Kad 1846. gada sākumā Elena Hārmona pirmo reizi satika Džozefu Beitsu, viņa neticēja, ka sabats ir sestdiena. Kapteinis savukārt neticēja Elenas Hārmonas pravietiskajām atklāsmēm.
Beitsā, kas bija vairāk nekā trīsdesmit gadus vecāks par Elenu, viņa saskatīja laipnu patēvu. Tomēr viņu mulsināja tas, ka tik patiess kristietis tik ļoti uzsver ceturto bausli.
“Vai tad viņš nezina,” viņa sprieda,” ka ir vēl deviņi citi?”
Savukārt Beitss uzskatīja Elenu par brīnišķīgu kristiešu jaunieti, taču viņas vīziju dēļ “jutās satraukts un cieta ārkārtīgus pārbaudījumus”, kaut arī neatrada šajās vīzijās nekā tāda, kas būtu pretrunā ar Rakstiem. Viņš domāja, ka to vienīgais cēlonis ir Elenas sliktais veselības stāvoklis.
Beitss pēc publiskajām sapulcēm sāka izjautāt Elenu un viņas māsu. Tā gada novembrī viņa bija redzējusi vīziju par zvaigznēm un planētām. Beitss zināja, ka viņa šajā jomā neorientējas, taču pats, būdams jūrnieks, par to zināja ļoti daudz. Dzirdētais viņu tā iespaidoja, ka viņš beidzot atzina Elenas spējas par patiesu praviešu garu.
Milleriešu adventisti bija stāvējuši varenā, vienotā ticībā, ka Kristus nāks 1844. gada 22. oktobrī un šķīstīs “svētnīcu”, par kuru viņi uzskatīja pasauli un draudzi. Tagad tie bija sadalījušies vairākos atšķirīgos slāņos. Daudzi pilnīgi atstāja visu vēsti un vai nu atgriezās savās iepriekšējās konfesijās, vai vispār aizgāja no kristietības.
Pretēji tam maza, bet enerģiska daļiņa milleriešu sāka ticēt, ka Kristus nākšanas laiku ir sapratuši pareizi. Pēc viņu uzskatiem, Jēzus tiešām bija atnācis 22. oktobrī, taču neredzami un tikai pie saviem patiesajiem ticīgajiem — t. i., pie viņiem pašiem.
Pēc šo ļaužu uzskatiem, Jēzus bija šķīstījis svētnīcu (t. i., viņus) no jebkāda grēka traipa, un tāpēc viņi vairs nekad negrēkos.
Elenai par lielu izbrīnu, Kungs viņu aicināja palīdzēt izvest šos ļaudis no viņu maldiem. Kad Elena redzēja, ka viņu pretenzijas uz svētumu pavadīja muļķība un pat amorāla rīcība, viņai radās liela nepatika pret jebkādu fanātismu. Nākamajos gados viņa bieži brīdināja pret pretenzijām būt brīvam no grēka.
Diezgan liels skaits milleriešu (apmēram 40 000 vai vairāk) turpināja ticēt, ka 2300 dienu beigās Kristus nāks šķīstīt draudzi un pasauli, taču viņi teica, ka ir kļūdījušies, nosakot savu aprēķinu sākuma punktu (457. g. pirms Kristus). Šie adventisti apvienojās 1846. gada aprīlī Olbani, Ņujorkas štatā. Ik pēc desmit gadiem viņi izsludināja jaunus Kristus nākšanas datumus. Viņi vēl joprojām eksistē. To skaits ir ap 30 000, konfesijas nosaukums — adventes kristiešu draudze.
Starp šiem apbēdinātajiem, taču vēl joprojām uzticīgajiem adventistiem bija tādi, kas sasprindzināja savus spēkus — Edsons un Krouzīrs (ar savu gaismu svētnīcas jautājumā), Elena Hārmona (ar savu gaismu svētnīcas jautājumā un ar praviešu garu) un Beitss (ar savu gaismu sabata jautājumā).
Neilgi pirms 1846. gada beigām dažādās vietās Jaunanglijā un Ņujorkas štatā nelielos centros apvienojās tie, kas ticēja sabatam, svētnīcai un praviešu garam. Tādi, protams, bija Fērheivenā un Portgibsonā, kā arī citur, piemēram, Topšemā, Menas štatā, vietējā apgabala inženiera Stokbridža Haulenda vadībā un litogrāfa Otisa Nikolsa vadībā Dorčesterā, Masačūsetsas štatā, dienvidos no Bostonas.
