Vēsti, ko Septītās dienas adventisti bija atklājuši, viņi sauca par “patiesību”. Savu pirmo periodisko izdevumu tie nosauca par “Present Truth” (“Šī Laika Patiesība”). Adventistu veiksmīgie darbinieki jaunos draudzes locekļus arī tagad sauc par “atnākušajiem pie patiesības”, bet aizgājējus par “patiesības atstājējiem”.
1881. gadā Elena Vaita rakstīja: “Tas, ka mums ir patiesība, ir tikpat droši kā tas, ka Dievs dzīvo; bet sātans ar visām savām spējām un elles spēku nespēj padarīt Dieva patiesību par meliem.” 1
Izklausās, it kā Septītās dienas adventisti domātu, ka viņi ir vienīgie, kam pieder patiesība! Tomēr tas tā nav. Tieši otrādi — viņi atzīst savu parādu neskaitāmiem citiem kristiešiem, kas gadu simteņu gaitā ir glabājuši savā sirdī un no paaudzes uz paaudzi tālāk nodevuši patiesību, kuras dēļ bieži tika apdraudēta viņu dzīvība.
Mēs jau izsekojām ceļu tai patiesībai, kuru Septītās dienas adventisti ir parādā Septītās dienas baptistiem. Tagad īsumā apskatīsim citus parādus.
Bet vispirms — kas tad ir patiesība? Jēzus atbild: “Es esmu (..) patiesība” (Jāņa 14:6) un “Tavi vārdi ir patiesība” (Jāņa 17:17). Tātad patiesība ir Kristus un Bībeles doktrīnas.
Vārds “doktrīna” nozīmē mācību. Bībele māca patiesību par Dievu. Arī Jēzus mācīja patiesību par Dievu. Laikā, kad daudzi Augstāko Būtni uzskatīja vai nu par neiedomājami dusmīgu uz cilvēku par viņa trūkumiem, vai cietsirdīgu un vienaldzīgu pret ciešanām, Jēzus Viņu atklāja kā mīlošu Debesu Tēvu.
Jēzus mācīja, ka Dievs ir tik žēlsirdīgs, ka piedāvā glābšanu katram, kas vienkārši no visas sirds Viņam uzticas. Jebkuram, kas Viņam tic, pieder mūžīgā dzīvība! (Jāņa 3:16) Viņš mierīgi apsolīja: “Dodiet atpūtu savām raižu pildītajām sirdīm (..). Ja Es aizeju (..), Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:1–3; NEB) Jēzus arī apsolīja, ka līdz šīs laimīgās dienas atnākšanai Viņam būs ļoti tuvas attiecības ar cilvēci — tās tiks panāktas ar Svētā Gara starpniecību, kurš ir tieši tāds pats kā Viņš. (Sk. Jāņa 14:15–18,25–29; 15:26,27; 16:7–14) Lai ļaudis pārliecinātu par to, Viņš savus sekotājus uzaicināja uz vienkāršu mielastu — Kunga vakarēdienu, atgādinādams, ka Viņš vēlas iemājot viņos un būt daļa no viņiem līdzīgi kā tas ir ar ēdienu.
Jēzus mācīja, ka, cilvēkam nomirstot, Dievs to nemoka kādā neredzamā vietā, bet gan ļauj tam atdusēties, atrasties mierīgā “miegā” līdz augšāmcelšanai. (Sk. Jāņa 11:11–14; 5:28,29)
Jēzus mācīja arī patiesību par Dievu, kas vēlas, lai katrs būtu brīvs. Nevienam nedrīkst piespiest pat kļūt par kristieti. Ļaudis vispirms jāapmāca un tikai tad, ja viņi pēc tam izvēlas ticēt, tos var kristīt. (Sk. Mat. 28:18–20; Marka 16:16) Tālāk Viņš mācīja, ka, ja mēs gribam palikt Viņa draugi, mums jāievēro Dieva baušļi. Viņš apsolīja sniegt šim nolūkam nepieciešamo palīdzību un apsolīja arī, ka dzīve saskaņā ar Dievu atnesīs laimi. (Sk. Jāņa 15:1–11)
Jēzus pateica tik daudz brīnišķīgu patiesību par Dievu, ka ļaudis, kas Viņu klausījās, “brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām”. (Lūk. 4:22) Reiz pat tempļa sulaiņi, riskēdami ar savu karjeru, nepaklausīja pavēlei apcietināt Viņu. “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks,” viņi paskaidroja. (Jāņa 7:46)
Kad Jēzus atstāja zemi, Viņš saviem apustuļiem deva “patiesības garu”, lai tas turpinātu mācīt patiesās mācības — patiesību par Patiesību.
