Mičiganas štatā, Džeksonas ciemā, kāda adventiste ņēma nost uz auklas izkārto veļu, kuru vairākas stundas bija berzusi karstā ziepjūdenī. Te tuva kaimiņiene, kurai bija ļauns prāts uz sabata ievērotājiem, pa logu izgāza spaini ūdens, apšļakstīdama visas tīrās drēbes ar dubļiem.
“Ak, tu… Ak, tu, ragana!” iesaucās nelaimīgā adventiste caur asarām, dusmās norāvusi veļu no auklas, lai to berztu no jauna.
Baumas par to izplatījās neizbēgami, turklāt dažādas baumas. Toreiz draudzes reputācija bija katra locekļa goda lieta, tāpēc vietējā adventistu vadītāja kalēja Dena Palmera mājā tika noturēta sapulce, kurā izskatīja šīs sievietes lietu. Tur bija arī divi no tā laika daudzajiem sludinātājiem, kas lielākā vai mazākā mērā paši sevi iecēla par tādiem — H. S. Keiss un P. Rasels. Viņi vaininieci bargi norāja un apvainoja to kāda vārda lietošanā, taču viņa tikpat stingri apgalvoja, ka nav lietojusi šo vārdu.
Tie, kas bija mierīgāki, drīz ierosināja izdarīt lūgšanu. Kad visi bija nometušies ceļos, Elena Vaita, kas šeit kopā ar vīru bija iegriezusies pa ceļam uz rietumiem, saņēma atklāsmi. Pēc sludinātāja Vaita uzaicinājuma Rasels un Keiss rūpīgi apskatīja Elenu, lai pārliecinātos, ka viņa patiešām atrodas atklāsmē. Kad tā beidzās, misis Vaita paziņoja, ka Dievs viņai ir atklājis patiesību par šo sievieti un ka viņa tiešām kaut ko ir izdarījusi slikti. Tik daudz pateikusi, Elena tomēr nevarēja neko vairāk atcerēties.
Keiss un Rasels bija sajūsmā. Viņi tagad sevišķi apliecināja savu uzticību Elenas Vaitas dievišķajai pravietes dāvanai un pieprasīja, lai nelaimīgā sieviete atzīstas!
Piektdienas vakarā kādā citā adventistu mājā ģimenes dievkalpojuma laikā atkārtojās šī pati atklāsme. Sabata rīta svētrunas laikā Dena Palmera mājā Elena Vaita vēlreiz atgriezās pie šī jautājuma. Minētā sieviete tiešām esot izdarījusi slikti, taču viņa neesot lietojusi vārdu, par kuru Keiss un Rasels viņu apsūdzēja. Turklāt Dievs esot atklājis, ka Viņam dziļu nepatiku izraisījusi šo divu sludinātāju nelaipnā izturēšanās un ka Viņš gaidījis no tiem līdzjūtību.
Uz to reakcija bija spēcīga. Sieviete izplūda asarās, izsūdzēja, ko bija darījusi, un lūdza piedošanu. Toties Rasels un Keiss sašutumā sūdzējās par misis Vaitas bezatbildīgo kritiku pret viņiem un nosauca viņas atklāsmes par pilnīgi neuzticamām!
Šādi 1853. gada jūnijā sabata adventismam izauga pirmā “atvase” 1 Šie divi vīri drīz nodibināja jaunu laikrakstu, kurā uzbruka Vaitiem un citiem vadītājiem, un no tā nosaukuma “Messenger of Truth” (“Patiesības Vēstnesis”) cēlies viņu un viņu sekotāju nosaukums “Messenger Party” (“Vēstneša biedrība”).
Šajā laikā Džeimss Vaits bija nopietni saslimis pārmērīgā darba dēļ. Tas, ka viņam drīz būs jāmirst, šķita tik neizbēgami, ka pat nelielā māja, kuru viņš uzcēla Betlkrīkā, tika reģistrēta uz sievas vārda2 “Vēstnesis” priecājās par viņa slikto pašsajūtu, attēlodams to kā skaidru liecību Dieva nodomam nostumt viņu no ceļa.