Iespējams, ka pirmie adventisti, kas pieņēma visus šos trīs atklājumus — sabatu, svētnīcu un praviešu garu —, bija Otisa Nikolsa ģimene. Šie taisnie ļaudis 1845. gadā uzņēma Elenu un viņas māsu Sāru. Toreiz viņi visi vēl ievēroja svētdienu, bet sabatu pārņēma no Džozefa Beitsa vairākus mēnešus pirms Elenas. Iespējams, ka viņiem pienākas gods būt pirmajiem, kurus sauca par Septītās dienas adventistiem.1
Starp citu, Otiss Nikolss 1846. gada aprīlī2 uzrakstīja Viljamam Milleram vēstuli, mudinādams pieņemt māsu Elenu par Dieva pravieti un viņas jauno gaismu par svētnīcu kā Dieva patiesību. Sāpīgi to pieminēt, bet Millers jau bija pārāk vecs un noguris, lai to saprastu.
Mēs nespēsim noteikt, kuri ir bijuši pirmie Septītās dienas adventisti. Lai arī kā tas būtu, 1846. gada 30. augustā Portlendā apprecējās Džeimss Vaits un Elena Hārmona. Tā kā adventes ticības dēļ viņi bija izslēgti no savām iepriekšējām draudzēm, savu svinīgo solījumu tie izteica miertiesneša priekšā.
Džeimss bija ļoti veiksmīgs adventistu evaņģēlists. Tas bija viņš, kura sešu nedēļu evaņģelizācijas sērija (tā tika pieminēta šīs grāmatas otrajā nodaļā) beidzās ar 1000 jaunatgrieztām dvēselēm. Laiku pa laikam apmeklēdams Portlendu, viņš sāka pievērst uzmanību ziņojumiem, ka dažādi sludinātāji aicina māsu Elenu liecināt viņu draudzēs. Pēc vilšanās viņš atkal satika Elenu laikā, kad viņai bija atklāsme par Līgavaini. No tās reizes viņi šad tad kopā ceļoja, un tos, protams, pavadīja Sāra Hārmona vai Luīza Fosa, vai pat līdz pusducim citu, kuri centās iedrošināt vīlušos adventistus. Tad, būdami gandrīz pilnīgi bez naudas, viņi apprecējās. Misters un misis Hārmoni, kuri bija pārcēlušies atpakaļ uz Gorhemu, aicināja ciemos, un viņi labprāt atsaucās.
Džeimss un Elena nekavējoties sāka pētīt Džozefa Beitsa jauno grāmatu par sabatu, salīdzināja to ar Bībeli un secināja, ka septītā diena tiešām ir Dieva īstais sabats. Pēc pāris mēnešiem (tieši tad, kad Beitss piekrita Elenas atklāsmēm) viņa ļoti smagi saslima, un daži domāja, ka viņa mirs. Vecāki, māsas un vīrs dedzīgi lūdza, taču nekļuva labāk, kamēr Otiss Nikolss neatsūtīja savu dēlu Henriju no Dorčesteras, lai dalītos viņu raizēs. Kopā ar Henriju viņi no jauna noturēja lūgšanas, un tas tik ļoti aizgrāba jauno Nikolsu, ka viņš piecēlās no lūgšanas, pārgāja pāri istabai un uzlika roku uz Elenas galvas. “Māsa Elena,” viņš teica, “Jēzus Kristus tevi dziedina.” Nākamajā dienā Elena jutās tik vesela, ka kopā ar Džeimsu varēja jāšus veikt trīsdesmit astoņas jūdzes (60,8 km) garu ceļu uz sapulci. Bet vēl pēc neilga laika viņa jutās tik labi, kā gadiem nebija jutusies. Kad 1847. gada 26. augustā Vaitiem piedzima pirmais bērns, to nosauca par Henriju Nikolsu Vaitu šī jaunā cilvēka un laimīgā notikuma atcerei.
Tajā pašā 1846./1847. gada rudenī un ziemā, pēc tikšanās ar Edsonu un Krouzīru Portgibsonā un ar Elenu Topšemā sakarā ar viņas astronomisko atklāsmi, Beitss devās mājās, lai pārstrādātu un paplašinātu savu pirmo grāmatu par sabatu, kuras krājums jau bija gandrīz izsīcis.
