“Es ļoti ceru, dārgie brāļi, ka mēs varētu nolemt, kādu nosaukumu sev pieņemt — kā mēs vēlētos saukties. Es satieku draugus, kas man bieži jautā, kāds mūsu saimei ir nosaukums. Tad es nonāku diezgan neveiklā situācijā, jo nevaru neko atbildēt. Mēs saviem bērniem dodam vārdus, kad tie kļūst dažas nedēļas vai dažus mēnešus veci. Kad mēs šo darbu vēl tikai uzsākām, kad mūsu kustība vēl bija jauna un ieinteresēto cilvēku maz, nebija vajadzības pēc šāda soļa. Bet man šķiet, ka tagad šis bērns ir jau tiktāl pieaudzis, ka bez vārda tam pastāvēt ir kļuvis sevišķi neērti.” 1
Tā teica sludinātājs Džeimss Vaits svētdien, 1860. gada 30. septembrī, vienā no vissvarīgākajām sapulcēm Septītās dienas adventistu vēsturē. Sešpadsmit gadus pēc sabata un svētnīcas kustības dzimšanas tā beidzot bija nonākusi pie nosaukuma izvēlēšanās.
Šim nolūkam sasauktā sapulce sākās jau iepriekšējā vakarā, tūlīt pēc sabata noslēgšanas un turpinājās līdz pirmdienas pēcpusdienai, kad uzdevums tika paveikts. Delegāti sapulcējās otrajā adventistu draudzes ēkā Betlkrīkā. Pirmais nams, kuru uzcēla tikai pirms pieciem gadiem, jau bija kļuvis par mazu. Šajās telpās bija 300 vietu, un tās bija par plašu vietējās draudzes vajadzībām. Enerģiskie Betlkrīkas adventisti to bija iecerējuši kā centru lielām adventistu sapulcēm. Tomēr tie pat nesapņoja, ka drīz būs vajadzīgs trešais nams un ka ceturtajā draudžu locekļu kopskaits būs ap 4000.
Daudzi agrīnie sabatu ievērojošie adventisti bija pret konfesionālu organizāciju. Tajās dienās tā nemaz nebija neparasta parādība. Amerikas protestanti joprojām strīdējās, vai Svētais Gars var labāk darboties neatkarīgās draudzēs vai konfesijās, kas sastāv no iecirkņiem, konferencēm un ģenerālajām asamblejām. Metodisti un presbiteriāņi ticēja plašai konfesionālai kopdarbībai, bet baptisti un kongregacionālisti tikpat stingri uzstājās par vietējo draudžu autonomiju.
1850. gados Džeimss un Elena Vaiti kopā ar citiem aicināja izveidot presbiteriālu konfesijas organizācijas formu, bet ne visi brāļi tam sākumā piekrita. Sevišķi no jaunas konfesijas dibināšanas baidījās bijušie millerieši. Tie bija piederējuši pie tolaik jau izveidotām protestantu konfesijām un bija vieni no vispašaizliedzīgākajiem un dievbijīgākajiem šo draudžu locekļiem. Taču draudzes, kuras viņi mīlēja, bija vērsušās pret tiem, izsmējušas viņu adventes cerību un padzinušas no sava vidus.
Apjukumā millerieši meklēja izskaidrojumu Rakstos un atrada to Atkl. 14:6–8. Pēc pirmā eņģeļa vēsts par tiesas stundu, kas tolaik tika sludināta, viņi pamanīja otrā eņģeļa vēsti: “Kritusi, kritusi lielā Bābele.” Viņi to saistīja ar Kristus aicinājumu Atkl. 18:1–4: “Izejiet no tās [Bābeles], Mana tauta!” un ar citām vietām Daniēla un Atklāsmes grāmatā. No tā izdarītie secinājumi šķita neizbēgami.
Draudzes, kuras pret viņiem bija tik cietsirdīgi izturējušās, bija atmetušas kritisko patiesību un kļuvušas par “kritušajām” draudzēm. Tās pēc sava rakstura tagad līdzinājās tai kritušajai (jeb “netiklajai”) “Bābelei”, no kuras Reformācijas un vēlākajos laikos pašas bija atdalījušās. Tagad millerieši patiesi baidījās, ka, izveidojuši reliģisku organizāciju, arī viņi varētu sākt atmest jaunatklātās Bībeles patiesības un vajāt patiesos Dieva bērnus. Tā kā šie cilvēki vēl nesen bija izgājuši no Bābeles, ir saprotams, ka viņiem nebija nekādas vēlēšanās nokļūt atkal jaunā Bābelē.
Bet kas tad padara kristiešu grupējumu par Bābeli?
Kļūda, protams. Bet vai draudzēm, kuras viņus izslēdza, ir raksturīgs arī vēl kas cits?
