“Es domāju, ka jūs esat abolicionists,” kāds teica, “un esat atbraucis, lai iegūtu mūsu vergus.”
“Es tiešām esmu atbraucis, lai iemantotu jūsu vergus. Un arī jūs pašus!” atbildēja Beitss. “Es vēlos, lai jūs visi tiktu glābti.”
Kāds no klātesošajiem pārtrauca sapulci un draudēja sarīdīt pūli, lai uzsēdinātu viņus abus kopā ar Gērniju jāteniski uz žoga staba un iznestu no pilsētas.
Beitss mazliet asprātīgi atbildēja: “Ja jūs to apseglosit, tad mēs tiešām labāk jāsim, nevis iesim kājām.” Publika smējās un piespieda draudētāju apklust. Beitss kopā ar “dziedošo evaņģēlistu” savai ticībai pievērsa daudzus, gan melnos, gan baltos.
Pirms 1844. gada pavasara viņš pārdeva savu saimniecību un nekustamo īpašumu. Gaidīdams Kunga atnākšanu, viņš nokārtoja arī savus parādus un taisījās turpat vai visu atlikušo iedzīvi atdot kustības labā. Kad Prūdensa (angļu val. “prudence” — apdomība) protestēja, ka viņš rīkojas neapdomīgi, viņš paļāvīgi atbildēja: “Tas Kungs mūs apgādās.” Kaut arī Kungs neatnāca, kā bija gaidīts, Viņš tiešām apgādāja Beitsu ģimeni, pie tam bieži vien neparastā veidā.
Atnākot otrdienai, 1844. gada 22. oktobrim, Džozefam gandrīz nemaz vairs nebija naudas un nebija arī vienīgā dēla. Izvēlējies labāk sekot sava tēva jaunības dienu dēkām nekā viņa reliģiskajai pārliecībai, četrpadsmit gadus vecais Džozefs pirmdien, 21. oktobrī, ar vaļu medību kuģi devās jūrā. Jaunā Džozefa dzīves divdesmitajos gados viņu ievainoja valis, bet trīsdesmitajos viņš jūrā aizgāja bojā.
Nākamajā dienā pēc vilšanās kapteinis Beitss bija ļoti apmulsis. Būdams savā dzīvesvietā sevišķi godājams vīrs, viņš savus kaimiņus bija skubinājis sagatavoties Kristus nākšanai. Nu tie zobojās pat uz ielas, tā ka viņš vēlējās, lai zeme atvērtos un viņu aprītu.
Tomēr drīz Beitss tika tam pāri un pievienojās tiem adventistiem, kuri cerēja, ka viņu aprēķini nav bijuši pareizi un ka Jēzus tomēr drīz nāks. Mēs jau redzējām, ar ko viņš nodarbojās 1845. un 1846. gadā. No Prebla un no Bībeles viņš pārņēma sabatu, bet no Edsona, Krouzīra un Hāna — viņu atklāto jauno gaismu par svētnīcu. 1846. gadā viņš guva pārliecību, ka Elena Vaita ir patiesa praviete. Tā viņš pamazām kopā ar Džeimsu un Elenu Vaitiem kļuva par vienu no trijiem jaunās Septītās dienas adventistu kustības vadītājiem.
Pieradis pie nebeidzamiem ceļojumiem jūrā, jūrasbraucējs Beitss turpināja ceļot. Līdz 1852. gadam viņš centās aiznest jauno gaismu milleriešiem no Menas līdz Mičiganai. Pēc tam viņš turpināja ceļot vēl tālāk, liecinādams katram, kas klausījās — sākot no klaidoņiem ceļmalā un beidzot ar Mičiganas štata gubernatoru V. H. Kreipo viņa mājā. Tolaik vilcieni bija tas, kas šodien ir lidmašīnas. Dažreiz viņš ar tiem brauca, izdalīdams pasažieriem traktātus. Citreiz viņš gāja kājām — tas bija lētāk, un ceļā varēja satikt vairāk cilvēku. Dažkārt viņam nebija naudas ceļam, tāpēc bija jāiet kājām.
Bieži viņš nosoļoja daudzas jūdzes pa sniegu tikai tāpēc, lai apmeklētu vienu vienīgu ģimeni. Dažos gadījumos viņš ieradās īstajā laikā, lai lūgtu par nopietni slimu bērnu un redzētu, kā tas tiek dziedināts. Reiz, pēc vairākiem ceļojumā pavadītiem mēnešiem, viņš atgriezās Fērheivenā, lai atkal tikai pēc vienas brīvdienas atstātu mājas un apmeklētu “izkaisīto ganāmpulku”! (Misis Beitsa ilgus gadus dzīvoja kopā ar savu māti, kas bija kļuvusi par atraitni, bet vēlāk — ar savu precēto meitu.)
