1843. gadā Amerikas Septītās dienas baptistu Ģenerālkonferencē tika nobalsots par kādu akciju, kas pelna mūsu visciešāko uzmanību.
Sapulci apmeklēja daži duči “vēstnešu”, pārstāvēdami apmēram 5500 draudzes locekļu, kas galvenokārt dzīvoja Rodailendā, Ņūdžersijā, un vietām izklaidus arī dažos citos štatos. Pēkšņs likumprojekts par svētdienu un valsts likumdevēju rīcība nesen bija pastiprinājuši ļaužu interesi par sabatu. Šķita, ir pienācis laiks risināt jautājumu par Dieva svēto dienu. Sapulce nolēma atbalstīt ieteikumu, kas šajā draudzē bija neparasts: “Šī gada novembra pirmā diena mūsu draudzēs tiek ievērota kā lūgšanu un gavēņa diena, lai visvarenais Dievs celtos un iestātos par savu svēto sabatu.” 1
Uzticīgie Septītās dienas baptisti, kuri trešdien, 1843. gada 1. novembrī, ievēroja šo ieteikumu, gāja nedaudz pa priekšu varenajai un svarīgajai atbildei, ko Dievs bija sagatavojis jau pirms vairākiem gadsimtiem.
Jau tad, kad viņi lūdza un gavēja, kāda sieviete no viņu vidus, misis Reičela Ouksa (pēc otrajām laulībām misis Prestona) no Veronas, Ņujorkas štata Oneidas apgabala, domāja par pārcelšanos uz Vašingtonu — kādu ciemu Ņūhempšīras štata kalnos. Viņas astoņpadsmit gadus vecā meita Dilaita strādāja šī ciema vidusskolā par skolotāju, un, tā kā misis Ouksa pati bija atraitne, tad doma, ka ziemu varētu pavadīt Vašingtonā kopā ar Dilaitu, likās pareiza. Kāpēc gan ne?
Turklāt viņai pavērtos iespēja tur liecināt. Viņa arī varētu paņemt līdzi traktātu krājumu par sabatu.
Savus nodomus īstenodama, misis Ouksa 1844. gada ziemas vidū kopā ar citiem kristiešiem apmeklēja draudzi savā jaunajā dzīvesvietā. Tā bija patstāvīga draudze, kas kopā ar sludinātāju bija pieņēmusi Viljama Millera adventes vēsti. Skaidrības labad jāpiemin, ka šī draudze svinēja svētdienu, bet, tā kā tuvumā nebija nevienas draudzes, kas atbilstu misis Ouksas pārliecībai, tad viņa kopā ar meitu Dilaitu pēc labākās sirdsapziņas ievēroja sabatu, bet svētdien kristiešu sadraudzības dēļ apmeklēja draudzi. Šī svētdiena bija starpkonfesionāla sadraudzības diena, un svētrunu teica Frederiks Vīlers, pajauns metodistu ceļojošais sludinātājs no divpadsmit jūdžu (19,2 km) attālās Hilsboro. Piepeši viņš pateica kaut ko tādu, kas bezmaz vai lika misis Ouksai sākt runāt no vietas.2
Viņa savaldījās, līdz Vīlers, šis jaukais gans, pats deva vārdu savai jaunajai draudzes loceklei no Ņujorkas.
“Kad jūs, sludinātāj Vīler, runājāt,” viņa strauji atbildēja, “es tikko spēju savaldīties. Jūs teicāt, ka mums jāievēro visi desmit baušļi, taču jūs pats pastāvīgi pārkāpjat vienu no tiem!”
“Kāpēc, māsa Ouksa,” iesaucās labsirdīgais vīrs, “ko jūs ar to gribat teikt?”
“Es gribu teikt, ka ceturtais bauslis skan: “Septītā diena ir tā Kunga, tava Dieva sabats,” bet jūs ievērojat nedēļas pirmo dienu. Kunga sabata vietā jūs ievērojat pāvesta svētdienu!”
Mēs nezinām, vai sludinātājs jutās aizvainots vai ne, taču ir zināms, ka tajā pašā ziemā, iespējams, 1844. gada 16. martā,3 viņš pieņēma lēmumu ievērot septīto dienu kā sabatu.
