Pēc neliela pārtraukuma viņa turpināja: “Es redzēju, ka svētais sabats ir un būs kā šķirošs mūris starp patieso Dieva Israēlu un neticīgajiem un ka sabats ir lielais jautājums, kas savieno Dievam dārgo un Viņu gaidošo svēto sirdis.”
Atkal istabā krustojās pārsteiguma pilni skatieni.
Elena brīdi padomāja, cenzdamās atrast vislabākos vārdus, lai izteiktu to, ko bija redzējusi un gribēja pastāstīt. “Es redzēju, ka Dievam ir bērni, kas nezina un neievēro sabatu. Viņi nav atteikušies no gaismas, kas par to tiek sniegta. Un bēdu laika sākumā, turpinot vēl pilnīgāk pasludināt sabatu, mēs bijām pildīti ar Svēto Garu. Tas sakaitināja baznīcas un vārda adventistus, jo tie nevarēja atspēkot sabata patiesību. Šajā laikā visi Dieva izredzētie skaidri redzēja, ka mums ir taisnība, tie atdalījās [no pārējiem] un izcieta vajāšanas kopā ar mums.”
Pēc dažiem gadiem, kad Elena labāk saprata šo atklāsmi, viņa piebilda, ka šajā gadījumā viņai rādīts, ka “trešais eņģelis, kas sludināja Dieva baušļus un Jēzus ticību, attēlo ļaudis, kas pieņem šo vēsti un liek atskanēt pasaulē brīdinājuma balsij, aicinot turēt Dieva baušļus un Viņa likumu kā savu acuraugu, un, atbildot uz šo brīdinājumu, daudzi pieņems Kunga sabatu” 6
Taču atklāsmes brīdī saprasto Elena nekavējoties uzrakstīja, un dažu dienu laikā Džozefs Beitss izdeva tūkstoš eksemplāros vienā pusē apdrukātu lapiņu. Džeimss Vaits ziedoja 7,50 dolārus Beitsa izdevumu segšanai. Drīz Vaits šo atklāsmi kopā ar citām tēmām vēlreiz publicēja traktātā “A Word to the Little Flock” (“Vēsts mazajam pulciņam”). Vēlāk (1851. gadā) šīs atklāsmes viņš publicēja brošūrā “A Sketch of the Christian Experience and Views of Ellen G. White.” (“Īss Elenas Vaitas kristīgās pieredzes un uzskatu apraksts. “) Šodien tas viss ir pieejams krājumā “Early Writings” (Agrīnie raksti).
Kad ticīgie izlasīja 3. aprīļa atklāsmi, daži bija neizpratnē. Viņi domāja, ka tad, kad būs sācies bēdu laiks, katra cilvēka pārbaude būs beigusies, un viņa lieta izlemta. “Kāda tad vairs būs jēga sludināt sabatu?” viņi jautāja. To Elena Vaita paskaidroja savā nākamajā grāmatā7 (tā arī ietverta grāmatā “Early Writings”):
“Šeit pieminētais “bēdu laika sākums” neattiecas uz laiku, kad sāksies pēdējās mocības, bet gan uz neilgu laiku pirms to sākuma, kad Kristus vēl būs svētnīcā. Tajā laikā, pestīšanas darbam beidzoties, pār zemi nāks bēdas, un tautas iedegsies dusmās, taču tās tiks kontrolētas, lai tiktu padarīts trešā eņģeļa darbs. Tas būs laiks, kad nāks “vēlais lietus” jeb tā Kunga klātbūtnes atsvaidzinājums, kas dos spēku trešā eņģeļa skaļajai balsij un sagatavos svētos, lai tie varētu pastāvēt septiņu pēdējo mocību laikā.” 8
Pirmos sabatu ievērojošos adventistus valdzināja paredzējums, ka tiem “vēl pilnīgāk jāpasludina sabats”.
Pilnīgāk nekā kam? Par ko pilnīgāk? Kādā ziņā pilnīgāk? Šo jautājumu svarīgumu nav iespējams pārspīlēt.