Vadošajā milleriešu laikrakstā “Midnight Cry” 1844. gada 15. februāra numurā Džordžs Storss brīdināja ticīgos, kas nesen bija izslēgti no savām draudzēm: “Uzmanieties, ka jūs neizveidojat jaunu draudzi. Pēc cilvēka plāniem nevar tikt noorganizēta neviena cita draudze, kā vien tā, kura līdz ar tās noorganizēšanas brīdi kļūst par Bābeli.” Turpmāk no organizācijas baidījās, jo uzskatīja to par Bābeles pazīmi.
Millerieši tika izstumti tāpēc, ka adventistu ticības pamati bija pretrunā ar viņu iepriekšējās konfesijas doktrīnām. Tāpēc daudziem adventistiem šķita, ka no doktrīnām jāizvairās, citādi viņi kļūs par jaunu Bābeli.
Rouzvels F. Kotrels bija stingrs hugenotu izcelsmes jaunatgrieztais, agrākais Septītās dienas baptists (un tāpēc arī pārliecināts draudzes autonomijas piekritējs). Kādu dienu, pārlasot 1. Moz. 11. nod. par sākotnējās Bābeles pilsētas nodibināšanu, viņu pārsteidza pilsētas cēlāju izteiktie vārdi: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.”
Sagādāsim sev vārdu! Vēl 1860. gada 22. martā sludinātājs Kotrels izdevumā “Review” bija pamatojis savu nostāju, ka būtu nepareizi dot konfesijai nosaukumu, jo šāda rīcība esot atrodama “Bābeles pamatos”.
Lai arī cik savādi tas šodien izklausītos, šie strīdi par organizācijas, doktrīnu un nosaukuma nepieciešamību ir vērā ņemams brīdinājums. Netikle, kura Atklāsmes grāmatā nosaukta par Bābeli, attēlo draudzi vai draudžu grupu. Draudze ir organizēta kristiešu kopa, kas dzīvo atbilstoši raksturīgām doktrīnām jeb ticībai. Turklāt tieši tāpēc, ka draudze ievēro noteiktus ticības pamatus jeb doktrīnas, tai ir tieksme citas doktrīnas uzskatīt par ķecerībām. Savukārt draudzes vienotība organizētā struktūrā paver iespēju vajāšanām. Ja spējam iedomāties, ko millerieši izcieta un pārdzīvoja, kad tika izslēgti no savām mīļotajām draudzēm, tad varam arī labāk saprast viņu šaubas. Organizācija, doktrīnas un nosaukumi var nākt arī par ļaunu.
Protams, slikti ir arī tad, ja to nav.
Tomēr ne visi sabatu ievērojošie adventisti bija pret organizāciju. Džeimss Vaits nebija pret to. Jau 1850. gadā viņš izteica cerību2, ka drīzumā draudze varētu sapulcēties un uzsākt evaņģēliskās kārtības īstenošanu. Viņš sludināja evaņģēlisko kārtību 1851. gadā Osvīgo konferencē, bet 1853. gadā “Review” slejās publicēja rakstu sēriju par šo tematu. Terminu “evaņģēliskā kārtība” Džeimss Vaits lietoja tādēļ, lai popularizētu savu pārliecību, ka mūsdienu draudzes kārtība jāveido saskaņā ar Jaunajā Derībā izklāstītajiem principiem.
Jaunais Dž. N. Lafboro un jau padzīvojušais Džozefs Beitss atbalstīja viņa pūliņus. Taču konservatīvākie atturējās. Tā, būdami bez nosaukuma, organizācijas un doktrīnām, sabata ievērotāji turpināja pastāvēt, gluži atbilstoši sevi saukdami par “mazo pulciņu”, “izkaisītajām avīm”, “atlikumu”, “svētajiem” vai “draugiem”.
Neskatoties uz agrīno adventistu bailēm no organizācijas un ticības vienotības, viņi ar pārliecību sevi uzskatīja par patiesās draudzes locekļiem. Bija vairāki iemesli, kas veicināja šo vienotību.
Viens no tiem bija kopīgie piedzīvojumi — it īpaši laikā no 1845. līdz 1850. gadam. Gandrīz visi viņi bija agrākie millerieši, kas pārdzīvoja 1844. gada vilšanos. Citu apvienojošo faktoru vidū bija Džozefa Beitsa un jauno Vaitu dinamiskā vadība, Elenas atklāsmes un īpaši viņiem raksturīgās doktrīnas.
Tā kā “šī laika patiesība” bija tik ļoti nozīmīga, tā tika publicēta dažādos rakstos un traktātos, kas savukārt vienoja vēl vairāk. Kādu laiku viņiem tika atļauts lietot Enoka Džeikobsa rediģēto “Day–Star”, kas iznāca Sinsinati pilsētā. Kad Džeikobss kļuva par šeikeru, viņi neilgu laiku izmantoja Krouzīra “Day–Dawn” (“Dienas Ausma”). 1849. gadā adventisti, kā jau minēts, izdeva savu laikrakstu — “Present Truth”, kuru drīz nomainīja “Review and Herald”. Ticīgie sūtīja vēstules un rakstus Džeimsam Vaitam un saņēma stiprinājumu, lasot par citu brāļu un māsu ticības piedzīvojumiem, kas tagad tika publicēti viņu pašu periodiskajā izdevumā.