Tā Frederiks Vīlers, metodists un adventists millerietis no Ņūhempšīras štata Hilsboro, kļuva par Ziemeļamerikā pirmo adventistu sludinātāju, kas ievēroja sabatu. Un, kaut arī tad Vīlers to vēl nesludināja savā Vašingtonas draudzē, tomēr šķiet, ka viņš to darīja netālu no mājām esošajā skolā un ka šo jautājumu viņš ir pārrunājis ar vismaz vēl vienu sludinātāju, kurš arī bija pieņēmis adventes cerību. Ap 1844. gada augustu bijušais brīvprātīgo baptistu sludinātājs Tomass M. Prebls kļuva par Ziemeļamerikā otro adventistu sludinātāju — sabata ievērotāju. Viņš vadīja draudzi kādā Ņūhempšīras štata pilsētiņā Vierā apmēram divpadsmit jūdzes (19,2 km) no Hilsboro.
1844. gada oktobra sākumā bija vismaz vēl viens adventists, kas ievēro sabatu — māsa S. Bleika no Rodailendas, kura droši vien agrāk, tāpat kā misis Ouksa, ir bijusi Septītās dienas baptistu draudzē.4
Bez Ziemeļamerikas arī citur ap šo laiku un pat agrāk ne mazums pirmo adventistu ievēroja septīto dienu — sabatu. Viens no tiem bija ievērojams Argentīnas valstsvīrs Fransisko Hermogens Ramoss Meksija (1773–1825), kurš prata apvienot reformu politiku, plaša profila lauksaimniecību un indiāņu evaņģelizāciju. Šī cilvēka sludināšanas rezultātā daudzi atgriezās, taču 1821. gadā sabata ievērošanas dēļ viņš tika arestēts. Kāds cits, Džeimss Begs (1800–1868) no Skotijas, kas Britu salās bija pazīstams kā rakstnieks par pravietojumu un otrās adventes tēmām, sabatu sāka ievērot ap 1832. gadu.5
Taču mums jāatgriežas jau pieminētajā Ņūhempšīras štata Vašingtonas ciemā. Dilaita Ouksa, šķiet, dzīvoja lielajā Fārnsvortu mājā. Tāpēc arī viņas māte droši vien uzturējās tur. Starp atklāto misis Ouksu un viņas labvēlīgajiem un godīgajiem saimniekiem droši vien norisinājās daudz pārrunu par sabatu un svētdienu.
Bez tam Sairuss, viens no Fārnsvortu dēliem, bija iemīlējis jauno skolotāju, un viņi vēlāk apprecējās.
Taču jebkuras rūpes aizēnoja tuvojošais pasaules gals. Drīz bija jānāk Kristum, un vairumam adventistu nebija laika nodarboties ar jautājumu par jaunas svētās dienas prasībām. Tā starp tiem, kuri ar ilgām gaidīja 1844. gada 22. oktobri, bija vismaz trīs, kas ievēroja sabatu — Frederiks Vīlers Hilsboro, Tomass Prebls Vierā un māsa Bleika Rodailendā. Cik zināms, misis Ouksa tolaik nespēja pārliecināt vašingtoniešus par sabata ievērošanu. Arī viņu pašu mēs nevaram iekļaut šajā skaitā, jo nav zināms, vai viņa kļuva par adventisti tolaik vai vēlāk. Bet kopā ar misis Ouksu būtu vismaz četri.
Pēc 22. oktobra “laika iztecēšanas” Vašingtonas adventisti neatteicās no savas ticības, bet pacietīgi turpināja gaidīt Kristus nākšanu. Tad viņi ar lielāku interesi pievērsa uzmanību misis Ouksas sabatam.
Neilgi pēc tam, kādā svētdienas rītā šī mazā, bet spēcīgā kristiešu brāļu draudze (konfesijas nosaukums) noturēja svinīgu dievkalpojumu. Viljams, Fārnsvortu vecākais dēls, sapulces laikā piecēlās un uzrunāja ļaudis, kas viņu pazina jau kopš dzimšanas. Viņš paziņoja, ka ir nolēmis turpmāk ievērot ceturtā baušļa sabatu. Jēzus Kristus šo dienu nav mainījis, bet to ir izdarījis pāvests, tā piepildīdams pravietojumu. Viljams pateica arī, ka viņš vēloties tikt pieskaitīts Kunga sabata ievērotājiem un nevis pāvesta sabata pārkāpējiem.
Tikko viņš bija apsēdies, arī viņa brālis Sairuss piecēlās un izteica šo pašu brīnišķīgo liecību.
Misis Ouksai un viņas meitai noritēja pa prieka asarai, un viņas slavēja Kungu.
