Gadu vēlāk, 1850. gadā, arī Džeimss Vaits izdeva grāmatu — tā bija 48 lappušu bieza dziesmu grāmata ar nosaukumu “Hymns for God’s Peculiar People, That Keep the Commandments of God, and the Faith of Jesus” (“Dziesmas Dieva ļaudīm, kuri ievēro Dieva baušļus un Jēzus ticību”).9 Arī tā izplatīja vēsti par Dieva zīmogu, šo “skaidro vēsti, kas paceļas no austrumiem” un lūdz:
Ak, Dievs, ak, dzīvais Dievs,
Savu zīmi uzliec mums
Un no iznīcības rīkstes,
Ak, pasargi, ka nemirstam.
Dziesma ar nosaukumu “Second Advent History” (“Otrās adventes vēsture”) pārdzīvo pirmā un otrā eņģeļa vēstis un noslēdzas ar vārdiem: “Taču trešā nopietnā vēsts pasludina galīgo likteni.” Kāda cita apdziedāja Elenas Vaitas sākotnējās atklāsmes. To bija uzrakstījis V. H. Haids, kas tika dziedināts, kad Elena savas pravietes kalpošanas pirmajos mēnešos lūdza par viņu:
Mēs dzirdējuši esam par mirdzošo un svēto zemi;
Mēs dzirdējuši esam, un mūsu sirdis priecājas.
Sava mūža nogalē Elena Vaita bieži dungoja šo dziesmu.10
Dažāda veida grāmatas ir labas, bet Dievs bija teicis, ka vajadzīgs periodisks izdevums!
1848. gadā Vaits bija pļāvis sienu par astoņdesmit septiņiem ar pusi centiem akrā, lai nopelnītu naudu un varētu apmeklēt sapulci. 1849. gada jūlijā, pēc vairāku mēnešu neveiksmīgām lūgšanām par savu avīzi, viņš nolēma vēlreiz šādi nopelnīt naudu.
“Es eju meklēt lauku, kuru varētu pļaut,” viņš paziņoja sievai.
Kad šajā vasaras rītā viņš devās prom no mājas, Elenu nomāca milzīga nasta, un viņa zaudēja samaņu. Tika raidīta lūgšana, un drīz viņa atguvās. Tad nāca atklāsme.
“Par ko tā bija?” Džeimss pēc tam jautāja.
“Par tevi.”
“Ko tu redzēji?”
“Kungs man rādīja, ka Viņš bija tevi svētījis, kad tu pagājušajā gadā gāji pļaut. Taču, ja tu to pašu mēģināsi darīt tagad, Viņš liks tev saslimt. Tavs darbs ir rakstīt, rakstīt, rakstīt un iet ticībā.”
Tas savu panāca. Džeimss sameklēja spalvu, papīru un ar savas Bībeles un konkordances palīdzību nekavējoties ķērās pie rakstu gatavošanas. Pārskatot rakstvietas, bieži gadījās, ka tās bija grūti saprotamas. Tad viņš kopā ar Elenu zemojās Dieva priekšā un lūdza izskaidrojumu, bet pēc tam atkal turpināja rakstīt.
Tobrīd viņi uz laiku bija apmetušies Alberta Beldena jaunajā mājā Konektikutas štatā, netālu no Rokihilas. Šīs mājas otrajā stāvā, kādā lielā, nepabeigtā istabā tika noturēta 1848. gada pirmā konference. Džeimsam un Elenai Vaitiem pēc trīs gadu laulības dzīves vēl joprojām nebija mēbeļu. Viss, kas viņiem piederēja, viegli bija ieliekams trīs pēdas (apm. 1m) garā lādē.
Katrs liekais penijs tika izlietots adventes kustības vajadzībām. Klarisa Bonfoja no tuvējās Midltaunas piedāvājās pārcelties ar visu iedzīvi pie viņiem. Tā bija jauka rakstura sieviete, kuras māte bija jau mirusi. Abi Vaiti nopriecājās. Ratos atveda viņas mēbeles, mājas otrajā stāvā tika izveidotas starpsienas, un tur varēja sākt saimniekot.
Tā bija brīnišķīga apvienošanās — Bonfojas jaunkundze kopā ar Vaitiem un viņi visi kopā ar Beldeniem. Vienprātība ticībā draugu starpā izveido tuvākas attiecības nekā tās ir radiniekiem. Draudzība turpinājās, un Elenas māsa Sāra apprecēja Beldenu dēlu Stīvenu, kļūdama par māti komponistam Frenkam E. Beldenam.11
Tajā pašā mēnesī, kad dzima jaunā avīze (1849. g. jūlijā), piedzima arī Vaitu otrais bērns. Zēnam tika dots vārds Džeimss Edsons, bet avīzi nosauca “Present Truth” (“Šī Laika Patiesība”).
