Ja adventisti Džons un Merilina 20. gs. 90. gados kādā vasaras sabata rītā varētu sevišķi agri izkāpt no gultas, ielēkt atpakaļ ejošā laika mašīnā un apmeklēt kādu sabatu ievērojošo adventistu sapulci 1851. gadā, viņiem būtu jāsagatavojas dažiem ļoti nopietniem pārsteigumiem.
Varbūt viņi redzētu, ka Haulendi, Beldeni, Čemberleni vai Arnoldi (vai jebkurš cits, kuram viņi apsēstos blakus sapulces laikā) ievēro daudzas viņiem pazīstamas mācības. Tomēr Džons un Merilina drīz pamanītu, ka trūkst dažu modernā adventisma pazīmju.
Viena no īpatnībām bija tā, ka draudzes sapulce nenotika dievnamā. Sabatu ievērojošie adventisti savus pirmos dievnamus uzcēla 1855. gadā — Betlkrīkā, Mičiganas štatā, un Baksbridžā, Ņujorkas štatā. Kad Džeimss Vaits savā 1850. gadā izdotajā grāmatā “Himns for God’s Peculiar People” (“Dziesmas Dieva īpašajiem ļaudīm”) iekļāva kādu iemīļotu metodistu dziesmu, viņš tajā izlaida vārdus “Šodien Tavā namā” 1 Vairākas agrīno adventistu ģimenes pulcējās kopā un noturēja dievkalpojumus savās mājās.
Šajā sabata rītā, kad Džons un Merilina tur ierastos, droši vien nemaz nebūtu svētrunas. Ap 1851. gadu sludinātāju rindas, kurās bija Džozefs Beitss un Džeimss Vaits, papildinājās ar Viljamu Ingremu, Džordžu Holtu un daudziem citiem, taču ar to nebūt nepietika visām “izkaisītā pulciņa” iknedēļas sapulcēm. Sabata rīta svētrunas noturēja reti. Tipisks sabats noritēja šādi: harmonija pavadījumā (ja vien attiecīgā ģimene to spēja iegādāties) tika dziedātas dziesmas, vietējās draudzes locekļi lasīja un pārsprieda Rakstus un “Review” publikācijas, skanēja lūgšanas. Tas viss līdzinājās parastam saietam, kura ietvaros ticīgie cits citam izsūdzēja savas vainas un liecināja par savu ticību.
Ja Džons un Merilina būtu atcerējušies paņemt līdzi Bībeles, viņiem nāktos pamatīgi tās lietot, taču viņu naudas maki tā arī paliktu neatvērti. Lai arī cik neatņemama sastāvdaļa ziedojumi varētu likties mūsdienu adventistu sapulcēs, 1851. gadā par tiem gandrīz netika dzirdēts. Līdz 19. gs. septiņdesmitajiem gadiem gandrīz netika domāts par misijas darbu ārzemēs, bet piecdesmitajos gados adventistu sludinātāji savus pienākumus pildīja par ļoti trūcīgu apmaksu. Džons un Merilina sajustu pamatīgu šoku, kad, ieaicināti pusdienās, pamanītu uz galda cūkas gaļu un ieraudzītu, ka daži, gaidot pusdienas, aizdedzina savas pīpes. Kaut arī smēķēšanu ne visai atzina, 1851. gadā pret to izturējās vēl iecietīgi. Elenas Vaitas pirmā lielā veselības atklāsme bija vēl divpadsmit gadus tālā nākotnē.
Kāds cits šokējošs brīdis pienāktu pulksten sešos vakarā. Līdz vasaras saulrietam vēl ir vairākas stundas, tāpēc mūsu Džons un Merilina pārsteigti noraudzītos uz saviem 1851. gada ticības biedriem, kā viņi tieši pulksten sešos atsāk savus ikdienas darbus! Tikai 1855. gada novembrī adventistu pionieri atklās, ka no “vakara līdz nākamajam vakaram” (3. Moz. 23:32) nozīmē no saulrieta līdz saulrietam, nevis no sešiem līdz sešiem, kā viņi tolaik saprata.
Ja vakariņu laikā, pirms atgriešanās 20. gs. deviņdesmitajos gados, Džons un Merilina dedzīgi runātu viens par otra “laodiķejisko” raksturu, viņi tiktu uzlūkoti neizpratnē. Pirms 1856. gada, kad vēl nebija saņemta skaidrāka (un arī mulsinošāka) gaisma, sabatu ievērojošie adventisti Laodiķejas vēsti attiecināja uz svētdienas adventistiem.
