Viltīgus un savtīgus motīvus tolaik mēdza maskēt kā bībeliskus. Daudzi kristieši dažādās konfesijās izmantoja Jēzus līdzību, kurā Viņš pretstatīja divus ganus — patieso ganu, kas par savām avīm atdod dzīvību, un derēto ganu jeb “algotni” (KJV), kas bēg, kad atnāk vilks. Savu skopumu viņi attaisnoja ar to, ka draudzes kalpošanā neesot vēlami “sludinātāji–algotņi”.
Tā vairumam sludinātāju bez sludināšanas un apmeklēšanas darba bija arī jāstrādā, lai nopelnītu iztiku. Daži paļāvās uz vienas dienas gadījuma darbiem, lai varētu ceļot no vienas vietas uz citu. Citi kopa savas saimniecības, brīvajā laikā ceļodami un sludinādami tikai tuvējā apkārtnē, taču, būdami saistīti pie saviem ikdienas saimniecības darbiem, drīz vien atkal atgriezās mājās. Šādu situāciju Lafboro ar nicinājumu pielīdzināja piesieta zirga stāvoklim.11
1855. gadā Džons Endrūss, nebūdams vēl ne trīsdesmit gadu vecs, pelnīdams iztikai un reizē gan sludinādams, gan rakstīdams, bija savus spēkus tā izsmēlis, ka gandrīz zaudēja redzi un balsi. Viņa tuvinieki jau paredzēja pāragru nāvi. Viņš devās atpūsties uz Vokonu Aiovas štatā, kur toreizējo austrumu adventistu ciems sparīgi apstrādāja prērijas auglīgo zemi.
Endrūsa jaunatgrieztais un tuvais kolēģis Džons Lafboro gadu vēlāk arī zaudēja drosmi, pārcēlās uz šo pašu vietu un, pašam par pārsteigumu, arī kļuva par “piesietu zirgu”.
Džons Lafboro un viņa sieva Mērija ir pelnījuši mūsu simpātijas.12 Pirms kalpošanas uzsākšanas viņi apsvēra, ko tas maksās. Drīz pēc tam viņi pieņēma sabatu, un Džons izjuta neatlaidīgu aicinājumu sludināt. Tomēr viņš apzinājās grūtos laikus, un viņam nemaz tik slikti negāja, pārdodot firmas “Arnold’s Patent Sash Locks” logu rokturus. Lafboro iekrājumi sasniedza jau 35 dolārus, kas pēc tā laika strādnieka vidējās izpeļņas (dolārs dienā) bija sešu vai septiņu nedēļu alga. Taču, kad viņš pretojās aicinājumam, pārdošanas veiksme strauji samazinājās, un dažās nedēļās viņš nonāca līdz pēdējam grasim. Nokritis ceļos, viņš savu nākotni nodeva Dieva gribai un ar mieru sirdī piecēlās.
Nepagāja necik ilgs laiks, kad Mērija lūdza naudu, jo vajadzēja nopirkt diegus un sērkociņus. Džons palūdza katrai precei neiztērēt vairāk par vienu centu, bet atlikumu atdot atpakaļ, lai viņam nebūtu jāpaliek pavisam bez naudas, un aplaimoja viņu ar sudraba trīscentu monētu (šādas monētas kala no 1851. līdz 1873. gadam).
“Ko lai mēs iesākam, Džon?” nabaga meitene raudāja.
“Uzsāksim kalpošanu un paļausimies uz to Kungu,” vīrs atbildēja. Tad misis Lafboro, tāpat kā pirms dažiem gadiem līdzīgā situācijā misis Beitsa, izgāja ārā izraudāties.
Drīz Džons dzirdēja, kā sieva klusītēm zogas ārā pa durvīm. Kad viņa bija izgājusi, atnāca kāds svešinieks, stādījās priekšā un pajautāja, vai misters Lafboro viņam nevarētu pagādāt “Arnold’s Patent Sash Locks” logu rokturus 80 dolāru vērtībā.
To nu viņš tiešām varēja!
Kad Mērija atgriezās, vīrs aiz prieka dziedāja. Viņš ar 33 procentu peļņu bija nopelnījis 26 dolārus. Sieva tagad bija gatava iet ar viņu visur un uzticēties Kungam.
Vai gandrīz gatava. Sludinātāja sieva, kas paliek mājās, kad vīrs nedēļām ceļo, un, atšķirībā no viņa, neredz, kā briesmās atrodošās dvēseles tiek glābtas no grēka, bieži sajūt, ka nav viegli tikt līdzi vīra ticībai. Mērija bija uzticīga, taču sludinātāja sievas liktenis viņai šķita arvien grūtāk panesams. Kad pēc īpaši grūtām reizēm viņa dzirdēja par adventistu ģimenēm, kas pārcēlušās uz Vokonu, lai liecinātu ar savu piemēru un pelnītu kustības vajadzībām daudz naudas, viņa labprāt atbalstīja Džona tieksmi tām pievienoties.