Šis nosaukums ņemts no 2. Pēt. 1:12. Savā pirmajā redaktora rakstā Vaits rakstīja: “Apustuļa Pētera laikā bija tam laikam piemērota patiesība. Draudzei vienmēr ir bijusi attiecīgajam laikam piemērota patiesība. Tagadējā patiesība ir tā, kas parāda tagadējo pienākumu un pareizo nostāju mums, kas gatavojamies būt par lieciniekiem tādām bēdām, kādas vēl nekad nav bijušas.” “Šī laika patiesība”, protams, bija sabats.
Kad materiāls bija sagatavots, Džeimss Vaits karstā jūlija tveicē aizgāja uz Midltaunu, uzkāpa pa kāpnēm vietējās tipogrāfijas birojā un pieprasīja iespiest tūkstoš eksemplārus.
Džeimsam ļoti sāpēja kāja. Astoņas jūdzes (12,8 km) turp un atpakaļ viņam bija jāklibo.
Kad iespiedējs Čārlzs Hemlins Peltons uzmeta pirmo skatienu nosaukumam un tematu virsrakstiem Džeimsa Vaita rokrakstā, viņš apmulsa. “Iknedēļas sabats iecelts radīšanas laikā, nevis Sinaja kalnā,” viņš lasīja. “Vai tā ir “šī laika patiesība?””
Taču darbs paliek darbs. Viņš paraustīja plecus un norādīja, kur parakstīties. Vaits parakstīja līgumu un kliboja lejup pa garajām kāpnēm. Kad Peltons ar mazajiem burtiņiem sāka salikt tekstu, neskaidrības izzuda. “Tuvojas vētra,” viņš lasīja. “Karš, bads un epidēmijas jau ir palaisti darbā. Tagad ir laiks, vienīgais laiks meklēt patvērumu dzīvā Dieva patiesībā.”
Kaut arī iespiedējam pirmo trīs numuru materiāls bija pilnīgs jaunums, lielākā daļa no tā bija sen nopamatota Septītās dienas baptistu mācībā. Trešajā un ceturtajā numurā parādījās adventistiem raksturīgas koncepcijas — Jēzus svētnīca, trešā eņģeļa vēsts, sabats kā Dieva zīmogs un pārdomas par Jes. 58:12–14, kur sabata ievērotāji tiek saukti par “plaisu aizmūrētājiem” (KJV) Dieva likumā. “Ir pienācis laiks,” paziņoja Džeimss Vaits, “sabatu sludināt vēl pilnīgāk.”
Sludinātājam Vaitam atkal bija jāklibo turp un atpakaļ, lai izlasītu korektūru un pārliecinātos, vai iespiestais viņu apmierina. Kad visi eksemplāri bija gatavi, viņš aizņēmās brāļa Beldena ratus, lai atvestu izdevumu mājās.
Avīzes tika sakrautas grēdā uz grīdas. No tuvējām mājām tika aicināti šurp ticīgie. Ar asarām acīs un dedzību viņi nometās ceļos apkārt šai avīžu kaudzei un lūdza Dievu, lai Viņš tās svētī. Tad viņi tās salocīja, apgrieza malas un nogādāja katram, kas, pēc viņu domām, varētu tās lasīt. Dažas Džeimss salika ceļasomā un aiznesa atpakaļ uz Midltaunu, lai varētu nosūtīt pa pastu. Gandrīz nekavējoties tika saņemtas vēstules un atlīdzība, iedrošinot turpināt iesākto.
Pēc četru laikraksta numuru izdošanas Vaiti atstāja Alberta Beldena māju, pavadīja dažas laimīgas dienas kopā ar savu trīs gadus veco dēlu Henriju Stokbridža Haulenda mājā Topšemā un tad, no vietējiem brāļiem aizņēmušies mēbeles, uz laiku apmetās Osvīgo, Ņujorkas štatā. Bonfojas jaunkundze devās līdzi, lai auklētu mazo Edsonu, kamēr Elena Vaita ar vīru ceļoja.
Šī ceļojuma dēļ “Present Truth” pāris mēnešus netika izdota. Kad Vaits atrada iespiedēju un izdeva decembra numuru, izrādījās, ka entuziasms pret šo avīzi bija gandrīz pilnīgi izzudis. Oponēja pat Beitss12 (un tas kādu laiku bija uzkrītoši), droši vien uzskatīdams, ka periodiska izdevuma publicēšana pārāk cieši piesaista redaktoru pie rakstāmgalda.
