Periodiskais izdevums, kuru Džeimss Vaits sāka izdot 1850. gada novembrī, jau vairāk nekā gadsimtu veterānu starpā ir pazīstams kā “vecais labais “Review”“ (“Pārskats”). Tā īstais nosaukums (kuru 1978. gadā pārdēvēja par “Adventist Review” — “Adventistu Pārskats”) pastāvēšanas laika lielāko daļu ir bijis “The Advent Review and Sabbath Herald” (“Adventes Pārskats un Sabata Vēstnesis”).1
“Adventes Pārskats”? Ja “advente” ir Kristus otrā atnākšana, kā tad periodisks izdevums to var apskatīt pirms šī notikuma?
1850. gadā to izskaidroja tā, ka advente, kuru aplūkoja “Review”, bija lielā otrās adventes atmoda. Pēc 1844. gada pavasara vilšanās Džosija Ličs izdeva darbu “The Advent Shield” (“Adventes vairogs”), kurā noskaidroja Dieva vadību un pravietojumu piepildīšanos tā laika adventes kustībā. 1847. gada vasarā Džozefs Beitss uzrakstīja “Second Advent Way Marks and High Heaps” (“Otrās adventes ceļrāži un augstienes”), kas bija šīs pašas tēmas vēstures koriģējums.
Elena savā pirmajā atklāsmē bija redzējusi, ka pusnakts sauciena spožajai gaismai jāspīd visa ceļa garumā līdz pat Svētajai Pilsētai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik daudz vēsturisku stāstu par agrīno adventismu, no kuriem vienu jūs patlaban lasāt. Šis ir arī viens no “Advent Review and Sabbath Herald” izdošanas iemesliem.
Jaunajam laikrakstam bija jāsniedz izšķirošā vēsts par Jēzus kalpošanu vissvētākajā vietā, kuras mērķis ir atšķirt cilvēkus no grēka un aicināt tos pie Kristus.
No sākotnējiem sabata un svētnīcas atklājumiem līdz “Review and Herald” svinīgajai atklāšanai aizritēja divarpus radoši un nozīmīgi gadi, kurus iezīmēja vairāk nekā divdesmit2 nedēļas nogales konferences (tās bija turpinājums sākotnējām 1846. gada nedēļas nogales sapulcēm). Par šo sapulču telpām izvēlējās mājas dažādu apvidu centros, kur dzīvoja sabata ievērotāji. Tās tika noturētas virtuvēs, viesistabās, kādā ratu novietnē, arī kādā “lielā nepabeigtā istabā” un dažos iztīrītos šķūņos.
1848. gada aprīlī noturētā konference bija sevišķi nozīmīga. Pieradis, ka apmeklētāju ir ap duci (tā tas bija pat Topšemā), Džeimss Vaits bija aizkustināts, kad Alberta Beldena mājā Rokihilā, Konektikutas štatā, ieradās ap piecdesmit cilvēku. Dažus gadus vēlāk viņš šo konferenci novērtēja kā “pirmo vispārējo sanāksmi (angļu val. “general conference”), kuru noturēja Septītās dienas adventisti. Skaita un ietekmes ziņā tā iezīmēja jaunu ēru [adventes] kustībā.” 3
Konferences mēdza noturēt no piektdienas līdz svētdienai vai no ceturtdienas pēcpusdienas līdz pirmdienas rītam. Reiz kāda sapulce tika noturēta svētdien un pirmdien. Džeimss Vaits, pats kā dzīvs “Adventes Pārskats”, liecināja, ka milleriešu kustības sludinātie patiesie notikumi sasniedz savu kulmināciju, Kristum ieejot vissvētākajā vietā. Džozefs Beitss, dzīvais “Sabata Vēstnesis”, sludināja sabatu saistībā ar liecības šķirstu un vajadzību paklausīt ceturtajam bauslim.
Cilvēki, kas apmeklēja šīs sapulces, bija pārdzīvojuši 1844. gada sagatavošanos un vilšanos. Tagad, kad daži gadi tos šķīra no sākotnējās sajūsmas un tai sekojošajām ciešanām, viņi cits citam jautāja, vai tā maz ir patiesība? Vai 2300 dienas tiešām beidzas 1844. gadā? Vai Jēzus tiešām ir iegājis Debesu svētnīcā? Vai mēs pareizi darījām, kad sludinājām pirmo un otro vēsti? Vai tagad mūsu pienākums ir dzīvot pilnā saskaņā ar desmit baušļiem?
Viņi bija ziedojuši sevi nepopulāras teoloģijas veicināšanai. Viņi nebija raduši izpatikt brīvās filozofijas kaprīzēm. Viņu kritēriji bija tie paši, kas Luteram Vormsas sapulcē — Raksti, veselais saprāts un sirdsapziņa. Kad viņi atrada, ka Bībele skaidri apstiprina septītās dienas sabatu, vairums veltīja tam savu dzīvi.
