss Vaits uzsāka rakstu sēriju izdevumā “Review”, pārliecinoši parādīdams, ka sabatu ievērojošie adventisti, patiesā pēdējo dienu draudze, Bībelē neapšaubāmi atbilst visām Atklāsmes grāmatas septītās draudzes — remdenās, pašapmierinātās Laodiķejas īpašībām.5
Lūk, — vārds augošajam bērnam!
Tas bija pierādījums no Bībeles, kas apstiprināja ticīgo bažas un Elenas Vaitas atklāsmes. Uz to atsauksmes tiešām bija sirsnīgas. Kaut arī “Review” abonentu skaits bija tikai nepilni divi tūkstoši, redakcija nākamo mēnešu laikā saņēma vairāk nekā 300 vēstuļu, kurās sludinātājam Vaitam bija izteikta pateicība par atklātību, pazemību un vēlēšanos no jauna nodoties Dieva darbam. Sākās patiesa atdzimšana, un tika izcīnītas daudzas uzvaras.
Šajā atmodā nozīmīga loma bija Elenai Vaitai. Viņas liecības bija kā ceļa segums. Kad viņa ceļoja kopā ar vīru, tika saņemtas atklāsmes, kas Laodiķejas vēsti pielāgoja vietējās draudzes vajadzībām. Vokonā, kuru, kā jūs jau atceraties, Vaiti apmeklēja tā paša gada decembrī, Laodiķejas vēsts par Jēzu, kas klauvē pie durvīm, noveda Mēriju Lafboro līdz asarām, kad viņa iesaucās: “Es atveru savas sirds durvis. Kungs Jēzu, ienāc!”
Divas liecības 1857. gadā atkārtoti apstiprināja sludinātāja Vaita izteikto vēsti. Pēc atklāsmes Elena Vaita pastāstīja, ka viņai rādītas “lūžņu” kaudzes, ko ļaudīm vajadzēja novākt no savām sirds durvīm. Tās bija nesaskaņas ar brāļiem, materiālo vērtību kāre, pārmērības dzīvesveidā, nesavaldīgi raksturi utt. Viņas uzmanība tika pievērsta arī Laodiķejas vēsts apsolījumiem. “Es redzēju šo apsolījumu,” Elena Vaita iesaucās, “cik tas bija skaists!”“Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”” 6
Tiešām, vēstule Laodiķejai ir bagāta ar apsolījumiem un arī ar Jēzus Kristus klātbūtni. Tas ir Jēzus, kas atklāj sevi kā “patieso liecinieku” un norāda uz maldīgo laodiķejiešu patieso stāvokli. Jēzus saka, ka tie ir remdeni. Jēzus saka, ka tiem ir vajadzīgs zelts, baltas drēbes un acu zāles. Jēzus, šis “pārdevējs no Debesīm”, klauvē pie durvīm, piedāvādams preces. Jēzus vēlas ienākt un turēt ar mums mielastu. Un, beidzot — Jēzus apsola, ka katrs uzvarētājs “sēdēs pie Manis, uz Mana goda krēsla”.
Bet ir arī lietas, kas jādara mums. Mums jāatver durvis. Jēzus nekad neielauzīsies mūsu personībā bez atļaujas. Mums arī “jāpērk” tas, ko Viņš piedāvā. Mums “jāpērk” Kristus taisnība “bez maksas, par velti” (Jes. 55:1), taču neviens nevar būt Kristus māceklis, ja viņš neatstāj visu, kas tam ir. (Lūk. 14:33)
Otrajā atklāsmē Elena Vaita redzēja divus sabata ievērotāju grupējumus, kas dažādi atsaucās uz šo vēsti. Viens no tiem bija vienaldzīgs un bezrūpīgs. “Dieva eņģeļi tos atstāja.” Otrs grupējums pieņēma vēsti, dedzīgi izmēza durvju priekšu no lūžņiem, taču ne savā spēkā — viņi cīnījās, izlūgdamies spēku no Dieva. Un tā guva uzvaru! Pārvarējuši kritiku, savtību un aizdomas, viņi soļoja ideālā kārtībā kā organizēta armija. Viņi bija saņēmuši vēlo lietu un ar apbrīnojamu veiksmi liecināja pasaulei. Drīz viņi arī sagaidīja Kristu nākam otro reizi.7
Kāda brīnišķa iespēja!
Tas daļēji arī piepildījās. Pulcēdamies virtuvēs, šķūņos un nelielās baznīciņās, sabata ievērotāji izsūdzēja savas nevēlamās izjūtas un meklēja piedošanu. Vecāki un bērni pārrunāja radušās nesaskaņas un ar jaunu atklātību pielika punktu atsvešinātībai. Ticībā ļaudis pienesa jaunus upurus, līdz izdevniecībai vairs nebija lielā parāda, un radās ievērojams līdzekļu pārpalikums. Šķita, visu kustību varēja iztēloties ar noasarojušiem vaigiem un starojošām sejām, jo atgriezušies laodiķejieši nodevās Kungam, priecājās par jauno dzīvesveidu un ik dienas gaidīja vēlo lietu.
Ielaist Jēzu savā sirdī ir tas pats, kas pieņemt Svēto Garu, jo Svētais Gars ir Kristus personīgais pārstāvis. Kad cilvēki ņem Kristu līdzi visās savas dzīves jomās, Svētais Gars tos piepilda, sagatavodams vēlajam lietum.
Tomēr iespaids par visas kustības atgriešanos nav īsti pareizs. Daudzi joprojām palika vienaldzīgi. Citi savukārt jautāja: “Kāpēc tāds un tāds brālis un māsa nemaina savu dzīvesveidu?” Vēl citi stingri turējās pie savas neatkarības un atteicās uzticēties vadībai. Vēlais lietus vilcinājās. Pat dedzīgākie, kuri šo to bija izdarījuši pareizi, uzskatīja, ka ar to ir diezgan.
Atklāsme 1859. gada 15. jūlijā (atkal lūdzu atcerēties šo datumu) parādīja, kas bija nepareizi. “Nepamanījuši milzīgo darbu, kas tika paveikts īsā laikā, daudzi neizjuta vēsts ietekmi. Es redzēju, ka šī vēsts nevarēs padarīt savu darbu dažu mēnešu laikā,” komentēja Elena Vaita.8
Šķiet, Dievs ar nolūku gaidīja, kamēr sajūsma noplaks, lai Viņa ļaudis rīkotos pēc principiem, nevis jūtu vadīti. Elena Vaita to izskaidro, apgalvodama, ka Dievs tā rīkojas vienmēr: “Lai Viņa ļaudis nelolotu ilūzijas par sevi, Dievs dod laiku sajūsmas apsīkšanai un tad pārbauda cilvēkus, vai tie paklausīs Patiesajam Lieciniekam.” 9
Acīmredzot darbs, kas bija vajadzīgs, lai 19. gs. 50. gadu adventistus sagatavotu vēlajam lietum, nebija padarāms vienā lūgšanu nakts dievkalpojumā, nedaudzās garīgas svētošanās nedēļās un pat ne “dažos mēnešos”. Sirsnīgai Dieva meklēšanai jāturpinās ilgāku laiku, kamēr raksturs var nostiprināties jaunos augstumos.