Kādu brīdi ziedojumi kļuva tik mazi, ka Vaits bija spiests paziņot: “Patlaban man vairs nemaz nav līdzekļu, un es esmu pat parādā.” 13 Elena Vaita piebalsoja, pieminēdama atklāsmi: “Es redzēju nabaga dvēseles, kas izmisīgi meklēja šī laika patiesību. Taču tie, kas apliecināja ticību šī laika patiesībai, ļāva aiziet bojā šīm dvēselēm, jo aizturēja līdzekļus, kas bija nepieciešami Dieva Vārda izplatīšanai. Aina bija tik satriecoša, ka es lūdzu eņģeli to nerādīt.” 14
Tad sāka ienākt nauda. Vienaldzību nomainīja degsme, un Džeimss Vaits drīz kļuva par divu avīžu redaktoru!
Tagad viņa pārziņā atradās gan “Present Truth”, gan “Advent Review”. Kad pagāja 1850. gada novembris un Vaiti pārcēlās uz Senterportu Ņujorkas štatā un vēlāk uz Parīzi Menas štatā, iznāca pirmais laikraksta “Second Advent Review and Sabbath Herald” 15 numurs, kas bija abu iepriekšējo laikrakstu apvienojums un turpinājums. Bez rakstiem par sabatu un svētnīcu tika iespiesti arī citi — tur, protams, bija dažādas Bībeles tēmas, sabata ievērotāju vēstules, kā arī ziņojumi par viņu nedaudzo, vienmēr ceļojošo sludinātāju atrašanās vietu un darbību.
Parakstīšanās sākumā bija par velti, bet vēlāk cena tika noteikta 1 dolārs gadā tiem, kas spēj samaksāt, un par velti tiem, kas nespēj samaksāt. To pasūtīja gandrīz katra adventistu ģimene, un vairums arī maksāja. Šis laikraksts bija kā loceklis mīlestības ķēdē, kas saliedēja kustību un virzīja to uz priekšu.
Šodien “vecais labais “Review””, krietni uzlabots un paplašināts, joprojām kalpo Septītās dienas adventistu draudzes saliedēšanai, vadīšanai un vēstures atcerei. Pēdējos gados straujais draudzes locekļu skaita pieaugums ārpus Ziemeļamerikas ir pamudinājis laist klajā speciālus izdevumus, kas piemēroti lasītājiem citās vietās, piemēram, Eiropā un Dienvidamerikā.
Kad bija sākts izdot jauno laikrakstu, Vaiti joprojām pārāk daudz ceļoja, pārāk smagi strādāja, un viņiem par maz tika maksāts. Bija jāpasludina liela vēsts, taču to darīja tikai daži vēstneši. 1851. gadā Džeims Vaits bija tik ļoti noguris un pārmērīgā darba nomākts, ka kādu dienu izgāja no mājas, lai aiznestu iespiedējam zīmīti, ko ielikt nākamajā “Review” numurā — ka tas ir pēdējais numurs. Taču, viņam izejot no mājas, Elena atkal zaudēja samaņu, un viņš atgriezās, lai palīdzētu. Ar lūgšanu viņu ticība tika atjaunota, un laikraksts joprojām pastāvēja.16
Dzīvojot Saratogaspringsā, sludinātājs Vaits nolēma, ka jāpārtrauc slēgt līgumus ar komercfirmām un jāizveido pašiem sava tipogrāfija. Viņš nevarēja samierināties, ka sabata sludināšanai veltīts periodisks izdevums tiek iespiests sabatā, kā bieži vien gadījās. Viņš arī juta, ka ticīgie darbu padarīs rūpīgāk nekā neticīgie, un turklāt cerēja iekrāt naudu adventes kustības vajadzībām.
Lai nopirktu nepieciešamo iekārtu, vispirms bija jāatrod nauda. Tika publicēts aicinājums, ienāca līdzekļi, un Vaits iegādājās kādu Vašingtonas rokas iespiedmašīnu. Tā ļoti līdzinājās iespiedmašīnai, kuru piecpadsmitajā gadsimtā lietoja Gūtenbergs.
Pa to laiku kāda cita pārcelšanās Vaitus ar visu “Review” aizveda uz Ročesteru. Par 175 dolāriem gadā tika noīrēta kāda liela, veca māja. Tā bija pietiekami plaša, lai tur varētu novietot gan iespiedmašīnu, salikumu un papīru, gan izmitināt Vaitus pašus, viņu mazos dēlus un apmēram duci pašaizliedzīgu brīvprātīgo. Viņi nesaņēma daudz vairāk atalgojuma kā tikai uzturu un dzīvokli, pie tam uzturā nebija nekā cita kā pastāvīgi tikai putras un pupas.