Ar to pietika, lai adventistus saliedētu un saturētu, jo viņu kopskaits bija tikai daži simti, bet nebija savu iestāžu. Taču 50. gados tika izveidota sava izdevniecība, un kustības locekļu kopskaits palielinājās aptuveni no 200 līdz 3000. gada pieaugums sasniedza 30 procentus, kas ir vismaz sešas reizes vairāk nekā 20. gs. 70. gados. Tiešām šķiet, ka šīs desmitgades pirmajos divos gados noticis jaunatnācēju sprādziens — 2000 jaunu locekļu! 3 Pieaugums bija gandrīz neticami liels — vairāk nekā 200 procentu gadā, kas, protams, vēlāk izlīdzinājās un diemžēl pat samazinājās atkrišanas un šķelšanās dēļ.
Līdz ar šo skaita pieaugumu ģeogrāfiskās teritorijas paplašināšanās notika līdz Mičiganai, Ilinoisai, Viskonsinai, Austrumkanādai un Rietumkanādai, kā arī lēciens uz zelta Kaliforniju. Neizbēgami radās apstākļi, kas pieprasīja jaunus un labāk izstrādātus organizācijas veidus. Turklāt kustībai tagad pievienojās daudzi, kas nebija millerieši un nebija izslēgti no savām draudzēm un tāpēc nemaz tik ļoti nebaidījās no organizācijas.
1851. gada novembrī no Vašingtonas Ņūhempšīras štatā, sabatu ievērojošo adventistu šūpuļa, “Review” tika nosūtīts raksts, kurā tika atgādināts, ka reiz “nabadzīgo ļaužu aprūpei tika iecelta septiņu cilvēku padome”. (Sk. Ap. d. 6)4 Vašingtonas ticīgie neļāva bailēm no organizācijas aizšķērsot ceļu kristiešu pienākumam pret trūcīgajiem. Pie tam šos septiņus vīrus nesauca par diakoniem. Galu galā arī Apustuļu darbu 6. nodaļa nelieto vārdu “diakons”! Lai arī kā būtu, drīz pēc tam parādījās vēstules par diakonu iesvētīšanu. Šeit par piemēru var minēt Fērheivenu, Džozefa Beitsa dzīvesvietu.
Daudz svarīgāka par diakonu iesvētīšanu bija sludinātāju iesvētīšana. Līdz ar locekļu skaita eksplozīvo pieaugumu atbilstoši vairāk kļuva arī sludinošo brāļu jeb lekcijas lasošo brāļu, jeb ceļojošo brāļu, jeb vēstnešu, jeb misionāru, jeb kā vēl citādi viņus dažādi mēdza dēvēt. 1852. un 1853. gada “Review” tādus piemin vairāk nekā četrdesmit piecus, tātad viņu bija vairāk nekā divi uz katriem simts locekļiem. Tā kā nebija nekāda oficiāla formējuma, kas viņus varētu “aicināt”, visi bija brīvprātīgie. Daudzi, tāpat kā Hīrāms Edsons, sludināja aukstā laikā, bet siltā laikā pelnīja sev iztiku. Daudz garīgās piepūles viņi veltīja nevis jau uzticīgajiem, bet svētdienas ievērotājiem, kurus sabata ievērotāji bija ieinteresējuši ar trešā eņģeļa vēsti. Viņi ceļoja no Menas līdz Viskonsinai, izpildīdami gan aktīvu, gan attālās vietās dzīvojošu vientuļu draudzes locekļu laikrakstam “Review” adresētos pieprasījumus. Vienā vietā viņi uzturējās nedēļas nogalē vai arī ilgāk — nedēļu vai divas, dažkārt kristīdami trīs četrus cilvēkus kādā upē vai ezerā, un tad devās uz nākamo vietu, kur tika gaidīti.
Dažus no šiem cilvēkiem kalpošanai bija iesvētījušas draudzes, pie kurām tie agrāk piederēja. Tādi bija, piemēram, Frederiks Vīlers, Džozefs Beikers, M. Kornels, Džons Baiingtons un Džeimss Vaits. Citi, varbūt pat vairums, bija Dievam svētījušies ierindas locekļi — Dž. P. Kelogs, Otiss Nikolss, H. S. Gērnijs, Stokbridžs Haulends un daudzi citi. Pat no iesvētītajiem tikai daži bija oficiāli apmācīti, un ne visi ilgi noturējās kalpošanā. Tā, piemēram, izrādījās, ka sirsnīgais L. H. Čemberlens ir vairāk labs apvienojošais spēks sabiedrībā, nevis vēstnesis. Kādu laiku izmēģinājis savas spējas, viņš pēc Elenas Vaitas ieteikuma atgriezās savā iepriekšējā darbā.