Tas viss norāda, ka jaunās gaismas atklāsme nebeidzas ar lielajiem doktrinālajiem atklājumiem2 19. gs. 40. gadu beigās. Vēl aizvien atausa jaunas un lielas patiesības: 19. gs. 50. un 60. gados — par veselīgu dzīvesveidu, 80. gados — dziļāka izpratne par taisnošanu ticībā un 90. gados — plašāka Kristus personas izpratne. Adventistu Bībeles zināšanas ir nopietni padziļinājušās arī pēc 1900. gada, it īpaši 50., 60. un 70. gados.
Bet atgriezīsimies 19. gs. 50. gados. Ir vērts aplūkot kādu doktrīnu, kura šajā gadu desmitā kļuva populāra un vēlāk raksturīga adventes kustībai. Tā ir mācība par “izmeklēšanas tiesu”.
Ja šodien kādam adventistam jautātu: “Kādu darbu Jēzus uzsāka 1844. gadā?”, viņš bez domāšanas atbildētu: “Izmeklēšanas tiesu.” Šķiet pārsteidzoši, ka Hīrāma Edsona draugs, aprakstīdams savu jauno izpratni par Salīdzināšanas dienu, avīzes “Day–Star” papildizdevumā tikai nedaudz pieminēja 1844. gadam sekojošo tiesu! (Turklāt Elena Hārmona šo publikāciju atzina par “ Kunga autorizētu un ieteicamu katram svētajam”.) Toties viņš izcēla Kristus darbu — grēku izdeldēšanu no svētnīcas un tautas šķīstīšanu.
Iespējams, ka tas bija ar nolūku. Senās Salīdzināšanas dienas primārais mērķis tiešām bija grēku izdeldēšana svētnīcā un tautas šķīstīšana. Ar Mozus starpniecību Kungs Israēlā izveidoja kārtību, ka augstajam priesterim jāieiet vissvētākajā vietā, lai “izdarītu salīdzināšanu par svētnīcu” un “šķīstītu jūs, ka jūs esat tīri no visiem saviem grēkiem tā Kunga priekšā”. (3. Moz. 16:33,30; KJV)
Taču Salīdzināšanas diena bija arī tiesas diena. Israēliešiem šajā dienā bija “jāpazemo savas dvēseles”. (KJV) Tas nozīmē, ka līdz pašiem dziļumiem viņiem bija jāizmeklē savas sirdis un jānoskaidro, vai viņi patiesi nožēlo grēkus, kurus ik dienas bija izsūdzējuši iepriekšējā gadā. Katru israēlieti, kas atteicās to darīt, tautas vecaji sameklēja un atšķīra no draudzes. (3. Moz. 23:29) Tomēr Salīdzināšanas dienas galvenais mērķis nebija tiesa.
Šī diena galvenokārt bija paredzēta tuvām attiecībām ar Dievu un galējai šķīstīšanai no grēka. Atkritēji šajā dienā tika atšķirti, ne tik daudz tāpēc, ka tā ir tiesas diena, bet tāpēc, ka šī diena ir visaugstāko garīgo svētību iegūšanas iespēja, kuru viņi nebija ņēmuši vērā.
Vairums milleriešu apvienoja tiesu ar svētnīcas šķīstīšanu nevis Salīdzināšanas dienas būtības dēļ, bet tāpēc, ka viņi bija atraduši paralēles starp Dan. 8:14 2300 dienām un Dan. 7:9–14. Šo notikumu viņi kļūdaini iztulkoja kā Kristus otro nākšanu. Neskatoties uz to, 1840. gada sākumā Džosija Ličs un nedaudz vēlāk daži citi adventisti saprata, ka Daniēla grāmatas 7. nodaļas tiesai jānotiek pirms Kristus otrās atnākšanas. Kad Jēzus neatnāca 1844. gada 22. oktobrī, daži milleriešu vadītāji, ieskaitot arī Milleru pašu, pamatojoties uz daudzām rakstvietām, pieļāva, ka šajā datumā iesākas Daniēla grāmatas 7. nodaļā minētās Salīdzināšanas dienas tiesa. Taču, kad tuvākajā laikā Jēzus tomēr neatnāca, viņi atteicās no šīs domas.
1846. gadā Otiss Nikolss rakstīja Milleram, iedrošinādams viņu ticēt, ka tiesa tiešām ir sākusies 1844. gadā. Līdzīgi arī Beitss iedrošināja citus vīlušos adventistus, izmantodams “Way Marks and High Heaps” (1847. g.) un citas brošūras (1848. –1850. g.). 19. gs. 50. gados daži raksti par šo tematu tika publicēti izdevumā “Review”. 1857. gadā Džeimss Vaits ieviesa jēdzienu “izmeklēšanas tiesa”.3
Pirmā eņģeļa vēsts (“ir atnākusi Viņa tiesas stunda”) atskan pirms otrā un trešā eņģeļa vēsts, tāpēc arī Dieva tiesas stundai acīmredzot jāiesākas pirms pasaules gala, lai pēc šī tiesas sākuma būtu vēl laiks otrā un trešā eņģeļa vēsts pasludināšanai.