Bet tajā gadā (1856. g.) ziema iestājās agri, tāpēc Lafboro ģimenes ierašanās brīdī nekādi lauku darbi nebija iespējami. Kad Džons saprata, ka šīs vientuļās prērijas tuvumā gandrīz nebija grēcinieku, kam liecināt, un ka pat svētie, pagriezuši muguras upurim, ir nodevušies ķildām savā starpā, viņš uzsāka galdnieka darbu un, sirdsapziņas mocīts, lūdza pēc kaut kādas izejas.
Vaiti atradās Raundgrovā, Ilinoisas štatā, kādas divsimt jūdzes uz dienvidiem, kad Elenai atklāsmē tika parādīts Vokonas ļaužu bēdīgais stāvoklis. Viņu pirmā doma bija nekavējoties doties palīgā, taču sezonai neraksturīgais aukstums, kas ierobežoja lauku darbus Aiovā, bija pārņēmis arī Ziemeļilinoisu, turklāt tam sekoja atkusnis. Spēcīgie lieti zemes ceļus bija pārvērtuši par muklājiem. Vaiti ticībā lūdza pēc dievišķās vadības. Drīz lietus pārvērtās sniegā, sasaldēdams dubļainos ceļus un padarīdams tos braucamus ar kamanām. “Lūk, mūsu zīme,” Elena iesaucās. “Dievs vēlas, lai dodamies ceļā.”
Sniegputenī viņi devās ceļā kopā ar Džosiju Hārtu un Elonu Evertsu. Šos divus sludinātājus kopā ar Endrūsu Vaits bija iesvētījis pirms trim gadiem Evertsa mājā.
Sniegs pārvērtās lietū, un sākās jauns atkusnis. Ledus uz upēm kļuva neizturīgs. No jauna ceļotāji dzirdēja brīdinājumu: “Nemēģiniet šķērsot Misisipi!”
Kad braucēji jau bija nonākuši pie Upju Mātes krastiem, brālis Hārts apturēja zirgus, piecēlās stāvus kamanās, pacēla labo roku pret debesīm un iesaucās: “Nu, vai uz Aiovu, vai atpakaļ uz Ilinoisu? Mēs esam nonākuši pie Sarkanās jūras. Vai šķērsosim?”
Misis Vaita atbildēja: “Turpināsim ceļu, paļaudamies uz Israēla Dievu.”
Džeimss Vaits piebalsoja: “Jā, jā turpināsim!”
Visu ceļu pāri upei viņi lūdza. Apkārt šļakstījās ledainais ūdens, kas virs nedrošā ledus sniedzās veselu pēdu. Jebkurā brīdī braucēji varēja ielūzt, un tad tos sagaidītu nāve ledainos ūdeņos. Pretējā krastā pulcējās ļaužu pūlis, taču, tāpat kā Israēls pār Sarkano jūru, arī mūsu ceļotāji laimīgi tika pāri.
Temperatūra atkal pazeminājās. Elena ietinās savā jenotādas apmetnī, jo vismaz četras dienas viņiem kamanās bija jābrauc pretī aukstam vējam. Vakarā robežas viesnīcas priekštelpā viņi izkāra savas pravietojumu kartes un dedzīgajiem klausītājiem pasludināja vēsti, bet trešdien ieradās Vokonā.
Sagaidīšana bija gandrīz tikpat auksta, cik auksts bija laiks. Ļaudis saprata, kādēļ viņi bija ieradušies. Lai tos atdzīvinātu. Lai atjaunotu nodošanos Kristum. Lai no jauna iededzinātu viņu sākotnējo dievbijību.
Pat Džonam Lafboro nebija patīkami saņemt atbildi uz savu lūgšanu šādā veidā. Viņš negaidīja, ka māsa Vaita, neviena nepamanīta, kamanās piebrauks pie kāpnēm, uz kurām viņš strādāja, un sirds sāpēs iesauksies: “Ko tu še dari, Elija?”
Tomēr Džeimss un Elena noturēja sapulci, bet pēc tam, nedēļas laikā — vairākas sapulces pēc kārtas. Baumas izplatīja savu graujošo iespaidu, taču Vaiti pacietīgi uzrunāja “otro pusi”, kamēr visi bija apmierināti. Vakaru no vakara vecās adventes dziesmas atdzīvināja sirdij tuvas atmiņas. Norisinājās pārrunas par Kristus doto apsolījumu remdenajiem laodiķejiešiem: “Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa.” Īpašas atklāsmes pamudināta, Elena izteica gandrīz neticamus žēlsirdīgā Dieva vārdus: “Atgriezieties pie Manis, un Es atgriezīšos pie jums,” saka tas Kungs, “un dziedināšu jūsu atkrišanu.”