“Daudzi cilvēki,” Elena Vaita rakstīja 1904. gadā,4 “neapzinās, cik stingri pamati ir likti mūsu ticībai. Mans vīrs, tāpat arī sludinātājs Džozefs Beitss, Pīrss, sludinātājs [Hīrāms] Edsons un citi dedzīgie, cēlie un patiesie atradās starp tiem, kas (..) patiesību meklēja kā apslēptu mantu. Esmu satikusies ar viņiem, un mēs kopīgi esam aizrautīgi pētījuši Rakstus un lūguši. Bieži mēs esam palikuši nomodā līdz vēlai naktij, bet dažkārt pat visa nakts ir pagājusi, lūdzot pēc gaismas un pētot Dieva Vārdu. Atkal un atkal šie brāļi nāca kopā pētīt Bībeli, lai to saprastu un sagatavotos veiksmīgi mācīt citiem.”
Pašas Elenas Vaitas loma ir ierobežota, taču nozīmīga. “Kad viņi savos Bībeles pētījumos nonāca tik tālu, ka jau teica: “Nu mēs vairs neko nespējam darīt”, tad tā Kunga Gars nāca pār mani,” viņa stāsta, “aizrāva mani atklāsmē, un mūsu pētītajam tika dots pilnīgi saprotams izskaidrojums kopā ar pamācību, kā veiksmīgāk strādāt un mācīt citiem.”
Piedāvātos norādījumus brāļi nekavējoties pārbaudīja ar savu Bībeļu un konkordanču palīdzību un satraukti pārliecinājās, ka tie tiešām izskaidro studētās tēmas.5 Šī Elenas Vaitas līdzdarbība bija sevišķi iespaidīga. Viņa stāsta: “Brāļi zināja, ka bez atklāsmes es nevarēju saprast šīs lietas.” Protams, lielos vilcienos viss bija pietiekami skaidrs, taču bieži vien viņa nevarēja saprast kādu rakstvietu vai nespēja tikt līdzi brāļu aizrautīgajiem spriedumiem, ar kuriem viņi aizstāvēja savus viedokļus.
“Šādā stāvoklī,” viņa saka, “es atrados, kamēr saskaņā ar Dieva Vārdu mums kļuva skaidri visi mūsu ticības svarīgākie punkti.” Dievs acīmredzot to darīja ar nolūku, lai brāļi saprastu, ka patiesībai, pie kuras Viņš aicināja turēties un to pasludināt, pamats bija pašā Bībelē un nevis (kā dažiem varētu būt kārdinājums teikt) vienkārši jaunas sievietes sapņos.
1848. gadā tika noturēta kāda sapulce Deivida Arnolda mājā, kas atradās netālu no Volnijas Ņujorkas štatā. Elena Vaita stāsta,6 ka tur “bija sapulcējušies apmēram trīsdesmit pieci cilvēki — tie visi bija draugi, kas šajā novadā varēja sanākt kopā. Taču no visa šī skaita labi ja divi bija vienisprātis. Daži pieļāva nopietnas kļūdas, un katrs neatlaidīgi centās uztiept savu viedokli, paziņodams, ka tas saskan ar Rakstiem.”
Kad sākās Kunga piemiņas mielasts, kāds no brāļiem piecēlās un paziņoja, ka, pēc viņa pārliecības, tas esot jānotur tikai reizi gadā — laikā, kad Jēzus pats to darījis. Kāds cits savukārt teica, ka tūkstoš gadu laikmets ir jau pagājis.
“Šīs savādās uzskatu nesaskaņas man uzvēla lielu smagumu,” Elena Vaita rakstīja pēc vairākiem gadiem. “Es redzēju, ka daudzas kļūdas tiek pasniegtas kā patiesība. Man šķita, ka Dievam tiek atņemts gods. Manu garu pārņēma lielas bēdas, un zem šīs nastas es zaudēju samaņu. Daži izbijās, domādami, ka es mirstu. Brāļi Beitss, Čemberlens, Gērnijs, Edsons un mans vīrs lūdza par mani. Kungs sadzirdēja savu kalpu lūgšanas, un es atguvu samaņu.
Tad pār mani nolaidās Debesu gaisma, un es drīz vien biju projām no zemes lietām.”
Šajā atklāsmē viņai tika parādīts, kas ir nepareizi šajos maldos un kādai vajadzētu būt pareizajai nostājai. Viņai tika “pavēlēts likt tiem labot savas kļūdas un vienoties” ap lielajām svētnīcas un sabata patiesībām. Iznākumā sapulce “beidzās ar triumfu. Patiesība uzvarēja”, un kustība guva dažus jaunus locekļus.