Uz tiem 1847. gadā bija pieejama vismaz šāda atbilde: sabatam jāpievērš daudz lielāka uzmanība, tam ir jāienāk dziļāk personiskajā dzīvē nekā tas savā laikā bija tiem, no kuriem Septītās dienas adventisti pārņēma sabatu — sabata anabaptistiem un Septītās dienas baptistiem.
Kā atceraties, Septītās dienas baptisti un sabata anabaptisti uzskatīja, ka sabats ir jāievēro šādu iemeslu dēļ:
1) tas ir morāles likumu daļa;
2) to apstiprinājuši Jēzus un apustuļi;
3) atkritusī baznīca to ir izmainījusi, tā piepildīdama pravietojumu.
Vai te bija kas nepareizs? Nē. Tas viss ir bībelisks un augstu novērtē pagātnē notikušo pravietojumu piepildījumu.
Taču sabata patiesība nozīmē daudz vairāk. Šodien atšķirība starp Septītās dienas adventistiem un citiem sabata ievērotājiem nav kaut kas neskaidrs. Tajā ietilpst vitāli svarīgas atšķirības dzīvesveidā un domāšanā, daudz plašāka izpratne par to, kādēļ mēs eksistējam, kas no mums tiek gaidīts un kam mums vajadzētu būt.
Šajā atšķirībā ietilpst tādi Bībeles termini kā “Dieva zīmogs”, “triju eņģeļu vēstis”, “zvēra zīme”, “svētnīca” un “tiesa”. Septītās dienas adventisti pamatā ir pieņēmuši visu, ko māca Septītās dienas baptisti, taču, pētot Bībeli, tam pievienojuši ļoti svarīgas praktiskas atziņas par pēdējo dienu pravietojumu.
Kad saujiņa adventisma pionieru pētīja Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas triju eņģeļu vēstis, tie atrada nopietnus pierādījumus, ka viņiem pašiem ir noteikta loma noteiktā laikā, ko bija iepriekš paredzējuši Raksti. Tāpat kā millerieši 19. gs. 40. gadu sākumā, viņi piedalījās pirmā eņģeļa vēsts izplatīšanā par tiesas stundu un mūžīgo Evaņģēliju. (Atkl. 14:6,7) 1843. un 1844. gadā viņi sekmēja otrās eņģeļa vēsts izplatīšanos — Bābele ir kritusi un tāpēc Dieva ļaudīm jāiziet no tām draudzēm, kas attēlotas ar “Bābeli”. (Atkl. 14:8; 18:1–4) 1846. gadā viņi pamanīja, ka trešais eņģelis sludina vēsti, kuras centrā ir Kristus — tā bija vēsts par sabata ievērošanu — tā pati vēsts, kas šajā laikā bija piesaistījusi viņu uzmanību. (Atkl. 14:9–12)
Pārsteigti viņi saprata, ka ir iesaistīti trešā eņģeļa vēsts pasludināšanā, tāpat kā jau bija piedalījušies pirmā un otrā eņģeļa vēsts pasludināšanā.
Viņu Bībeles pētījumos rasto atklājumu atbalstīja Elenas Vaitas atklāsmes 1847. gada 6. martā un 3. aprīlī. Šīs atklāsmes atjaunoja viņiem noliktā un pravietotā laika izjūtu, norādīdamas, ka kopš 1844. gada 22. oktobra Jēzus stāv pie Derības šķirsta, atklādams baušļus un godības oreolu ap sabatu. 1849. gadā kāda cita atklāsme sniedza informāciju, ka “laiks, ar kuru sākot, baušļiem jāatspīd visā savā krāšņumā un jāparādās to nozīmei (..), iestājas ar brīdi, kad tiek atvērta ieeja vissvētākajā vietā [t. i., 1844. gada 22. oktobrī] (..), kur Viņš [Jēzus] tagad stāv pie šķirsta”.9 Citā atklāsmē Elena redzēja eņģeli, kas citēja Atkl. 14. nod. trešā eņģeļa vēsti, norādīdams augšup uz Debesu svētnīcu.10
Šis bija milzīgs solis uz priekšu, kas apsteidza Septītās dienas baptistus. Tas adventistiem radīja jaunu nolemtības sajūtu, apziņu, ka viņi ir aicināti piepildīt vēl vienu pravietojumu, kuram ir pienācis laiks.