Lasot “Vēstneša” dzēlīgos komentārus, Džeimsa ticība atplauka, un viņš, tāpat kā agrākos laikos Viklifs, apsēdās gultā un iesaucās: “Es nemiršu vis, bet dzīvošu un darīšu zināmus Dieva darbus un varbūt pat sludināšu viņu bērēs.” 3
Divus garus gadus uzticīgie sludinātāji uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt Vaitus no “Vēstneša” uzbrukumiem. Taču pēc atklāsmes Osvīgo kādā 1855. gada jūnija sabata vakarā Elena Vaita pamācīja vairs neatbildēt uz apvainojumiem, bet veltīt savu laiku un spēkus “patiesības, šī laika patiesības” sludināšanai4 Kunga vārdā viņa apsolīja, ka, ja viņi tā darīs, atvases vadītāji sāks cīnīties savā starpā, viņu avīze izputēs un kustība izklīdīs. Viņa apsolīja arī, ka ap šo laiku adventistu skaits dubultosies, ja vien tie sekos Dieva padomam.5
Kādu laiku likās, ka viņas vārdi nekad nepiepildīsies, jo tā paša gada beigās atdalījās vēl viena grupa Dž. M. Stīvensona un D. P. Hola vadībā. Viņu galvenā doma bija ideja par cilvēka pestīšanas iespējas turpināšanos “nākamajā laikmetā” (t.i., tūkstošgades laikā). Šis ticējums viņiem sagādāja nosaukumu “Nākamā laikmeta biedrība” (“Age–to–Come Party). Stīvensons un Hols tika mantoti sabata patiesībai, kad Dž. H. Vagoners nogāja piecdesmit jūdzes, lai to viņiem mācītu. Sākumā tie nosodīja Raselu un Keisu par mācības “galīgi aplamo (..)” attēlojumu “Maldu Vēstnesī“ 6 Taču vēlāk, nostādamies pret Džeimsa Vaita vadību un Elenas Vaitas atklāsmēm, Stīvensons un Hols izrādījās vienisprātis ar Raselu un Keisu un pievienojās tiem. Izskatījās, ka “Vēstneša biedrība” drīzāk aug, nekā izsīkst. Tomēr brāļi paklausīja Elenas Vaitas padomam, un “Vēstneša biedrība” (kopā ar tās “Nākamā laikmeta” apakšgrupu) izzuda tieši tā, kā bija apsolīts. 1858. gada 14. janvārī Vaits ziņoja laikrakstā “Review”, ka trijos gados tā abonentu skaits ir pieaudzis no tūkstoša līdz diviem tūkstošiem.
“Vēstneša” redaktoram viss beidzās diezgan bēdīgi. Lasītāju vairs nebija, un darbs bija pazaudēts, tāpēc, lai nopelnītu iztiku, viņš sāka strādāt skolā par skolotāju. “Taču, neiemācījies savaldīt sevi, viņš nepavisam nespēja savaldīt skolēnus.” Reiz dusmās viņš pret kādu nepaklausīgu skolnieku pavērsa pistoli. Lai paglābtos no linčošanas, bija slepeni jābēg.7
1858. gadā izveidojās vēl cita atvase, kuru pēc tās izdarībām varētu nosaukt par “Smēķēšanas un košļāšanas biedrību”. Tabakas lietošanu vairums sabata ievērotāju nicināja, kaut arī tas vēl nebija sadraudzības kritērijs, tomēr daži ticīgie Mičiganā, Otsīgo apkaimē, atrada sludinātāju, kas bija viņiem pa prātam — tas bija Gilberts Krenmers, kas iedrošināja apvienot sabata ievērošanu ar smēķēšanu. Tāpat kā “Vēstneša” un “Nākamā laikmeta biedrības” sekotāji, viņi izdeva savu avīzi (“Hope of Israel” — “Israēla Cerība”) un dedzīgi noliedza Elenas Vaitas inspirāciju. Un gluži tāpat kā iepriekš minētie, arī viņi drīz vien nozuda no apvāršņa.8
Lai vēlāk vairs nebūtu jāatgriežas pie tēmas par atvasēm, var piebilst, ka 1865. gadā šo triju grupu paliekas saņēma papildspēkus pēc sludinātāju B. F. Snuka un V. H. Brinkerhofa izbalsošanas no Aiovas konferences vadības. Snuks un Brinkerhofs vēlējās neatkarīgo draudžu tipa konfesijas struktūru un enerģiski oponēja Vaitiem. Tā kā šīs grupas centru izveidoja Merionā, Aiovas štatā, tad tā kļuva pazīstama ar nosaukumu “Merionas biedrība”. Brinkerhofs drīz atsāka savu jurista darbu, bet Snuks kļuva par universālistu. Kustība pastāv vēl joprojām (Denverā, Kolorado štatā), un tās tagadējais nosaukums ir Septītās dienas Dieva draudze.9
Lafboro kaut kur dzirdēja dīvainu, bet neiespējamu nostāstu, ka visas šīs četras atvases savu avīžu iespiešanai esot izmantojušas vienu un to pašu rokas iespiedmašīnu. Katra nākamā grupa to esot pirkusi no iepriekšējās.10
Kustības pamatsastāvs nelietoja nekādas juridiskas vai ekonomiskas sankcijas pret tiem, kas vēlējās aiziet. Nez vai tas izdotos pat tad, ja kāds vēlētos to darīt. Tomēr te iesaistīti arī tādi administratīvi sarežģījumi, kurus grūti nepamanīt. Šo dažādo atvašu kļūdījušies vadoņi savas uzticības laikā bija kļuvuši labi pazīstami ar “Review” starpniecību un tagad attālākās vietās sevi raksturoja kā joprojām lojālus kustības atbalstītājus. Kas tad varēja pierādīt, ka viņi tādi nav?
