Veids, kā sabats no Septītās dienas baptistiem nonāca līdz nākamajiem Septītās dienas adventistiem, atgādina uguni, kas pa degli tuvojas pulvera mucai.
Misis Ouksa savu pārliecību nodeva tālāk Frederikam Vīleram un saujiņai Vašingtonas adventistu. Vīlers tajā laikā to sludināja ne visai sekmīgi un acīmredzot nodeva tālāk Tomasam M. Preblam.
Prebls par to rakstīja izdevuma “Hope of Israel” (“Israēla Cerība”) 1845. gada februāra numurā, kuru, starp citu, rediģēja tas pats Džozefs Tērners, kas 1844. gada decembrī, tāpat kā Edsons un Elena, atklāja patiesību par Kristus atgriešanos no kāzām.
Tikko bija iespējams, Prebls pārstrādāja savu rakstu un pārpublicēja to kā traktātu ar jau piemērotāku nosaukumu: “Traktāts, kas parāda, ka septītā diena jāievēro kā sabats.” Savas vēsts nobeigumu viņš uzrakstīja ļoti enerģiski, daudzās vietās lietodams kapitālburtus un kursīvu. “Šeit mēs redzam Dan. 7:25 piepildījumu — “mazo ragu,” kas maina “svētku laikus un bauslību”. Tāpēc man šķiet, ka visi, kas sabata vietā ievēro nedēļas pirmo dienu, ir pāvesta svētdienas ievērotāji!! un DIEVA SABATA PĀRKĀPĒJI!!!”
Raksts un traktāts guva sekmes. Vai nu šī vai cita iemesla dēļ milleriešu teologs Dž. B. Kuks vairākus gadus aizstāvēja sabatu. Traktāta kopija taisnā ceļā nonāca Parīzē, Menas štatā, kur tā dažus pārliecināja, to skaitā arī Edvarda Endrūsa ģimeni, un šeit mums vēl būs, ko redzēt. Kādu šī raksta kopiju izlasīja arī par vienu no milleriešu vadītājiem kļuvušais jūras kapteinis Džozefs Beitss. Pateicoties viņa pūlēm, uguns taisnā ceļā turpināja virzīties pa degli.
Tas nebūtu Beitss, ja nesāktu rīkoties. Viņš tūlīt atstāja visus savus darbus un sāka pētīt Bībeli. Lai satiktu Frederiku Vīleru, 140 jūdzes (224 km) garo ceļu uz Hilsboro viņš veica gan braukšus ratos, gan ar vilcienu, gan kājām (iespējams arī, ka viņš visu ceļu veica kājām). Ieradies ļoti vēlu vakarā, viņš pamodināja visu ģimeni un kopā ar Frederiku Vīleru atlikušo nakts daļu pavadīja, pētot Rakstus. (Vīlera dēls Džordžs pēc tam visu mūžu stāstīja par šo nakti.) Nākamajā rītā Beitss un Vīlers devās uz Vašingtonu un tur, kļavu birzī, līdz pusdienas laikam ar Fārnsvortiem sarunājās par sabatu.
Tad Beitss devās atpakaļ uz savām mājām Fērheivenā, Masačūsetsas štatā. Ceļā viņš cīnījās ar domām par to, kādu iespaidu uz ģimeni, draugiem un kaimiņiem varētu atstāt sabata ievērošana. “Kāda tev daļa? Tu seko Man!” — neatlaidīgi skanēja viņa ausīs.
Iedams pa Ņūbedfordas — Fērheivenas tiltu, Beitss atgrieza pirmo no saviem adventistu draugiem. “Kas jauns, kapteini Beits?” jautāja Džeimss Medisons Monro Hols. “Jauns ir tas,” atbildēja kapteinis, “ka septītā diena ir tā Kunga, mūsu Dieva sabats.” Jau nākamo septīto dienu Hols ievēroja kā sabatu.
Tiktāl par 1845. gadu. Iespējams, ka Septītās dienas baptisti nav bijuši sevišķi aktīvi evaņģēlisti sabata jautājumā, taču Džozefs Beitss bija kapteinis — jau pēc nosaukuma vien vadītājs. Turklāt viņš bija adventists, kurš alka palīdzēt cilvēkiem sagatavoties sastapt Kungu. Kā viņš pats izteicās, viņš nekādi nespēja iedomāties, “ka mūsu varenais Virspavēlnieks mums būtu licis atstāt kūpošu upuri uz Dieva altāra ienaidnieka zemē. Bet drīzāk gan mums jātraucas no vienas uzvaras pretī otrai”.
