Varbūt no visa iepriekš teiktā rodas iespaids, ka organizācijā ir ieinteresēti tikai sludinātāji? Ja tā, tad aplūkosim šo jautājumu no citas puses. Sludinātāji ir aicināti kalpot draudzes locekļiem un mantot pazudušos. Bet kā lai viņi kalpo, ja bez samaksas viņi to vienkārši nevar atļauties? Kā draudzes locekļi var viņiem uzticēties, ja nav zināms, vai viņi atspoguļo kopējo ticību? Un kā lai ļaudis brīvi ziedo dāvanas, ja neatkarīgie vadītāji pēc saviem ieskatiem var rīkoties ar īpašumu, kas pieder visiem?
Īpašuma tiesību problēma bija tā, kas pārliecināja draudzes locekļus un uzmanības degpunktā izvirzīja jautājumu par centralizētas organizācijas vajadzību. 1850. gadu beigās adventistiem bija triju veidu draudzes īpašumi: “štatu” teltis, dažas vietējo draudžu ēkas un Betlkrīkas izdevniecība ar papīru, grāmatām un mašīnām.
Tomēr precīzāk būtu teikt, ka draudzei nepiederēja neviena no šīm lietām.
Mēs jau redzējām, cik viegli viltus sludinātāji varēja paņemt telti sev. Dievnami savukārt nepiederēja vis draudzēm, kuras cēla un maksāja par tiem, bet gan tam draudzes loceklim, uz kura zemes tie atradās. Milleriešu kustības laikā divi šādi locekļi aizgāja no draudzes, un viena no viņu sapulču telpām kļuva par etiķa noliktavu! Pats Betlkrīkas dievnams atradās uz S. T. Beldena privātās zemes. Tos, kas izteicās pret organizācijas izveidi, Džeimss Vaits brīdināja, ka arī šī ēka kādā jaukā dienā var pārvērsties par etiķa noliktavu.
Taču visvairāk Vaits raizējās par tipogrāfiju. Tā bija vienīgā adventistu iestāde. Evaņģelizācijas darbs bija atkarīgs no šeit izdotajām grāmatām un laikrakstiem. Arī pašu kustību galvenokārt turēja kopā tās lielākais periodiskais izdevums “Review and Herald”. Tomēr viss uzņēmums, ēka, grāmatas, papīrs un mašīnas juridiski piederēja Vaitam. Viņš to apzinājās, un tas viņam nepatika. Pēc viņa paša iniciatīvas jau 1855. gadā tipogrāfija likumīgi tika nodota draudzes rokās un uzticēta izdevniecības komitejai. Vairums svarīgāko lēmumu, piemēram, Adamsa tvaika iespiedmašīnas pirkšana 1857. gadā, tika apspriesti “vispārējās sapulcēs”, uz kurām kustības dalībnieki tika aicināti no visiem apgabaliem.
1860. gada septembra sapulcē Vaits atkal atgādināja brāļiem, ka “šo īpašumu, kas radies no ziedojumiem (..), es vienmēr esmu uzskatījis par draudzes īpašumu. Bet es esmu vienīgais likumīgais īpašnieks, tāpēc ļoti vēlos nodot to amatpersonām, kas būtu jūsu ieceltas un to arī likumīgi uzturētu un pārvaldītu.”
Bet ja nu Vaits pēkšņi nomirtu? Tādā gadījumā Mičiganas štats visu paturētu aizbildniecībā vismaz tik ilgi, kamēr Henrijam Vaitam paliktu divdesmit viens gads. Bet 1860. gadā viņam bija trīspadsmit gadu, un pa šo laiku viņš būtu varējis atstāt ticību un paņemt iespiedmašīnu sev līdz vai arī nomirt, atkal sarežģījot visas lietas. Starp citu, Henrijs tiešām nomira sešpadsmit gadu vecumā.
Tāpēc loģisks risinājums bija legālas organizācijas izveidošana.
Legāla organizācija? Toreiz, kad “Review” vēl bija kaut kas līdzīgs ģimenes vēstulei, sludinātājs R. F. Kotrels, tas pats dievbijīgais brālis, kas oponēja “vārda sagādāšanai”, nodeva publicēšanai mierīgu, bet graujošu rakstu par šo jautājumu. Viņš apgalvoja, ka legālas organizācijas izveidošana radīs tik spēcīgu atkarību no valdības, ka tā līdzināsies baznīcas un valsts savienībai un padarīs adventismu par tādu Bābeli, ka tur kādā jaukā dienā savu troni varēs uzcelt “grēka cilvēks”.
Kotrels drīz atteicās no abām pretenzijām, vīrišķīgi atzīdamies, ka tās bija pārspīlētas. Tomēr Džeimsam Vaitam, Džozefam Beitsam, Džonam Lafboro, Meritam Kornelam un citiem vairākus mēnešus bija pamatīgi jānopūlas, lai novērstu ļaužu aplamo noskaņojumu, kuru viņš bija izraisījis.
