Lai apbrīno debesis un zeme!
“Viņi būs mani,” saka tas Kungs Cebaots, “tajā dienā, kad Es izveidošu” nevis savus oļus vai savus akmeņus, bet “savus dārgakmeņus”. (Mal. 3:17; KJV)
Dievs nekļūdās, vērtēdams cilvēku raksturus. Ievērojiet Elenas Vaitas vārdus: “Cik nopietna ir šī atziņa! Ik dienas (..) mūsu darbiem, vārdiem, pat visapslēptākajiem nodomiem ir sava nozīme mūsu likteņa izlemšanā par labu vai ļaunu.” 6 Tie “ticīgie”, kas nebūs pieauguši Dieva žēlastībā, netiks ielaisti svētajā pilsētā.
Taču, kad Kristus redz, ka kāds no Viņa bērniem uzticīgi pieķeras Viņam līdz galam, Viņš ar prieku pieprasa šī cilvēka pilnīgu attaisnošanu. Elena Vaita ar ļoti siltiem vārdiem apraksta šo godības pilno laiku, kad taisno cilvēku grēki tiks izdeldēti pilnīgi, galīgi un uz mūžiem: “Kristus savus uzticīgos ietērps savā taisnībā (..). Tā līdz galam tiks piepildīts Jaunās Derības apsolījums: “Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku.” “Tanīs dienās un tanī laikā,” — tā saka tas Kungs, — “meklēs Israēla noziegumus un Jūdas grēkus, bet tie vairs nebūs atrodami.”” (Jer. 31:34; 50:20)7
Vārdi “Es vairs nepieminēšu (neatcerēšos; KJV) viņu grēkus” šķiet neizprotami. Vai bezgalīgais Dievs var kaut ko aizmirst? Vai Viņa priekšā nav vienlīdz pagātne, tagadne un nākotne?
Taču Bībele nesaka, ka Dievs vairs nespētu atcerēties viņu grēkus, bet gan, ka Viņš to vairs nedarīs.
Cik spēcīgi tas runā par mūsu Debesu Tēvu! Ar kādu dedzību Viņš droši vien gaida šo grēku izdeldēšanas brīdi! Cik dziļi Viņš ir ilgojies jau no paša sacelšanās sākuma atbrīvot Visumu un savus ļaudis no grēka, darīt tam galu reizi par visām reizēm! Kad Dievs noslēgs savu ļaužu tiesas lietas tiem par labu, Viņš vairs nepieminēs to grēkus — nevis tāpēc, ka Viņš to nevarētu, bet gan tāpēc, ka savā mīlestībā Viņš nekādā ziņā to vairs negribēs.
Kad svēto ļaužu grēki tiks izdeldēti, tad viņi nepretendēs uz bezgrēcību, — viņiem tas nebūs vajadzīgs. Viņi pretendēs uz Kristus bezgrēcību un pieņems to.
Viņi neaizmirsīs, ka nav bijuši cienīgi Dieva godības, un apzināsies, ka drošības un atbalsta ziņā ir pilnīgi atkarīgi no Jēzus. Tas viņus pasargās no jebkādām pretenzijām uz paštaisnību. Tomēr, kad pārbaudes laiks beigsies un iesāksies Jēkaba bēdu laiks8, svētajiem, kaut arī “tie jutīsies necienīgi, vairs nebūs neviena neizsūdzēta ļauna darba.” 9
Viņu izsūdzētie grēki būs jau izdeldēti, un neizsūdzētus grēkus viņi nebūs atstājuši. Viņu grēki būs izskatīti tiesā jau iepriekš.10 Viņi būs pārcelti aizmirstībā.11 “Viņu grēki (..) tiks izdeldēti” 12 Tad Debesu vēstneši ar prieku paziņos: “Jūs esat šķīsti no visiem grēkiem tā Kunga priekšā.”
Bet vai grēki var tikt izdeldēti tikai no Debesu grāmatām? Iedomājieties, ka pēc grēku izdeldēšanas svētie izdara jaunus grēkus. Ko tad nozīmē šī “izdeldēšana”?
Tiem, kuri ir ticībā miruši, Dievs var izdeldēt grēkus, vienkārši izdzēšot tos no sarakstiem. Viņi ir miruši un tāpēc vairs nevar grēkot. Bet vai nav pavisam citādi ar tiem, kas ir dzīvi brīdī, kad viņu vārdi tiek nosaukti tiesā? Vai viņu grēki var tikt izdeldēti Debesīs, ja tie nav pilnīgi uzvarēti virs zemes? “Grēku izdeldēšana” vispirms jāpaveic dzīvo ticīgo sirdīs, un tikai tad tas var tikt izdarīts viņu Debesu grāmatu ierakstos.