Kaut arī Beitss spēja ietekmēt plašas ļaužu masas, viņš parasti uzrunāja nelielus pulciņus baznīcās, skolās vai lauku mājās. Ieinteresētie ļaudis saaicināja savus lauku kaimiņus no vairāku jūdžu attāluma, kā arī sagādāja Beitsam guļasvietu vienai vai divām naktīm. Tad, sekojot viņa aicinājumam, bieži vien radās daži jauni sabata ievērotāji.
Laika apstākļi īpaši nebiedēja šo vīru, kuram bija nācies stāties pretī okeāna vētrām. Sešdesmit divu gadu vecumā viņš kristīja septiņus cilvēkus, stāvēdams upē, kurā trīs pēdu (apm. 1 m) biezā ledū bija izcirsts āliņģis. Gaisa temperatūra toreiz esot bijusi trīsdesmit grādu zem nulles.
Ar dabisku enerģiju un takta izjūtu apveltītajam Beitsam, kas bija gandrīz trīsdesmit gadus vecāks par Džeimsu Vaitu, tika uzticēts vadīt lielākoties visas svarīgākās sapulces, ko noturēja sabatu ievērojošie adventisti. Šis ieradums beidzās ar oficiālas Ģenerālkonferences dibināšanu 1863. gada maijā. Tā kapteinis turpināja komandēt.
Reformators turpināja iestāties arī par reformām. Uzlabojumiem dzīvesveidā, kurus viņš bija izdarījis 20. gados, līdz 1844. gadam viņš pievienoja atteikšanos no tējas, kafijas, gaļas un stipriem saldumiem. Uzskatīdams par labāku liecināt ar savu personisko piemēru, līdz Elenas Vaitas veselības reformas atklāsmei 1863. gadā Beitss ļoti maz publiski runāja par savu diētu. Vēlāk viņš par šo tematu runāja brīvāk.
Kad ļaudis skatījās uz viņu, tie bija spiesti klausīties! Visā savā mūžā neilgi slimojis tikai dažas reizes, septiņdesmit deviņu gadu vecumā viņš varēja teikt: “Esmu pilnīgi brīvs no jebkādām sāpēm!”
Džeimss Vaits, kas reti bija brīvs no dažādām slimībām, par Beitsu izteicās šādi: “Viņš stāvēja kā piemineklis, bet pa ielu gāja veikli kā lapsa.”
Būdams kuģa virsnieks, Beitss bija paradis vienmēr atskaitīties par savu kuģi un apkalpi, tāpēc arī tagad, neskatoties uz nepārtrauktajiem ceļojumiem, viņš varēja pastāvīgi nosūtīt simtiem ziņojumu un rakstu uz “Review” (“Pārskats”) redakciju. Abonenti, no kuriem daudzus viņš pats bija kristījis, bija pateicīgi par to.
Viņa rakstnieka spējas palīdz mums atgriezties vietā, no kuras sākām. Beitss, šis pašaizliedzīgais kapteinis, kas ievēroja svētdienu, kļuva par vēl pašaizliedzīgāku un sabatu ievērojošu adventistu. Kā jau redzējām, viņa 1846. gadā sarakstītā brošūra ar nosaukumu “Septītās dienas sabats — pastāvīga zīme” pārliecināja par sabatu Džeimsu un Elenu Vaitus, kā arī daudzus citus. 1855. gadā viņš pastāstīja Dž. N. Lafboro, ko bija piedzīvojis, kad 1847. gada rudenī rakstīja savu darbu “Septītās dienas sabata aizstāvība”. Tas ir populārs stāsts un to ir vērts atstāstīt.
Pirms Rietumu sudraba šahtu attīstības 19. gs. 70. gados sudrabs Savienotajās Valstīs bija reta prece, tāpēc tika lietotas angļu un spāņu monētas. Tālāk pārstāstītā notikuma laikā Beitsam bija atlicis vairs tikai viens Jorkas šiliņš skaidrā naudā. Atstāstīsim šo notikumu viņa paša vārdiem.2
“Kādu dienu, kad es lūdzu, man radās pārliecība, ka jāuzraksta grāmata par sabatu un ka Dievs sagādās līdzekļus. Tad es apsēdos pie sava rakstāmgalda, paņēmu Bībeli un konkordanci un sāku strādāt. Pēc kādas stundas ienāca misis Beitsa un teica: “Džozef, man trūkst miltu cepšanai.”