Vaits bija nolēmis aizsargāt adventistu īpašumu visu adventistu labā. 1860. gada septembra beigās grupiņa vadītāju un ierindas locekļu pēc viņa ielūguma sapulcējās Betlkrīkas dievnamā (tas bija otrais dievnams, kas piederēja S. T. Beldenam) un trīs dienas savā starpā pārrunāja šo jautājumu. “Mums nav tik ļoti jāsteidzas,” viņš paskaidroja, “ka mēs nevarētu uzklausīt visu viedokļus un pretenzijas.” Vēlāk, lai visi draudzes locekļi varētu vienoties, šīs pārrunas publicēja “Review” 1860. gada 9., 16. un 23. oktobrī.
Jau gandrīz pašā sākumā Džons Endrūss izteica priekšlikumu, kuru kā neskaidru mājienu citi bija devuši jau iepriekšējos mēnešos, taču neviens to nebija formulējis tik precīzi.
Viņš izteica domu, ka īpašuma legalizācijai draudze pati nav jāpadara par juridisku personu, bet ka tai vajadzētu iecelt pārstāvjus un izveidot no tiem legālu “asociāciju”. Endrūss turpināja, paskaidrodams, ka tas ir saskaņā ar evaņģēlisko kārtību, jo agrīnie kristieši izveidoja septiņu diakonu grupu ekonomisko lietu risināšanai. Viņš varēja arī norādīt, ka no konfesijas neatkarīgas evaņģēliskās un labdarības asociācijas tā laika Amerikas kristietībā bija parasta lieta.
Endrūsa jaunais priekšlikums noderēja samērā ilgam laikam. Pat šodien katras adventistu draudžu konferences teritorijā esošie īpašumi juridiski nepieder pašai konferencei, bet gan tās izvēlētai asociācijai.
Divas dienas pēc 1860. gada pārrunas tika nobalsots par grupu izdevniecības izveidošanai, taču tai vēl aizvien nebija nosaukuma. Pēc Mičiganas likumiem nevarēja reģistrēt nevienu organizāciju, ja tai nebija nosaukuma. Tāpēc beidzot bija jāatrisina jautājums, kas lika Džeimsam Vaitam izteikt vēsturisko piezīmi par dīvaino atvasi bez nosaukuma: “Šķiet, bērns jau ir tik tālu pieaudzis, ka tagad sevišķi lielas neērtības sagādā tas, ka viņam nav vārda.”
Neizbēgamais bija noticis. Grupa nobalsoja, ka nepieciešams pieņemt nosaukumu. Bet kādu?
Daži ieteica saukties par “Dieva draudzi”, bet citiem tas izklausījās lielīgi. Tad izskanēja priekšlikums par “Septītās dienas adventistiem”.
Starp citu, ierindas locekļi, kas bija šīs vēsturiskās deviņpadsmit cilvēku grupas sastāvā, bija ievērojami cilvēki. Ezra Brekits sākumā izteica pirmo priekšlikumu: “Es iesaku organizēt draudzi.” Cits ierindas loceklis, vārdā Deivids Hjūits, nobeigumā pateica: “Tātad nolemts, ka mēs pieņemam nosaukumu “Septītās dienas adventisti.”” Izteiciens “pieņemt nosaukumu” tomēr šķita ļoti līdzīgs vārdiem “sagādāt sev vārdu” (angļu val. “take the name” un “make a name” — tulk. piez.), tāpēc, lai neaizskartu pat vēl neatklātus nepārliecināto cilvēku apsvērumus, priekšlikuma teksts tika izmainīts šādi: “Mēs sevi nosaucam par Septītās dienas adventistiem.”
Izaugsme no Septītās dienas adventistu izdevniecības organizēšanas un nosaukšanas līdz Ģenerālkonferences noorganizēšanai bija samērā vienkāršs process, taču tas norisinājās ar pārtraukumiem, un tam tika arī oponēts. 1861. gada pavasarī Betlkrīkas vadītāji ieteica apvienot izkaisītās draudzes ar nosaukumu “Septītās dienas adventisti”. 1861. gada oktobrī tika veikti pirmie pasākumi, lai noorganizētu Mičiganas konferenci un ievēlētu konferences komiteju un vadītāju Džozefu Beitsu.
1862. gadā arī vairākos citos štatos draudzes izveidoja štata konferences. Mičiganā formēšanos pabeidza 1862. gada oktobrī Monterejas dievnamā, ievēlot par tās pirmo prezidentu ierindas locekli Viljamu S. Haigliju.13
Beidzot, 1863. gada maijā, no jaunajām konferencēm uz Betlkrīku sabrauca delegāti un izveidoja pavisam vienkāršas struktūras Ģenerālkonferenci (angļu val. “General Conference”).