Tas, diemžēl, tik labi tomēr neveicās. Kā jau Pāvils brīdināja, radās viltus mācītāji. (Sk. Ap. d. 20:28–31; 2. Tim. 4:3,4) Ļoti īsā laikā Kristus patiesība tika atmesta. Viltus mācības izraisīja nepareizu priekšstatu par Dievu, un garīgums līdz ar to zuda.
Taisnošana ticībā nekad netika pilnīgi aizmirsta, un katrā laikmetā bija daži kristieši, kas stingri turējās pie savas uzticības Dievam. Taču viduslaiku sajukumā ļaudīm, kas ilgojās pēc miera ar Dievu, bieži tika mācīts, ka papildus “ticēšanai” Dievs grib, lai viņi dodas grūtos svētceļojumos, apmeklē svēto kapenes un veic citus grēku nožēlas darbus.2 Vairāk par visu tika mācīts, ka jāpaliek labās attiecībās ar mācītājiem, jo priesterus, pēc viņu vārdiem, bija iecēlis Dievs, uzticēdams tiem Debesu un elles atslēgas, lai tie aizslēdz Debesis tiem, kas dara ļaunu. Tā kā tajā laikā priesteri bija negodīgi un samaitāti, daudzi cilvēki sāka nicināt Dievu tāpat kā nicināja priesterus.
Zīdaiņi, tiklīdz tie piedzima, tika kristīti un padarīti par draudzes locekļiem, pirms vēl zināja, ko nozīmē būt kristietim.
Burtiskā Kristus otrā atnākšana netika noliegta, taču viduslaiku teologiem labāk patika uzskatīt, ka tā jau ir notikusi. Nepareizi izskaidrodami Atkl. 20:4, viņi apgalvoja, ka Kristus jau ir atnācis un apsēdinājis savus bīskapus to troņos (katedrās) viņu baznīcās (katedrālēs).3
Mācību par cilvēka aizmigšanu nāvē aizstāja apgalvojums, ka nekristītie tūlīt pēc nāves nonākot mūžīgā spīdzināšanā ellē un ka pat uzticīgie uz nezināmu laiku tiekot nosūtīti uz šķīstītavu pirms nokļūšanas Debesīs. Lai atbalstītu šīs teorijas, tika sadomātas leģendas. Piemēram, par kādu kapu Anglijā tika stāstīts, ka tas laiku pa laikam paceļoties un nolaižoties, tā pierādot ticīgajiem, ka te apbedītā dvēsele cieš mokas. Kad jauni cilvēki jautāja, vai viņi var sekmēt savu mirušo vecāku vai vecvecāku ātrāku pāriešanu no šķīstītavas uz Debesīm, viņiem lika papildus nožēlot grēkus. Ja viņi jautāja: “Vai esam pietiekami daudz darījuši?”, tad atbilde skanēja: “To neviens nezina.”
Mūku un svēto dienasgrāmatas un citi raksti atklāj, ka arī viduslaikos Kunga vakarēdiens daudziem kristiešiem joprojām bija personīgas sadraudzības brīdis ar savu Pestītāju. Tajā pašā laikā Jēzus vienkāršos vārdus “Šī ir mana miesa” pārtulkoja latīniski: “Hoc est corpus meum” un ticēja, ka tie maizi pārvērš īstā Kristus miesā4 un vīnu padara tik svētu, ka vienkāršiem ļaudīm to neļāva dzert, lai nejauši neizlietu “Dieva asinis”.
Māņticīgā tauta mēdza pusnaktī ieiet baznīcās, lai nozagtu “Kristus miesas” drupačas un uz labu laimi izbārstītu tās starp kāpostu stādiem savos dārzos. Bija izplatīta nostāja, ka ir maz vajadzības pēc svētrunas un vispār pēc jebkura veida dievkalpošanas, izņemot brīdi, kad ieskanējās mazais rokas zvaniņš un mācītājs izrunāja vārdus “Hoc est corpus meum.” Dievkalpojumi tika saīsināti, lai ātrāk pienāktu šis mistiskais brīdis. Kristus garīgās sadraudzības vārdi miljoniem cilvēku kļuva par maģiju.
Kad patiesība par Dievu tika aizmirsta un tās vietā nāca viltus mācības, ļaudīs aizvien vairāk nostiprinājās bezrūpība vai arī māņticība savas ticības jautājumos. Vairumā gadījumu Dievu uzskatīja vai nu par dusmīgu, vai par bezjūtīgu — tieši tāpat kā jūdi pirms tam, kad nāca Jēzus un atklāja savu patieso raksturu.