Elena Vaita par to ļoti nopietni rakstīja savā grāmatā “Lielā cīņa”: “Kamēr mūsu Augstais Priesteris veic salīdzināšanu mūsu labā, mums jācenšas kļūt pilnīgiem Kristū. Ne ar vienu domu mūsu Glābējs nepadevās kārdinājuma varai (..). Viņā nebija neviena grēka, ko sātans būtu varējis izmantot savā labā. Šādā pašā stāvoklī būs jānonāk tiem cilvēkiem, kas pastāvēs bēdu laikā.” 13
Tajā pašā gadā (1888.), kad tika uzrakstītas šīs rindas, Elena Vaita Mineapolisas lielajā ģenerālkonferencē teica svētrunu14, kurā savai lielajai auditorijai atgādināja, ka “patlaban Kristus atrodas Debesu svētnīcā”. Tad viņa jautāja: “Ko Viņš dara?”
“Veic salīdzināšanos mūsu labā, šķīstīdams svētnīcu no tautas grēkiem,” sekoja atbilde.
Un ko tas nozīmē mums? “Mums ticībā kopā ar Viņu jāieiet svētnīcā un tur jāuzsāk darbs pie mūsu dvēselēm. Mums jāšķīsta sevi no jebkuras negantības. Mums ir “jāšķīstās no visas miesīgās un garīgās nešķīstības un pilnīgi jāsvētojas dievbijībā.””
Vai mums tas ir jādara? Vai mums ir jāšķīsta sevi no visas negantības? Vai tā ir rakstīts Bībelē?
Tiešām! Viņa nocitēja 2. Kor. 7:1. Tam piebalso arī Jēk. 4:8: “Šķīstiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis!”
Atkl. 7:14 baltajās drēbēs tērptos ļaudis Debesīs apraksta ne kā tādus, kuru drēbes Kristus būtu mazgājis, bet gan kā tādus, “kas (..) savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši (..)” Kur tad viņi tās mazgāja? Protams, Jēra asinīs, jo cita taisnības avota nav. Tomēr viņi aiznesa savas drēbes pie asinīm; Jēzus tās nemazgāja, kamēr tie gulēja. Elena Vaita 1882. gadā to noformulēja pavisam skaidri, rakstīdama, ka daudzi “vēlas, lai taisnība viņiem tiktu uzvilkta kā drēbes. Taču baltajās drēbēs tērpto atpestīto pūlis ir tie, kas mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs. Kristus par šo lietu ir izteicies skaidri: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku, daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.”” 15
Viss ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Kristu, no mūsu pilnīgās padošanās Pestītāja gribai un darbam. Kamēr mūsu Augstais Priesteris izdara pēdējo salīdzināšanu, mums, tāpat kā senajiem israēliešiem, jāpakļauj savas lepnās un pašpaļāvīgās dvēseles šķīstīšanai. Ja mēs to nedarīsim, tad, tāpat kā tie, tiksim izdeldēti no tautas vidus — ne tāpēc, ka esam grēkojuši (salīdzināšanas mērķis ir piedot grēkus), bet tāpēc, ka Jēzus dara īpašu žēlastības darbu, kuram mēs nebūsim pievērsuši uzmanību.
Pateicība Dievam, ka Kristus žēlastība ir brīnumspēcīgs mazgāšanas līdzeklis. Ja mēs sevi tam pakļaujam, tad kļūstam tīri un esam kā mūžīgi salda smarža. “Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms,” saka Maleahija. (Mal. 3:2) Runājot par darbu, ko Jēzus patlaban veic debesīs, viņš nākamajā pantā papildina: “Viņš šķīstīs Levija bērnus.”
Viņš šķīstīs Levija bērnus! Senajā Israēlā priesteri bija Levija bērni. Tā kā tagad visi Kristum ticīgie tiek saukti par priesteriem (1. Pēt. 2:9; Atkl. 1:6), tad šis apsolījums “šķīstīt Levija bērnus” attiecas arī uz katru kristieti, kas izmanto šo izdevību. Tāpēc svētnīcas šķīstīšanā ietilpst arī to ļaužu šķīstīšana, kuri noraugās uz svētnīcu. Grēku izdeldēšana ir saistīta ne tikai ar atskaitēm, bet arī ar attieksmēm — ne tikai ar izsūdzēto grēku kvantitāti, bet arī ar izmainīto dzīvju kvalitāti.
