Starp tiem, kas tolaik pievienojās laikraksta darbiniekiem, bija Enija Smita un nedaudz vēlāk arī viņas brālis Ūrija.
Enija palīdzēja visur, kur vien bija vajadzīgs — visbiežāk kā korektore, bet dažkārt, kad sludinātājs Vaits bija projām, pat aizstāja redaktoru. Viņai bija dzejnieces talants, un desmit Enijas Smitas dziesmas tika ievietotas “Draudzes dziesmu grāmatā” (“The Church Hymnal”). “I Saw One Weary, Sad and Worn” (“Es redzēju kādu nogurušu un skumju”) ir tikai viens no populārākajiem viņas dzejoļiem, kuri rotāja “Review” pirmo lappusi. Vairums to liriski atainoja adventes kustību:
Mēs ejam, mēs ejam kā vientuļš svētceļnieku pulciņš
Uz mirdzošu godības pasauli, uz taisnības un laimes zemi.
Viņas pāragrā nāve no tuberkulozes divdesmit septiņu gadu vecumā tika rūgti apraudāta.
Ūrija Smits bija arī dzejnieks. Viņam gan bija vairāk nosliece uz klasiskiem paraugiem, taču arī noderīgiem laikrakstam “Review”:
Nāca stunda,
Un, tai nākot, kā viesulis pacēlās sauciens:
“Redzi, Līgavainis nāk; izejiet
Jūs Viņam pretī!”
Ūrijam bija divdesmit gadu, kad viņš atteicās no saviem plāniem mācīties Hārvarda universitātē un pārcēlās uz lielo māju Ročesterā. 1855. gadā divdesmit trīs gadu vecumā viņš tika iecelts par redaktoru. Ar tikai dažiem pārtraukumiem Ūrija Smits piecdesmit gadus strādāja laikrakstā “Review”, lielāko daļu laika būdams galvenais redaktors, taču ilgu laiku arī grāmatvedis, tipogrāfijas vadītājs un korektors.
Tiklab ar spalvu, kā arī ar darbarīkiem Smits rīkojās izveicīgi. Ilgi viņš vienīgais darināja iespieddarbu ilustrācijas kokgriezumu tehnikā. Viņš pats izgatavoja arī rakstāmgaldus, no kuriem divi ir saglabājušies.17 Viņš pieteica patentu kājas protēzei, ar kuru, Dievu lūdzot, bija iespējams nomesties ceļos (kāju viņš bija zaudējis pusaudža gados). Vēlāk viņš pieteica patentu uzlabotam skolas solam.
Daudzus gadus Ūrija Smits bija Ģenerālkonferences sekretārs. Turklāt no deviņiem līdz divpadsmitiem vakarā viņš atrada laiku arī grāmatu rakstīšanai. Visievērojamākā no tām ir “Thoughts on Daniel and the Revelation” (“Domas par Daniēla grāmatu un Atklāsmes grāmatu”), kura vēl vairākus gadu desmitus pēc viņa nāves atspoguļoja adventistu izpratni par šīm divām lielajām pravietiskajām grāmatām. Tā kā Ūrija Smits bija patīkams cilvēks, laipns un pašaizliedzīgs, viņš bija arī viens no pazīstamākajiem adventistu vadītājiem savā laikā. Smits nomira septiņdesmit viena gada vecumā ar trieku, kas viņu pārsteidza kādā 1903. gada marta piektdienā ceļā uz darbu.
Taču atgriezīsimies pie sākuma. 1855. gadā Mičiganas ticīgie aicināja Vaitus pārcelties no Ročesteras uz Betlkrīku un piedāvāja viņu vajadzībām uzcelt nelielu darbnīcu. Piedāvājums tika ar prieku pieņemts, un drīz vien uzcēla mazu divstāvu koka ēku.
Nākamo gadu desmitu laikā mazo rokas iespiedmašīnu aizstāja ar tvaiku darbināma iekārta. Pakāpeniski mazo ēku aizstāja arvien lielākas, līdz Betlkrīkas Septītās dienas adventistu tipogrāfija kļuva par vislielāko un vislabāko tipogrāfiju visā Mičiganas štatā.
Taču adventisti nekad nav aizmirsuši, ka viņu pirmais centrs bija Ročesteras nams, kurā atradās rokas iespiedmašīna, un ka viņu pirmā iestāde bija tipogrāfija. Tikai tāpēc, lai to reģistrētu kā likumīgu izdevniecību, vadītāji 1860. gadā apspriedās, lai izvēlētos konfesijas nosaukumu. Tik ilgi, kamēr Ģenerālkonferences biroji atradās Betlkrīkā (no 1863. līdz 1903. g.), tie bija izvietoti “Review and Herald” izdevniecības telpās.