Tad vēl. 1854. gadā, kad plaša evaņģelizācijas sapulce pārpildīja skolas ēku, lai dzirdētu Džona Lafboro sludināšanu, radās priekšlikums: “Kāpēc gan neizmantot telti?” Vietējie brāļi nekavējoties saziedoja naudu, Merits Kornels ielēca vilcienā un pēc dažām dienām atgriezās ar telti. Drīz ticīgie vairākos štatos apvienoja savus līdzekļus, lai nopirktu “štata teltis”, kuras varētu lietot ceļojošie sludinātāji. Tā ātri pieauga gan sapulču apmeklētība, gan kristību skaits. Viskonsinā izraidītie “Nākamā laikmeta” un “Vēstneša” sludinātāji paņēma štata telti savai lietošanai. Un kas gan varēja viņiem to liegt?
Bija arī citas problēmas, kas prasīja centralizētu organizāciju. Vienīgais pastāvīgi drošais sakaru līdzeklis brāļu starpā bija “Review”. Ja sludinātājam bija vēlēšanās doties uz kādu apvidu, viņš savu nodomu paziņoja draudzes laikrakstā. Kad iznāca nākamie numuri, viņš tos aizņēmās no tā ticīgā, pie kura attiecīgajā brīdī dzīvoja, un meklēja atbildes no cilvēkiem, kas dzīvoja iecerētajā apvidū. Ja bija saņemtas kādas vēstules, no tām varēja uzzināt, kur kalpošana ir visvairāk vajadzīga un kur visvairāk iespējamas sekmes.
Mēdza notikt arī otrādi. Ja ticīgie kādā apvidū vēlējās sludinātāja palīdzību, viņi to darīja zināmu ar “Review” starpniecību. Piemēram, 1858. gada 21. janvāra numurā parādījās šāds paziņojums:
“Vai brālis un māsa Vaiti, vai brāļi Lafboro un Vagoners, vai kāds cits nevarētu ierasties uz sapulci Gilboā, Ohaio štatā, un paziņot par to laikrakstā “Review”? Pēdējo sešu mēnešu laikā mēs pārbaudām katru pasta sūtījumu, vai tur nebūs šāds paziņojums. Vai tiešām jums nav nekādas līdzjūtības? T. Dž. B.”
Ne velti sludinātājus mēdza saukt par “ceļojošajiem brāļiem”. Laivās, dzelzceļa vagonos, purvainos apvidos pa baļķiem izliktiem ceļiem un ledainām takām — tā viņi pārvietojās, bieži vien brizdami turp un atpakaļ, augšā, lejā, no Menas līdz Minesotai, ticēdami, ka viņus vada Svētais Gars. Nereti tas tā tik tiešām arī bija. Tomēr “Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs”. (1. Kor. 14:33)
Ilgodamies iespējami ātrāk pabeigt darbu, vīri pieņēma vienu neatlaidīgu aicinājumu pēc otra, steigdamies no štata uz štatu, nemaz iepriekš nepārliecinājušies, vai viņu jaunatgrieztie ir nostiprinājušies, vai varbūt kāds attiecīgās vietas tuvumā jau strādājošs sludinātājs nevarētu izteikto vajadzību apmierināt daudz vieglāk. Bez tam, līdzās patiesi Dieva aicinātiem cilvēkiem darbojās arī sludinātāji, kas, kā mēs to jau redzējām, paši sevi par tādiem bija iecēluši un kuru darbs nenesa augļus vai pat vēl sliktāk. Bija arī vēl nepieredzējuši cilvēki, kuriem vajadzēja sniegt padomus.
Bija vajadzīgs tāds centrālais birojs, kurā pieņemtu lēmumus par darbinieku efektīvāku izmantošanu jeb, lietojot adventistu izteicienu, — lai sekmētu vislabāko “darba dalīšanu”.
Vēl cita nopietna problēma bija algas nodrošināšana sludinātājiem. Tipiskajos lauksaimniecības ekonomikas apstākļos kustības locekļiem bija maz skaidras naudas. Dažas pašaizliedzīgas dvēseles ziedoja nesamērīgi lielas summas. Reiz Sāra Hārmona, ik nedēļas maksādama pa dolāram, atdeva piecu nedēļu algu, lai palīdzētu finansiāli atbalstīt Džozefu Beitsu. Kelogs pārdeva savu saimniecību, bet Edsons to izdarīja divas reizes, ziedodams vēsts izplatīšanai arī aitu ganāmpulku. Vairums tomēr apmierinājās ar to, ka sludinātāji paši ziedo, un, ja arī ko iemaksāja, tad centās to izdarīt ar lauksaimniecības produktiem vai kādu pusnovalkātu mēteli. Ļoti bieži nedeva vispār neko.