Šeit ir iesaistīta arī sabata patiesība. Sabats pieprasa to pašu svētumu, kas nepieciešams katra cilvēka ikdienas dzīves “grēku izdeldēšanai”. “Lai turētu sabatu svētu, cilvēkiem pašiem jābūt svētiem (..). Kad Israēlam tika dota pavēle “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī”, Kungs pateica arī šos vārdus: “Jums būs būt svētiem ļaudīm Manā priekšā.”” 16 (Sk. 2. Moz. 20:8; 22:30)
Svētums “nav aizrautība: tā ir pilnīga padošanās Dieva gribai; tā ir dzīvošana no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes; (..) tā ir uzticēšanās Dievam pārbaudījumos (..); tā ir iešana ticībā (..); tā ir (..) dusēšana Viņa mīlestībā” 17
Turēt sabatu svētu šī jēdziena vispilnīgākajā izpratnē nozīmē visu šo dienu nodzīvot, savu gribu pilnīgi pakļaujot Kristus spēkam un svētumam — dzīvošanai no Vārda, iešanai ticībā, dusot mīlestībā. Kurš gan to spēj izpildīt visas sabata dienas garumā, ja viņš to nedara katru nedēļas dienu? Tādējādi patiesā sabata turēšana un “grēku izdeldēšanas” piedzīvojums ir viens un tas pats.
Taču sabats ne tikai pieprasa svētumu, bet arī norāda uz vienīgo iespējamo svētuma avotu. “Es devu viņiem savus sabatus, lai tie būtu par zīmi starp Mani un viņiem, lai tie zinātu, ka Es esmu tas Kungs, kas viņus dara svētus.” (Ec. 20:12; KJV )
Kristus, stāvēdams līdzās desmit baušļiem vissvētākajā vietā un Debesīs izdeldēdams grēkus, savā žēlastībā izlej dārgo gaismu pār pasauli, lai vīrieši un sievietes, zēni un meitenes varētu sasniegt pilnīgu un apzinātu uzvaru pār grēku, tā darīdams tos spējīgus izturēt bēdu laiku, kas iesāksies, Kristum atstājot Debesu svētnīcu. 1887. gadā Elena Vaita rakstīja, ka “no vissvētākās vietas iziet lielais mācīšanas darbs”.18 Jebkuros apstākļos pieņemt, ticēt un sadarboties ar šo mācīšanu — tā jau ir daļa no tā, ko sevī ietver dzīves nodošana Kristus šķīstīšanas darbam un grēku “izdeldēšanas” piedzīvošana. “Saskaņā ar Kristus Debesu svētnīcas šķīstīšanu uz zemes jānotiek dvēseļu šķīstīšanai.” 19
Mācība par svētnīcu mums parāda, ko Jēzus, šis Golgātas Jērs, dara patlaban, un atklāj, ka mēs dzīvojam īpaši kritiskā cilvēces vēstures periodā.
Sabats kopā ar svētnīcu mums atgādina, ka Jēzus, vissvētākajā vietā izdzēsdams grēkus no sarakstiem, cenšas īpašā veidā tos izdzēst arī no savu laužu dzīves.
Apzīmogošanas vēsts norāda uz kulminācijas brīdi, kad, pamatodamies uz nesatricināmām attiecībām ar Jēzu un uz skaidru sapratni par sabatu un svētnīcu, Dieva ļaudis tiks nostiprināti patiesībā gan intelektuāli, gan garīgi un tos vairs nebūs iespējams izkustināt.
Mācība par mirušo cilvēku miegu pasargā no pieļāvuma, ka cilvēki pēc nāves tūlīt nonāk Debesīs vai ellē. Šāds ticējums atņemtu jēgu jebkādai tiesas dienai. Kāpēc gan Dievam būtu jātiesā savi ļaudis pēc tam, kad Viņš tos jau būtu nosūtījis uz Debesīm vai elli?
Šeit ar Elenas G. Vaitas starpniecību atklātais praviešu gars ir kā vēstījumu sērija no lielā Augstā Priestera, kas mīlestībā vada savus sekotājus uz patiesu, Kristum līdzīgu rakstura svētumu, kuru Viņš tik ļoti ilgojas redzēt.
Visas šīs atziņas kopā veic lielo salīdzināšanas (jeb samierināšanas) darbu, ar kuru Jēzus savu tautu cenšas saistīt mūžīgā vienotībā ar sevi.