Tas viss ir simboliski. Septītās dienas adventistu draudze tika radīta īpašās pēdējo dienu vēsts dēļ. Tās misija ir dzīvot pēc šīs vēsts un ar grāmatām, laikrakstiem un arī citādi darīt to zināmu citiem, lai visi varētu dzīvot saskaņā ar šo vēsti.
1. Šī nodaļa galvenokārt pamatojas uz Ellen G. White, “Life Sketches” 110.–128. lpp., James White, “Life Incidents”, 264.–296. lpp., Džeimsa un Elenas Vaitu tā laika korespondences un Arthur Whitefield Spalding, “Footprints of the Pioneers” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1947), 99.–103. lpp.
2. Tālaika dokumentos ir ziņas par septiņām dažāda mēroga un nozīmes konferencēm, kas notikušas 1848. gadā: Rokihilā un Bristolē Konektikutas štatā; Osvīgo un Portgibsonā Ņujorkas štatā; vēlreiz Rokihilā; Topšemā, Menas štatā; un Dorčesterā, Masačūsetsas štatā. Dažas no šīm 1848. gada sanāksmēm adventistu starpā kļuvušas pazīstamas kā “sabata konferences”. Šo terminu acīmredzot ieviesis Arturs L. Vaits savā darbā “Messenger to the Remnant” (Washington D. C.: Board of Trustees, Ellen G. White Publications, 1954), 38. lpp. Viņš min piecas “sabata konferences”, nenosaucot sapulces Bristolē un Dorčesterā. “SDA Encyclopedia”, šķirklis “Sabbath Conferences” min arī Dorčesteru kā sestās konferences sanākšanas vietu un ziņo, ka 1849. un 1850. gadā esot noturētas sešpadsmit līdzīgas sanāksmes. Ir zināms, ka Beitss 1847. gadā apmeklējis Midltaunā, Konektikutas štatā, noturēto konferenci.
3. James White, “Life Incidents”, 271. lpp. Šeit konferenču skaits raksturots kā “mazāk nekā trīsdesmit”. Elenas Vaitas grāmatā “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 93. lpp. ir citēta kāda viņa tā laika vēstule, kurā šis skaits norādīts “ap piecdesmit”.
4. Ellen G. White, “Selected Messages”, 2 sēj. (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1958), 1. grām., 206., 207. lpp.
5. Joseph Bates, “A Seal of the Living God. A Hundred Forty-four Thousand, of the Servants of God Being Sealed, in 1849” (New Bedford, [Mass.]: Press of Benjamin Lindsey, 1849), 31. lpp.
6. Ellen G. White, “Life Sketches”, 110., 111. lpp.
7. Turpat, piezīme 116. lpp. apakšā.
8. Turpat, 124., 126. lpp.
9. Šī dziesmu grāmata, kaut arī datēta ar 1849. gadu, klajā nenāca ātrāk kā 1850. gadā. Pirmā iespiedloksne (vai iespiedloksnes) acīmredzot tika salikta 1849. gadā, bet pārējās vēlāk. Sk. “Present Truth”, 1849. g. decembrī, 47. lpp; arī 1850. g. martā., 7. nr., 56. lpp., 1850. g. martā, 8. nr., 64. lpp. Tas pats atrodams Elenas Vaitas 4. vēstulē, 1850. gadā.
10. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 70. lpp.; Arthur L. White, “Messenger”, 127. lpp.
11. Frenks Beldens ir sarakstījis daudz dziesmu, no kurām 29 atrodamas draudzes dziesmu grāmatā “The Church Hymnal”. Daudzus gadus plašu atzinību guva viņa sacerētā dziesma “Christ in Song”.
12. Džeimss Vaits no Osvīgo Ņujorkas štatā brālim Heistingsam 1850. g. 10. janvārī. Sk. Arthur L. White, “Messenger”, 49. lpp.
13. “Present Truth”, 1849. g. decembrī, 47. lpp.
14. “Present Truth”, 1850. g. aprīlī, 71. lpp.
15. Sākot ar tā otro sējumu, 1851. gada 5. augustā nosaukums mainīts uz “Advent Review and Sabbath Herald”.
16. Ellen G. White, “Life Sketches”, 140. lpp.
17. Viens no tiem glabājas “Review and Herald” izdevniecībā Vašingtonā, otrs — Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkā.', '1', 1, 'history