Šo sapulču vadīšana prasīja uzupurēšanos. Elena tam ziedoja pašu dārgāko. Būdama pārliecināta, ka Dievs aicina, viņa ar asarām acīs atstāja savu mazo dēlu Henriju pie viena no saviem labākajiem draugiem — Stokbridža Haulenda. Vairākus gadus, līdzīgi Samuēla mātei Annai, viņa to laiku pa laikam apciemoja, atvezdama dāvanas.
Lai iegūtu naudu Deivida Arnolda mājā noturētās sapulces apmeklēšanai, Džeimss Vaits četrdesmit dolārus nopelnīja, ar izkapti pļaujot sienu (samaksa bija astoņdesmit septiņi ar pusi centa par akru).
Pēc sapulces Edsona šķūnī Portgibsonā brālis Beitss kopā ar Vaitiem devās mājup pa Eri kanālu. Turēdams rokā vērtīgu dolāru banknoti kā braukšanas maksu, viņš mēģināja iekāpt laivā. Taču laiva neapstājās, un Beitss zaudēja līdzsvaru. Mūsu bijušais kapteinis bezbailīgi sāka peldēt, “vienā rokā turēdams kabatas portfeli, bet otrā — dolāru naudaszīmi. Tad nokrita cepure, un, cenzdamies to paglābt, viņš pazaudēja naudaszīmi, toties stingri turēja savu kabatas portfeli.” Neilgi pēc tam viņš kopā ar Vaitiem pārsteidza ar savu apmeklējumu kādu jaunu sabatu ievērojošu pāri — brāli un māsu Harisus, cerēdams tur izžāvēt savas drēbes.
1848. gada pēdējā sanāksme tika noturēta 18. un 19. novembrī Otisa Nikolsa mājā Dorčesterā. Zināmu iemeslu dēļ tā bija visnozīmīgākā šajā laikā. Tā kā ticīgie nonāca arvien ciešākā vienotībā lielajās patiesībās, kuras pētīja, tad pamazām radās vajadzība pēc kāda, kas to visu publicētu. Varbūt sludinātājs Beitss varētu izdot vēl vienu grāmatu?
Dorčesterā viņi daudz lūdza pēc vadības vēsts publicēšanā. Svētdien misis Vaitai bija atklāsme, kuras laikā viņa balsī runāja par sabatu un Dieva zīmogu (Atkl. 7), kas austrumos paceļas kā saule, kļūdama siltāka un spožāka, līdz svētie kļūst nemirstīgi. Pēc atklāsmes viņa lika brālim Beitsam publicēt, ko bija pateikusi.7 Pagriezdamās pret savu vīru, viņa turpināja: “Man ir vēsts tev. Tev jāsāk izdot nelielu avīzi un jāsūta tā tautā.” 8
Neliela avīze. Grāmatas, bez šaubām, ir labas, taču tās bieži tiek pamestas. Periodiskie izdevumi ir noturīgāki.
Misis Vaita šo ieteikumu par avīzi paskaidroja tālāk: “Lai tā no sākuma ir neliela; taču kad ļaudis to lasīs, viņi tev sūtīs līdzekļus iespiešanai, un tas veiksies jau no sākuma.”
Pēc neilga brīža viņa turpināja: “Man tika rādīts, ka šis mazais sākums kļūs kā gaismas straumes, kas apņems pilnīgi visu pasauli.” Šiem nabadzīgajiem pionieriem tas bija iespaidīgs pravietojums!
Tam sekoja pārbaudījumu laiks. Daudzi ļaudis, kas vēlējās, lai avīze tiktu izdota, gribēja, lai par to maksā kāds cits. Sludinātājam Vaitam nebija naudas, lai par saviem līdzekļiem segtu izdevumus. Tā kā viņš bija pilnīgi nodevies kalpošanai, viņa ienākumi bija atkarīgi no gadījuma darbiem evaņģelizācijas ceļojumu starplaikā un no nelieliem ziedojumiem. Kad viņš meklēja atbalstu ieteiktajai avīzei, atsauksmes uz to bija pārsteidzoši negatīvas.
1849. gada janvārī Džozefs Beitss šo robu aizpildīja ar jaunu grāmatu “A Seal of the Living God; A Hundred Fourty–Four Thousand of the Servants of God Being Sealed, in 1849” (“Dzīvā Dieva zīmogs; simtčetrdesmit četri tūkstoši Dieva kalpu, kas apzīmogoti 1849. gadā”). Pārņēmis dažus uzskatus no Elenas Vaitas “pasauli aptverošajām gaismas straumēm”, viņš paļāvīgi prognozēja sabata pasludināšanu Francijā, Lielbritānijā, Krievijā un zemēs austrumos no Eifratas.