1846. gadā Beitss izlasīja Krouzīra rakstu “Day–Star” 7. februāra speciālizdevumā un piekrita, ka svētnīca, kurai jātiek šķīstītai, atrodas Debesīs un ka tā ir tikpat reāla kā pati jaunā Jeruzaleme. Viņš sēdās un uzrakstīja līdzīgu darbu — traktātu “Atvērtās Debesis”, kurā pievienoja papildu pierādījumus no astronomijas un Bībeles. Nesamierinādamies ar to, viņš devās ceļā uz Portgibsonu, lai salīdzinātu savus pierakstus ar Edsona, Krouzīra un Hāna pierakstiem. Visus trīs viņš padarīja par sabata ievērotājiem.
Tajā laikā Beitss uzrakstīja savu vispopulārāko traktātu “Septītās dienas sabats — pastāvīga zīme”. Dievs svētīja upuri un zināšanas, kas bija ieliktas šajā nelielajā darbā. Tas daudziem lika atgriezties pie sabata. Starp tiem bija arī Džeimss un Elena Vaiti, kuri šo vēsti pieņēma neilgi pēc savām kāzām 1846. gada 30. augustā.
Ņemot vērā visu šo, kā arī Džozefa Beitsa vēlākos darbus, viņu droši var uzskatīt par sabata patiesības tēvu Septītās dienas adventistu vidū. Tā ir tauta, pie kuras šodien pieder miljoniem sabata ievērotāju visā pasaulē.
Apstāsimies un iepazīsimies ar Džozefu Beitsu.1
Kas tas bija par vīru! Bezbailīgs, atjautīgs, nenogurstošs, kārtīgs, pašaizliedzīgs, ar spilgtu raksturu un laipns. Būdams Septītās dienas adventisma pionieru sentēvs, viņš ceļoja vairāk un slimoja daudz mazāk nekā citi draudzes dibinātāji. Beitss nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam.
Beitss ir dzimis 1792. gadā Masačūsetsas štatā tikai kādas divpadsmit jūdzes (19,2 km) no Ņūbedfordas ostas. Šī osta drīz kļuva par pasaules nozīmes vaļu tirdzniecības centru.
15 gadu vecumā viņš nebija atrunājams doties jūrā par kuģapuiku. Tēvs cerēja, ka zēnam nebūs patīkami, un viņš no tā atteiksies. Tas tiešām bija ļoti nepatīkami, bet viņš tik un tā īstenoja savu nodomu. Sava pirmā jūras brauciena laikā Beitss no takelāžas iekrita Atlantijas okeānā, taču tika izglābts, pirms haizivs, kas kuģa otrā pusē meklēja barību, paspēja ar viņu pamieloties.
Otrā ceļojuma laikā viņu Liverpūlē sagūstīja un ar varu piespieda iestāties Anglijas karaļa flotē. Tas tolaik bija brutāls britu paņēmiens, kas pasteidzināja 1812. gada karu ar Ameriku. Viņš tika atbrīvots tikai pēc pieciem gadiem. Pusi šī laika viņš pavadīja jūrā kā jūrnieks un pusi — kā gūsteknis uz karakuģa vai arī šausmīgajā Dārtmūras cietumā. Vairākas reizes viņš mēģināja aizbēgt pār bortu vai caur kuģa korpusu, taču visi mēģinājumi beidzās neveiksmīgi.
Izkļuvis brīvībā, viņš laikā no 1815. līdz 1828. gadam veica desmit jūras braucienus, no kapteiņa otrā un pirmā palīga izvirzīdamies par kapteini, un kļuva arī kuģa līdzīpašnieks. Ceļojumu starplaikā 1818. gadā viņš apprecēja savu bērnības draudzeni Prūdensu Naiju.
Beitsa dzīve vienmēr bija piedzīvojumiem bagāta. Reiz, būdams kuģa apkalpes loceklis, viņš pārbaudīja enkura ķēdes, kad pēkšņi pamanīja, ka viņa airu laivu apņem lieli ledus gabali un biezajā krēslā aiznes projām jūrā. Kapteinis viņa dēļ jau noturēja apbedīšanas dievkalpojumu!
Kādu citu reizi, atgriežoties no Eiropas ar smagu tērauda kravu, tikai trīs dienu brauciena attālumā no mājām viņa kuģis tika ierauts niknā un lielā vētrā. Kuģis uz vairākām nedēļām tika aizdzīts atpakaļ Atlantijas okeānā, tomēr garās ūdenszāles un milzums vēžveidīgo, ar kuriem bija apaudzis tā korpuss, kavēja tālāku dreifu. Septiņas reizes kapteinis signalizēja garām braucošajiem kuģiem, lai lūgtu ūdeni un pārtiku. Līdz mūža galam Džozefs Beitss ticēja, ka melnādainā pavāra lūgšana, šī pirmā lūgšana, ko viņš dzirdēja uz klāja, bija viens no iemesliem, kāpēc viņi beidzot nokļuva mājās.