Jēzus nepaliks vissvētākajā vietā mūžīgi. Kā mēs to jau devītajā nodaļā redzējām, 1845. gada oktobrī Elena redzēja brīdi, kad Jēzus atstās šo vietu un uzkāps uz padebeša, kas Viņu aiznesīs uz zemi; tā būs Dieva tiesas nākšana pār grēciniekiem. Arī Atklāsmes grāmatas 15. un 16. nodaļa paredz šo laiku un norāda, ka Dieva tiesa nāks kā mocības.
Trešā eņģeļa vēsts stāsta ne tikai par sabata ievērošanu, bet arī paskaidro, kas ir tie ļaudis, kam būs jācieš šinīs pēdējās mocībās. Tie ir tie, kas neparāda uzticību un neievēro Dieva baušļus, līdz ar to savā sirdī pieņemdami “zvēra zīmi”.
Pirmajiem Septītās dienas adventistiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka Atklāsmes grāmata runā par divām pretējām zīmēm, ko cilvēki savā sirdī pieņems pirms pārbaudes beigām — “zvēra zīmi” un “Dieva zīmogu”. Tā kā zvēra zīme tiek piešķirta tiem, kas neievēro Dieva baušļus, tad Dieva zīmogs pieder tiem, kas ievēro pilnīgi visus baušļus (arī sabata bausli) — tā to saprata agrīnie adventisti.
Viņi atklāja, ka Dieva zīmogs ir sabats, ja to pareizi ievēro ticībā uz Jēzu. Šīs viņu interpretācijas pamatā bija plaši Bībeles pētījumi un viena vai vairākas Elenai Vaitai dotās atklāsmes.11
Iedziļinoties Atklāsmes grāmatas 7. nodaļā rakstītajā, viņi pamanīja vēl kādu īpašu eņģeli, kuram pēdējās dienās bija vara izdarīt šo Dieva ļaužu “apzīmogošanu” ar sabatu. Viņi pamanīja arī, ka septiņas pēdējās mocības netiks izlietas, kamēr katrs patiess Kristus sekotājs netiks apzīmogots.
Kad pionieri pārdomāja šīs un vēl citas lietas, viņiem radās neatlaidīgas mērķtiecības pamudinājums. Viņi apzinājās, ka sabats ir svarīgs, jo laiks ir īss, un Jēzus nāks drīz.
Darīdams savu noslēdzošo darbu Debesīs, Kristus liek pievērst uzmanību sabatam. Šajās pēdējās dienās Viņš izdeldē grēkus, bet sabata neievērošana, bez šaubām, ir grēks.
Kad debesīs savilksies pēdējā bēdu laika tumšie mākoņi un draudošā vētra grasīsies izgāzt dusmas, lielā cīņa starp Kristu un sātanu uz zemes sasniegs savu kulmināciju. It visur gan labie eņģeļi, gan ļaunie dēmoni centīsies pievērst cilvēka uzticību vai nu Dievam, vai zvēram. Šo norišu laikā cilvēku raksturi neizbēgami tiks pārvērsti vai nu pēc Dieva, vai ļaunā līdzības. Neviens no tā nevarēs izbēgt. Visi būs spiesti izšķirties. Tikai tie, kas izvēlēsies Dieva patiesību, būs brīvi no mocībām un varēs priecāties par Kristus otro atnākšanu.
Šajā cīņā iesaistīt visus spēkus, bagātības un talantus tiek aicināts katrs sabata ievērotājs, kurš izprot laiku: “Lai vēsts lido, jo laiks ir īss!”12
Cik ļoti šī attieksme atšķiras no attieksmes, kura radās Vašingtonā, Ņūhempšīras štatā, pēc misis Ouksas atnestās vēsts! Kad šī labā Septītās dienas baptiste atklāja savu vēsti, adventisti atbildēja, ka Jēzus nākšot drīz un tāpēc neesot vairs ne laika, ne vajadzības apspriest sabatu.