Grāmatas “Septītās dienas sabats — pastāvīga zīme” otrajā izdevumā Beitss attīstīja tālāk savu sapratni par trešā eņģeļa vēsti. Viņš arī risināja Hīrāma Edsona domu, ka, iespējams, ir piepildījies Atkl. 11:18,19 uzrakstītais. Beitss ievēroja, ka Prebls, Kuks un citi, to skaitā arī viņš pats, bija sajutuši, ka jāpublicē izskaidrojums par sabata jautājumu. Viņš izvirzīja domu, ka iemesls varētu būt šāds: 1844. gadā, kad “septītais eņģelis bazūnēja, atvērās Dieva templis Debesīs, un tajā bija redzams Viņa Derības šķirsts”. (Derības šķirstā atradās desmit baušļi.)
Par šo pēdējo uzskatu Beitss bija atturīgs. “Es nesaku, ka šis uzskats būtu neapšaubāms,” viņš brīdināja, “bet man šķiet, ka secinājums ir spēcīgs.” 3 Tomēr pavasara sākumā viņa šaubas tika izkliedētas. Elena saņēma divas nozīmīgas atklāsmes.4 Viena tika sniegta 1847. gada 6. martā, bet otra — 3. aprīlī. Tās bija ļoti līdzīgas, tāpēc būs pietiekami, ja pārskatīsim tikai otro.
Ņemot vērā tā laika ziņojumus, iedomāsimies toreizējos apstākļus.5
Topšemā, Menas štatā, pavasaris bija pilnā sparā. Sniegs kusa, ziedēja krokusi, un sarkankrūtīši zālē medīja kāpurus. Sabatā, 3. aprīlī, Stokbridža Haulenda mājā ticīgie zemojās lūgšanā, meklēdami Dieva gaismu un patiesību. Pēkšņi Elena savā siltajā, patīkamajā balsī izsaucās: “Godība, Godība!” Visiem bija skaidrs, ka viņa atkal saņem atklāsmi.
Pulciņu pārņēma cieņas un bijības sajūta. Uz lūgšanām jau tikpat kā bija atbildēts. Visi zināja, ka tad, kad Elenas redzējums beigsies, viņai būs kāda vērtīga vēsts.
Atrodoties vēl atklāsmes varā, Elena piecēlās un piegāja pie galda, uz kura pirms lūgšanām visi bija nolikuši savas Bībeles un citas grāmatas. Arī pārējie piecēlās un apsēdās krēslos, lai noskatītos un klusībā lūgtu pēc Dieva svētības.
Bez vilcināšanās Elena paņēma Bībeli un turēja sev virs galvas. Kaut arī, tā turot, to nebija iespējams lasīt, viņa pievērsās kādam Bībeles apsolījumam. Tad viņa piegāja klāt kādam, kam bija vajadzīgs tieši šīs rakstvietas iedrošinājums, skatīdamās uz debesīm, citēja to un maigi piespieda Bībeli pie viņa krūtīm. Kad šis cilvēks paņēma Bībeli, lai pats izlasītu šo rakstvietu, Elena paļāvīgi atgriezās pie galda, paņēma citu Bībeli un to pašu atkārtoja ar citu cilvēku. Tā viņa darīja vairākas reizes, tad apsēdās, bet redzējums turpinājās.
Pēc kāda laika viņa dziļi ieelpoja, un tas bija viņas pirmais elpas vilciens kopš vīzijas sākuma.
Katrs alka uzzināt, ko viņa teiks. Elenas skatiens klīda visapkārt pa istabu, kamēr pēc Debesu godības viņas acis pierada pie zemes krēslas.
“Vai tu mums vari pastāstīt, ko Kungs tev ir rādījis?” Džeimss mierīgi pajautāja.
“Jā, jā, es varu,” Elena atbildēja.
“Es redzēju eņģeli, kas strauji lidoja man pretī. Viņš ātri mani paņēma no zemes un aiznesa uz Svēto Pilsētu. Pilsētā es redzēju templi, kurā arī iegāju. Tad es nokļuvu svētajā vietā.
Jēzus pacēla priekškaru, un es iegāju vissvētākajā vietā. Tur es redzēju šķirstu, kas bija pārklāts ar vistīrāko zeltu. Jēzus stāvēja pie tā. Iekšā bija akmens galdiņi, kas bija salikti kopā kā grāmata. Jēzus to atvēra, un es redzēju desmit baušļus. Uz viena no galdiņiem bija uzrakstīti četri baušļi, bet uz otra — seši, taču ceturtais — sabata bauslis spīdēja visspožāk. Svētais sabats izskatījās godības pilns. Ap to bija godības oreols.”
To izdzirdot, ļaudis pārsteigumā paskatījās cits uz citu, un Elena pamanīja viņu reakciju. “Es arī biju pārsteigta,” viņa piekrita. “Man nenāca ne prātā, ka sabats Dieva skatījumā būtu kaut kas tik ļoti svarīgs.”