Šāda laipnība Mērijai Lafboro bija par daudz. “Brāli un māsa Vaiti,” viņa šņukstēja, “es jau domāju, ka mēs esam tik tālu projām, ka jūs mūs nevarēsit atrast, bet es priecājos par jūsu ierašanos (..). Dievs, piedod man! Es atveru savas sirds durvis. Kungs Jēzu, ienāc!” Izskanēja grēksūdzes un atvainošanās, bet sapulce ieilga pāri pusnaktij.
Nākamajā dienā sākās sparīgs darbs. Mērija pamudināja citus, bet tie savukārt vēl citus. Beidzot arī Džons Lafboro svinīgi piecēlās. “Esmu nolicis savu āmuru!” viņš paziņoja. “Esmu iedzinis pēdējo naglu! Turpmāk manā rokā atradīsies gara zobens, un es nekad vairs nepadošos. Tāpēc, Dievs, palīdzi man!”
Kad Vaiti aizbrauca no Vokonas, visi raudāja aizkustinājumā. Uz brīdi atstājis Mēriju kopā ar draugiem, Lafboro ar Hārtu, Evertsu un Vaitiem atgriezās Ilinoisā un tūlīt tika ierauts darba virpulī. Tagad viņš vairs nebija “piesiets zirgs”, bet gan noturēja evaņģelizācijas sapulces, ceļodams no vienas vietas uz otru. Viņš nekad vairs neatstāja sludināšanas darbu līdz pat savai nāvei 1924. gadā. Arī Mērija palika uzticīga tam visu mūžu. Džons Endrūss no jauna nodevās kalpošanai, taču spēja sludināt tikai dažus mēnešus. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz uzlabojās viņa veselība. Pa to laiku adventistu meitene, kuru Endrūss apprecēja Vokonā — bērnības draudzene Andželīna Stīvensa — darīja visu iespējamo, lai viņu uzbarotu.
Taču sludinātāju darba apmaksas problēma joprojām bija aktuāla un pat saasinājās. Īpaši labā 1857. gada raža kopā ar vispārējo ekonomisko lejupslīdi tik ļoti pazemināja cenas, ka lauksaimniekiem ienākumu nebija gandrīz nekādu. 1858. gada aprīlī, kad Endrūss un Lafboro kādu laiku dzīvoja Betlkrīkā, Endrūss Lafboro mājā vadīja Bībeles stundas, lai Rakstos rastu jaunu gaismu jautājumā par sludināšanas darba finansēšanu. Māsai Vaitai atklāsmē tika rādīts, ka Bībelē šāds plāns ir paredzēts, tāpēc viņi nolēma to sameklēt.
Plānam, kuru viņi toreiz atklāja, pamatā bija Vecās Derības teksti par desmitā maksāšanu un 1. Kor. 16:2: “Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” Šo plānu tie nosauca par “regulāro iemaksu”. 1859. gada 29. janvāra sabata nobeigumā toreiz vēl mazās centrālās draudzes locekļi sapulcējās, lai nobalsotu par priekšlikumu, ka “katrs brālis vecumā no astoņpadsmit līdz sešdesmit gadiem katrā pirmajā nedēļas dienā ziedo no pieciem līdz divdesmit pieciem centiem”, katra māsa šajā pašā vecumā — no diviem līdz desmit centiem, kā arī katrs brālis un māsa aicināts ziedot “no viena līdz pieciem centiem no katriem īpašumā iegūtiem simts dolāriem.” Šādi uzkrāto naudu bija paredzēts izmantot vietējās draudzēs, galvenokārt lai atbalstītu darbiniekus sludināšanā, kā arī evaņģelizācijas sapulču noturēšanai tuvējā apkārtnē.
Gadiem ilgi regulāro iemaksu pazina pēc tās nosaukuma iniciāļiem “S. B.” (systematic benevolence) vai vēl interesantāk — “Sister Betsy” (“māsa Betsija”). To mēdza saukt arī ne tik precīzi — par “desmitā maksāšanu”. Tas, protams, bija tālu no īstās desmitā maksāšanas. Adventisti atstāja šo jautājumu neprecizētu vēl vismaz divdesmit gadus. Tomēr regulārā iemaksa bija nozīmīgs solis pareizā virzienā. Regulāra ziedošana ir palīdzējusi adventistu draudzei daudz paveikt visā pasaulē.