Senā Israēla laikā Salīdzināšanas dienas tiesa attiecās tikai uz Dieva tautu. Viņi bija tie, kas gada laikā bija izsūdzējuši savus grēkus. Viņi bija tie, kuru grēkiem vajadzēja tikt izdeldētiem, un viņus, nevis pagānus, varēja izslēgt no tautas vidus.
Jēzus par šo ticīgo ļaužu īpašo tiesu mācīja savās līdzībās. Viņš runāja par zvejniekiem, kas zvejo dažādas zivis (atgrieztos cilvēkus) savā tīklā (draudzē) un tad apsēžas (tiesā), lai paturētu labās un izmestu sliktās. (Sk. Mat. 13:47–50) Viņš stāstīja arī par kādu ķēniņu, kas visus bija ielūdzis kāzu mielastā un tieši pirms mielasta sākuma pārbaudīja viesus, vai visi, kas pieņēmuši ielūgumu, ir arī apvilkuši kāzu drēbes, kuras varēja saņemt par brīvu. Atradis kādu cilvēku, kas savas paša drēbes uzskatīja par pietiekami labām un tāpēc nepieņēma par brīvu piedāvāto kāzu tērpu, ķēniņš to izraidīja ārā. (Sk. Mat. 22:1–14)
Jēzus stāstīja arī par kādu vīru, kas savam kungam bija parādā 10 000 talentu. Kad šis darbinieks lūdza pēc žēlastības, viņam tika piedots bez maksas. Bet, kad pēc tam viņš ļauni izturējās pret savu darba biedru, kas bija parādā 100 denārijus, kungs lika to iemest cietumā. Jēzus nobeidza līdzību, pamācīdams: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit”. (Mat. 18:23–35)
1844. gadā Jēzus nāca debess padebešos (Dan. 7), lai uzsāktu tiesu, kurai jānorisinās pirms Viņa otrās atnākšanas. Šajā brīdī Viņš iesāka ticīgo ļaužu Debesu grāmatu pierakstu izmeklēšanu, lai redzētu, vai tie, kas ir pieņēmuši Viņa glābšanas ielūgumu, ir arī apvilkuši Viņa taisnības drēbes; lai redzētu, vai viņi, kam ir piedoti 10 000 talentu grēki, pēc savas atgriešanās ir piedevuši arī citiem cilvēkiem, kuri tiem savukārt bija parādā 100 denāriju.
Šī mācība ir tik svarīga, ka jau kopš atklāšanas tā gadiem ilgi ir pievērsusi Septītās dienas adventistu uzmanību. Daudz par to ir rakstījusi arī Elena Vaita. Viņa ir teikusi, piemēram, ka Kristus pēdējā kalpošana svētnīcā ir tiesas laiks, kad katrs Jēra dzīvības grāmatā ierakstītais vārds tiek atsevišķi apspriests un kad daži vārdi tiek atstāti, bet citi — izdzēsti. (Sk. Atkl. 3:5; 21:27; 22:19)
Dan. 7 ir teikts, ka šīs tiesas mērķis ir “Visaugstā svētajiem” nodot “varu, godību un valdīšanu”. Tāpēc, pretēji tam, kā notiek uz zemes, šīs tiesas nozīme ir ne tik daudz apsūdzēto notiesāšana kā atpirkto attaisnošana.
Tāpēc, ka Dievs šajā tiesā tiešām vēlas pagodināt savus ļaudis, Viņš paņem grāmatu (Mal. 3:16), kurā rūpīgi ir pierakstīts “katrs taisnības darbs”, ko paveikuši Viņa ļaudis, “katrs uzvarētais kārdinājums, katrs atvairītais ļaunums, katrs laipnais vārds”, kā arī visi upuri un bēdas, kas izciestas Kristus dēļ.4
Dievs, protams, zina spriedumu jau iepriekš. Viņš vada tiesas sēdi neskaitāmu eņģeļu klātbūtnē (Dan. 7:10) tāpēc, lai arī viņi to zinātu. Viņš vēlas, lai katrs nekritušais Visuma iemītnieks varētu lepoties ar saviem svētajiem, kuri, kaut arī saistīti ar zemi, savā dedzībā drīz dalīsies ar viņiem mūžības priekā. Elena Vaita 1898. gadā teica, ka šī tiesa “tiek noturēta citu pasauļu klātbūtnē [tāpēc], lai katra cilvēka mīlestība, godīgums un kalpošana Dievam tiktu visaugstākajā mērā pagodināta”.5