Cits pēc cita Beitsu ģimenē piedzima pieci bērni (pirmais gan nomira vēl mazs), un šajā laikā Džozefs no savas dzīves apņēmīgi izskauda dzeršanu, vīnu, tabaku un bezdievību. Viņš sāka vairāk domāt par pestīšanu. Prūdija (tā viņš sauca savu sievu) viņa jūrnieka lādē ielika Jauno Derību. Šī labā grāmata atstāja dziļu iespaidu uz kapteini. Sākumā, satriekts par savu dvēseli, viņš domāja, vai nelēkt pār bortu. Dienvidamerikas krastā viņš, glābdamies no čūskām, bija spiests uzkāpt kokā un balsī lūdza. Viņā ienāca miers, taču pilnīgas uzticības Dievam vēl nebija.
Pārbraucis mājās Fērheivenā, viņš ieviesa regulārus ģimenes dievkalpojumus un sāka apmeklēt draudzi. Zēna gados, pirms aiziešanas jūrā, viņš savu sirdi jau bija nodevis Dievam un priecīgi apmeklēja lūgšanas sapulces. Tagad tas viss bija tālu pagātnē, tāpēc bija jāsāk no jauna. Piepeši viņa izbailes pazuda, un to vietā trauksmaini ielauzās prieks. “Mana mēle tika atbrīvota Dieva slavēšanai (..). Bijībā pret manu atgriešanos un Dieva pieņemšanu visas šaubas un tumsa izgaisa kā rīta rasa, manā sirdī un prātā kā upe ieplūda miers uz daudzām nedēļām un mēnešiem.”
Šajās labajās dienās viņš ļoti lūdza Dievu vēstulē, kuru “aizsūtīja” pār bortu: “Kungs, es Tevi ļoti lūdzu, izlieto mani kā savu darbarīku, ieskaiti mani pie īpašajiem ļaudīm.”
Turpmākajos gados šī lūgšana tika brīnišķīgi paklausīta. Savu kristību dienā viņš sāka organizēt vienu no Amerikā pirmajām atturībnieku biedrībām. Pēdējā jūras braucienā, kas notika tūlīt pēc tam, viņš saviem ļaudīm, nepazīstamiem cilvēkiem no Bostonas, lika izvairīties no jebkādas bezdievības, pilnīgi atturēties no alkohola un ievērot sabatu (kas viņam tolaik, protams, nozīmēja svētdienu). Viņi varēja priecāties par vismazāk strīdīgo komandu visa sava darba stāža laikā. Drīz četrdesmit, bet vēlāk septiņdesmit pieci Ņūbedfordas un Fērheivenas kuģi sekoja Beitsa un viņa komandas priekšzīmei.
1828. gadā, pēc divdesmit viena jūrā pavadīta gada, viņš atstāja jūrniecību un pārdeva visus savus jūrniecības īpašumus. Viņš bija apsolījis Prūdensai, ka paliks mājās tad, kad būs sakrājis 10 000 dolāru. Šķiet, savu mērķi viņš bija sasniedzis. Bet šīs rīcības iemesls bija cits. Beitss gribēja iegūt vairāk iespēju liecināt par Kungu. Laikā, kad viņš veidoja zīdkopības saimniecību un pārdeva savu nekustamo īpašumu, viņš kļuva par aktīvu vietējās kristiešu apvienības (konfesijas nosaukums) draudzes locekli, kā arī iestājās dažās reformu atbalstītāju biedrībās, piemēram, verdzības atcelšanas (jeb abolicionistu) biedrībā.
Taču tieši tad, kad viņa zīdkopības saimniecība sāka ražot, viņš pirmo reizi dzirdēja milleriešu svētrunu un, neraugoties ne uz ko, tūlīt iekļāvās adventes kustībā. Tā kā agrāk kopā ar Dž. V. Haimsu viņš bija darbojies atturībnieku biedrībā, tad tagad drīz vien viņu pieņēma adventistu kustības vadībā. Viņš vadīja kādu no vispārējām sapulcēm.
1843. gadā Beitss kopā ar H. S. Gērniju, kādu raupju kalēju, kam bija skanīga balss, devās evaņģelizācijas ceļojumā uz Kentas salu Mērilendas piekrastē. Tolaik viņš bija pametis abolicionismu, jo ticēja, ka Jēzus otrā atnākšana būs vienīgā veiksmīgā atbilde verdzībai. Tagad viņš vergus gribēja izvest Kristus dāvātajā brīvībā. Taču vergturi viņu sagaidīja aizdomu pilni.