Taču, kad Beitss, Gērnijs, Edsons, Džeimss un Elena Vaiti, Deivids Arnolds, Stokbridžs Haulends un citi sabatu ievērojošie adventisti iedziļinājās pētījumos, viņi uzzināja, ka tieši tāpēc, ka Kristus nāks drīz un ka laiks ir īss, ir jāpieņem un plaši jāsludina sabats — šis lielais pārbaudījums patiesai uzticībai Jēzum.
Un šī ir vismaz daļa no tā, kas tika domāts ar “sabata pasludināšanu vēl pilnīgāk”. Tā ir trešā eņģeļa vēsts būtība.
Bet Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā trešais eņģelis savu vēsti sludina “stiprā balsī”. Lai šī pravietojuma daļa varētu tikt piepildīta un lai vēsts aplidotu tos, kas to nepazīst, ticīgie sāka izjust pienākumu laist klajā periodisku izdevumu.
1. Saskaņā ar dažādajām tradīcijām par “pirmo septītās dienas adventistu” mēdz uzskatīt gan Reičelu Ouksu (Rachel Oakes) un Frederiku Vīleru, gan Viljamu Fārnsvortu (William Farnsworth). Tad, kad viņi pieņēma sabatu, neviens no viņiem neko nezināja par “mūsu ticības pamatu” — jauno gaismu svētnīcas jautājumā. Tā kā viņi nepazina Elenas Hārmonas Vaitas praviešu gara mūsdienu traktējumu, nezin vai viņus var pieskaitīt tiem, kas “ievēro Dieva baušļus un kam ir Jēzus liecība” šī jēdziena īpašajā mūsdienu nozīmē. Otiss Nikolss ievēroja visas trīs doktrīnas (sabatu, svētnīcu un praviešu garu) dažus gadus pirms Vīlera, Fārnsvorta un misis Ouksas; arī agrāk nekā Beitss, Edsons un Vaiti. Vēl viens no pirmajiem ticīgajiem (varbūt pat pirms Nikolsa) bija H. S. Gērnijs (H. S. Gurney).
2. Otiss Nikolss Viljamam Milleram 1846. gada 20. aprīlī. Rakstīts uz 1846. g. 6. aprīlī izdotas Elenas Hārmonas atklāsmju popularizēšanas lapas otras puses.
3. Joseph Bates, “The Seventh Day Sabbath, A Perpetual Sign”, 2. revidētais un paplašinātais izdevums (New Bedford: Press of Benjamin Lindsey, 1847), iv lpp.
4. Atklāsme par sabatu un svētnīcu, kuras apraksts sākas grāmatas “Life Sketches” 100. lpp., ir 3. aprīļa atklāsme, tā pati, kas aprakstīta grāmatā “Early Writings”, 32.–35.lpp. Tā ir arī tā pati, kuru Džozefs Beitss izdeva popularizēšanas lapā “A Vision” (1. sēj., 1. nr.; 1847. g. 7. aprīlī). Šīs pašas lapas “piezīmēs” (“Remarks”) Beitss runā par “līdzvērtīgu atklāsmi”, ko Elena Vaita saņēmusi 1847. g. 6. martā. Iespējams, ka šī ir atklāsme, kas aprakstīta “Life Sketches” 95., 96. lpp. Rūpīgi attiecīgo divu aprakstu pētījumi apstiprina šādu secinājumu.
5. Pārfrāzēts no Loughborough, “The Great Second Advent Movement”, 244., 245. lpp.
6. Domas, kas šeit sniegtas kā Elenas Vaitas uzskati, ir brīvi pārfrāzētas no “Early Writings” 32., 33., 85., 86. lpp.; “Life Sketches” 95., 96., 100.–103. lpp. un “Spiritual Gifts” 2. sēj. 82., 83. lpp. Šeit summējas gan 6. marta, gan 3. aprīļa atklāsmju detaļas.
7. Nosaukums ir: “Supplement to the Christian Experience and Views of Ellen G. White” (1854. g.).
8. Ellen G. White, “Early Writings”, 85., 86. lpp.
9. Turpat, 42. lpp.
10. Turpat, 254. lpp.
11. It īpaši sk. turpat, 36.–38. lpp.; arī “SDA Encyclopedia” šķirkli “Seal of God”.
12. “Present Truth”, 4. nr., (1849. g. septembris), 28. lpp.', '1', 2, 'history