Ak, kā Dievs noteikti ilgojās vēlreiz sniegt pasaulei patiesu liecību par sevi! Cik iepriecināts Viņš varēja būt, kad Džons Viklifs bija atvērts jaunai patiesībai!
Uzticamais katoļu teologs Viklifs mīlēja Kungu Jēzu un ticēja, ka Kristus ir visas patiesības avots. Viņš lūdza savus ticības biedrus katoļus nolikt pie malas dažādās cilvēku izveidotās tradīcijas un sekot Rakstiem kā kristieša vienīgajam vadonim.
Ienaidnieki draudēja viņu nogalināt. Reiz, kad viņš gulēja slims, tie atnāca viņu apsmiet. Taču viņš piecēlās gultā un teica: “Es nemiršu, bet dzīvošu un turpināšu darīt zināmus mūku ļaunos darbus.”
Viklifs kļuva par tēvu pirmajam visas Bībeles tulkojumam vidusangļu valodā. Izplatījās simtiem ar roku rakstītu eksemplāru. Pa Angliju tika izsūtīti īpaši sludinātāji lolardi īpatnā apģērbā, kas ļaudīm lasīja Bībeli un mācīja Rakstus vērtēt augstāk nekā tradīcijas.
Pagāja gadsimts, parādījās Mārtiņš Luters, kas krita ceļos Dieva priekšā, meklēdams patiesību. Kā katoļu universitātes profesoram viņam bija jāmāca Dieva Vārds — Bībele. Taču no viņa tika prasīts tik daudz grēku nožēlu, ka Debesis šķita neiespējamas un Dievs — dusmīgs tiesnesis. “Mīlēt Kristu?” viņš jautāja kāda sāpīga pārdzīvojuma brīdī. “Es Viņu ienīstu.”
Viņam palīdzēja svētā Augustīna raksti. Tad ar lielu sajūsmu viņš Bībelē atklāja, ka grēciniekus glābj nevis “darbi”, bet vienkārša ticība Jēzus dzīvei, nāvei un augšāmcelšanai. Viņš atklāja ticīgo “priesterību”, šo satraucošo patiesību, ka katrs cilvēks var nākt pie Kristus tieši, bez priesteru un svēto starpniecības. “Plaši atvērās Paradīzes vārti,” viņš teica, “un es taisnā ceļā gāju iekšā.”
Luters piekrita Viklifam, ka Bībele un tikai Bībele ir ticības likums. Vormsas sapulcē 1521. gadā viņš pilnīgi droši paziņoja: “Ja mani nepārliecina ar Rakstu un veselā saprāta palīdzību, tad es nekā nevaru darīt. Pār manu sirdsapziņu valda Dieva Vārds.”
Luters pieņēma arī Viklifa atklājumu par Kunga vakarēdienu, proti, ka maize nepārvēršas par Kristus miesu un asinīm.5 Viņš uzsvēra, ka šis mielasts ir īpašs gadījums, kad Kristus apstiprina brīvu piedošanu katram mūsu grēkam. Tā, no jauna atklājot patiesību, Luters pieņēma agrāko kristiešu uzskatus, pievienoja tiem paša atklātos un nodeva tos miljoniem sekotāju.
Visā Ziemeļeiropā tūkstošiem katoļu priecājās par Mārtiņu Luteru. Daudzi atdeva dzīvību par savu ticību. Laiku pa laikam veselās grupās luterāņu mācītāji tika pakārti kokos. Viņiem šķita lēti atdot visu patiesības dēļ par Pestītāju.
Pašaizliedzīgi katoļi Francijā un Šveicē turpināja pētījumus un atklāja papildu patiesības, kas viduslaikos bija apslēptas. Visievērojamākais no tiem bija Žans Kalvins — presbiteriāņu un kongregacionālistu tēvs, kuram piemita tikpat loģiska domāšana, cik Luteram liels entuziasms.
Viņš sistematizēja jaunatklātās Bībeles patiesības. Par nelaimi, Kalvina vārds šodien nepatīkami asociējas ar tā saucamo “iepriekšnolemtību”.
Viņš tiešām to mācīja, taču tā laika cilvēkiem tas neizklausījās tā, kā izklausās šodien. Toreiz ļaudīm tika mācīts, ka viņu liktenis ir atkarīgs no priesteru un bīskapu iegribām, jo tiem piederēja “Debesu valstības atslēgas”. Kalvins tiešām mācīja, ka cilvēku liktenis ir iepriekš nolemts, taču lēmēji ir nevis cilvēki, bet Dievs, kas to ir izdarījis pirms pasaules radīšanas!