Džeimsu Vaitu dedzīgi ieteica par pirmo Ģenerālkonferences prezidentu, tomēr viņš atteicās no šī pienākuma. Kopš 1850. gada viņš bija sludinājis, rakstījis, strīdējies un aizstāvējis “evaņģēlisko kārtību”. Vaits šajā kampaņā bija ļoti aktīvs. Ja tagad viņš kļūtu par prezidentu, tad daži varētu apšaubīt viņa motīvus. (Pēc diviem gadiem — 1865. gadā — Vaits tomēr uzņēmās šo atbildību. Kopumā viņš Ģenerālkonferences prezidents bija desmit gadus — 1865–1867, 1869–1871, 1874–1880.)
Tā kā sākumā Džeimss Vaits atteicās, tika ievēlēts Džons Baiingtons, kļūdams par Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences pirmo prezidentu. Tā bija viņa māja Baksbridžā, Ņujorkas štatā, kur tika iesvētīts par sludinātāju Horass Lorenss. Baiingtons bija pildījis dažādus pienākumus metodistu draudzē, bet pēc tam veslijiešu (jeb metodistu — abolicionistu) draudzē gan kā sludinātājs, gan arī kā celtnieks. 1852. gadā, lasīdams laikrakstu “Review”, viņš kļuva par adventistu un uzcēla vienu no pirmajām Septītās dienas adventistu dievnamiem. Viņš arī finansiāli atbalstīja savu meitu Martu, kad tā mēģināja vadīt adventistu bērnu dienas skolu. 1858. gadā Baiingtons pārcēlās uz Betlkrīku un, būdams sludinātājs, daudz ceļoja, pats sevi arī apgādādams. Pēc ievēlēšanas par prezidentu sekojošo divu viena gada termiņu laikā viņš turpināja ceļot, sludinādams un kristīdams. Ļaudis mēdza teikt, ka neviens tik labi nepazīst Mičiganu kā vecais Baiingtons.
Papildus konstitūcijas pieņemšanai un prezidenta un citu ierēdņu ievēlēšanai pirmās Ģenerālkonferences sesija noteica arī regulāru sludinātāju darba apmaksas kārtību. Tā nodrošināja sludinātājam apmēram piecus dolārus nedēļā, kas tika ņemti no regulārās iemaksas. Šajā sesijā tika arī nolemts, ka turpmāk sludinātājiem jāņem līdzi oficiāla apliecība, kas apstiprina viņu uzticamību adventes kustībai. Turklāt nevienam sludinātājam vairs nebija atļauts ceļot no vienas konferences uz citu, vadoties tikai no personiskās vēlēšanās vai vietējās draudzes ielūguma. Aicinājumam bija jābūt saskaņotam ar abām iesaistītajām konferencēm.
Tagad vairs nebija jābaidās, ka draudzes telpas varētu pārvērsties par etiķa noliktavām! Arī sludinātāji varēja visu laiku ziedot kalpošanai. Draudzēm bija viegli noteikt, vai to apmeklējošais sludinātājs tiešām ir Septītās dienas adventists, vai tikai savu personisko uzskatu paudējs. Sludinātāji varēja ietaupīt neizsakāmi daudz laika un enerģijas, jo viņi strādāja katrs savā norādītajā apvidū un nesteidzās vairs nepārtraukti no vienas vietas uz otru. Draudžu locekļiem tagad bija iespēja vērsties pie augstākas autoritātes, ja šķita, ka vietējā draudze pret tiem ir izturējusies netaisnīgi. Beidzot arī katrs zināja, kas viņš ir, un ar uzticību varēja teikt: “Es esmu Septītās dienas adventists.”
1. Par “Vēstneša” (“Messenger”) un “Nākamā laikmeta” (“Age-to-Come”) biedrībām sk. “Review and Herald”, 1858. g. 14. janvārī, 77. lpp.; Loughborough, “Rise and Progress”, 188.–192. lpp. un “The Great Second Advent Movement”, 325., 326. lpp.
2. “Review and Herald”, 1860. g. 9. oktobrī, 163. lpp.
3. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 95.–97. lpp.
4. Turpat, 123. lpp.
5. Loughborough, “The Great Second Advent Movement”, 325., 326. lpp.
6. “Review and Herald”, 1855. g. 20. martā, 197. lpp.
7. Loughborough, “The Great Second Advent Movement”, 326. lpp.
8. “Review and Herald”, 1858. g. 2. septembrī, 126. lpp.; Loughborough, “Rise and Progress”, 216., 217. lpp.
9. Sk. “SDA Encyclopedia” šķirkli “Marion Party”.
10. J. N. Loughborough, “A Sketch”, 67., 68. lpp.
11. “Review and Herald”, 1857. g. 26. februārī, 136. lpp.
12. Stāstus par sudraba trīs centu monētu un atpūtu Vokonā sk. Loughborough, “Rise and Progress”, 176.–179., 208.–211. lpp.; “Review and Herald”, 1857. g. 15. janvārī, 84. lpp.; Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 217.–222. lpp.; Ella M. Robinson, “Lighter of Gospel Fires” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1954), 74.–76. lpp., 105.–110. lpp.; Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 279.–289. lpp.
13. Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 306. lpp.', '1', 2, 'history