“Cik daudz tev vajag?” es jautāju.
“Kādas četras mārciņas*,” viņa atbildēja.
Es aizgāju un nopirku miltus, atnesu tos mājās un atkal apsēdos pie sava rakstāmgalda. Drīz misis Beitsa atkal ienāca un iesaucās: “No kurienes ir šie milti?”
“Kas tad nu?” es jautāju. “Vai nepietiek?”
“Es tomēr nesaprotu,” viņa teica. “Vai tiešām tu, kapteini Beits, kas esi kuģojis no Ņūbedfordas uz visām pasaules malām, tagad gāji, lai nopirktu četras mārciņas miltu?”
Līdz tam brīdim misis Beitsa [kura tad vēl neievēroja sabatu] nezināja manu patieso finansiālo stāvokli. Sapratis, ka nu man viņai ir par to jāpasaka, es mierīgi teicu: “Siev, par šo pārtiku es iztērēju pēdējo naudu, kas man bija.”
Misis Beitsa sāka smagi elsot un jautāja: “Ko nu mēs darīsim?”
Es piecēlos kājās, it kā vēl joprojām būtu kapteinis, kas komandē savu kuģi un teicu: “Es taisos rakstīt grāmatu un izplatīt pasaulē sabata patiesību.”
“Bet par ko mēs dzīvosim?”
“Tas Kungs pavērs ceļu.”
“Ak! “Tas Kungs pavērs ceļu! Tas Kungs pavērs ceļu!” Tā tu vienmēr saki.” Un, izplūdusi asarās, viņa atstāja istabu.
Kādu pusstundu es rakstīju, un tad man radās sajūta, ka vajadzētu aiziet uz pastu. Es aizgāju, un tur mani tiešām gaidīja vēstule, tikai tās sūtīšanas tarifs nebija pilnīgi apmaksāts — pietrūka piecu centu. Man par kaunu nācās atzīties savam draugam, pasta priekšniekam misteram Drū, ka man nav pat piecu centu, taču viņš bija laipns un teica: “Ņemiet vien, samaksāsit citreiz.”
“Nē,” es atbildēju, “es neņemšu vēstuli, kamēr pasta tarifs nav samaksāts. Taču man šķiet, ka vēstulē ir nauda. Vai jūs to nevarētu atvērt? Ja tur ir nauda, tad paņemiet no tās pasta tarifa daļu.”
Pasta priekšnieks piekrita un atrada desmit dolāru banknoti. Tā bija no kāda cilvēka, kurš rakstīja, ka Kungs viņam esot radījis tik spēcīgu iespaidu par kapteiņa Beitsa vajadzību pēc naudas, ka viņš to tūlīt man izsūtījis.
Ar vieglu sirdi es devos uz pārtikas veikalu, nopirku mucu miltu par 4 dolāriem, kartupeļus, cukuru un citas nepieciešamas preces. Paskaidrojis, kur pārtika jānogādā, es brīdināju: “Saimniece, iespējams, teiks, ka tās nav viņas mantas, taču nepievērsiet tam uzmanību. Izkraujiet preces uz lieveņa.”
Tad es gāju pie iespiedēja Bendžamina Lindseja, vienojos par savas grāmatas izdošanu, ka par darbu maksāšu, līdzko saņemšu naudu, un ka grāmatas man nepiederēs, kamēr rēķins netiks pilnībā apmaksāts.
Es zināju, ka man neviens nebija parādā, taču es jutu, ka mans pienākums ir uzrakstīt šo grāmatu un ka Dievs pamudinās cilvēkus sūtīt līdzekļus. Es nopirku papīru un spalvas, lai novilcinātu laiku un lai pārtika tiktu nogādāta mājās pirms manas ierašanās. Tad devos mājās, klusi iegāju pa sētas durvīm un atkal apsēdos pie sava darba. Drīz misis Beitsa ienāca manā istabā un satraukti jautāja: “Džozef, paskaties uz lieveni mājas priekšā! No kurienes šīs mantas? Es teicu kučierim, tās nav mūsu, bet viņš tik un tā tās izkrāva.”
“Domāju, ka ar to viss ir kārtībā,” es atteicu.
“Bet no kurienes tās ir?”
“Tas Kungs ir atsūtījis.”
““Tas Kungs atsūtījis. Tas Kungs atsūtījis.” Tu vienmēr tā saki!”
Es iedevu viņai vēstuli, ko biju saņēmis. Viņai atkal bija jāraud, taču tas bija jau pavisam citādāk nekā pirmo reizi. Tad viņa man laipni lūdza piedošanu par savu neticību.