Tomēr ne visiem tas patika. Lielākā daļa draudzes tolaik nepieņēma sabatu, kaut arī daudzi to izdarīja vēlāk. Tie, kas pieņēma sabatu, uz laiku pārtrauca apmeklēt draudzi, bet pulcējās lielajā Fārnsvortu mājā. Šī bija Ziemeļamerikā pirmā adventistu draudze, kas ievēroja sabatu.
Taču, pirms izsekojam sabata jautājuma tālāko attīstību, ļoti interesanti un noderīgi uz brīdi atskatīties pagātnē. Galu galā Septītās dienas adventisti sabatu pārņēma no misis Ouksas, bet savukārt viņa, bijusī metodiste, to pārņēma no Septītās dienas baptistiem. Cik tālu pagātnē tad ir iespējams izsekot sabatam?
Protams, līdz radīšanai! Bet pēdējo gadsimtu robežās būtu vērts atkāpties vismaz līdz 16. gs. 20. gadiem, kad Viduseiropā pilnā sparā ritēja reformācija.6 Ja Mārtiņš Luters un visi citi lielie reformatori teica, ka patiesība jāmeklē “Bībelē un tikai Bībelē”, tad nav brīnums, ka viņu sekotāju vidū aktuāls kļuva arī jautājums par svētdienu un sabatu. Par sabatu Raksti māca tikpat skaidri kā gandrīz par visām pārējām lietām.
16. gs. 20. gados Eiropā bija arī tādi kristieši, kas jautāja: “Ja Luters saka, ka mums jāseko Bībelei un tikai Bībelei, tad kāpēc viņš pats tā nedara?” Viņu vidū bija daži, kas maza bērna kristību nomainīja pret “ticīgā kristību”, izpelnīdamies sev nosaukumu “anabaptisti”. Anabaptistu vidū radās divi vīri ar sevišķu interesi par šo jautājumu. Abi kādreiz bija bijuši katoļu priesteri. Meklēdami patiesību, viņi atteicās no savas priestera karjeras un kļuva par luteriešiem. Turpinot pētīt Rakstus, viņi kļuva par anabaptistiem. Pēc vēl tālākiem pētījumiem viņi pieņēma sabatu un kļuva par pirmajiem “sabata anabaptistiem”.
Luters sūtīja teologus, lai viņus atrunātu. No šo teologu ziņojumiem mēs uzzinām, ka šie divi vīri — Osvalds Glaits un Andreass Fišers — savu lēmumu par sabatu nav pieņēmuši vieglprātīgi. Viņi savu nostāju bija rūpīgi pārdomājuši. Viņi teica, ka sabats nevar būt ceremoniālās bauslības daļa, jo tas ticis iecelts radīšanas laikā, pirms vēl vispār radās vajadzība pēc ceremoniālās bauslības. Tāpēc tā ir morālās bauslības daļa, kas joprojām ir saistoša. Citējot Mat. 5:17,18, viņi pierādīja, ka Jēzus nebija ar mieru izmainīt pat ne vismazāko zīmīti, ne rakstu galiņu no bauslības. Atsaucoties uz Jēk. 2:10, viņi savukārt vēl piebilda, ka arī apustuļi nav radījuši nekādas izmaiņas. Viņi norādīja, ka svētdienas pielūgšana ir piepildījums pravietojumam par mazo ragu (Dan. 7:25), kas “centīsies grozīt svētku laikus un bauslību”.
Ja tolaik cilvēki ieņēma šādu nostāju, tad pat protestantu zemēs tie vairs nevarēja cerēt uz normālu dzīvi. 1529. gadā Andreasam Fišeram un viņa sievai tika piespriests nāves sods. Sievu bija paredzēts sodīt noslīcinot, bet Fišeru pašu — pakarot. Sievu tā arī noslīcināja, bet vīrs kāršanas laikā nokrita zemē un aizbēga.
Taču nelaimīgā kārtā viņam neizdevās izsargāties līdz mūža galam. 1539. vai 1540. gadā viņu notvēra kāda bruņinieka karavīri, ieveda savā pilī un nosvieda no pils mūra.
Osvaldam Glaitam bija daudz piedzīvojumu, kad viņš, lai iedrošinātu ticīgos un rastu jaunus sabata ievērotājus, ceļoja pa Viduseiropu. 1545. gadā viņu notvēra. Pēc gada un sešu nedēļu pavadīšanas cietumā viņu pusnaktī pamodināja karavīru balsis telpā blakus kamerai. Durvis atsprāga vaļā. Karavīri turēja rokās liesmojošas lāpas, un to nemierīgajā gaismā no cietsirdīgās nežēlības nācēju sejās viņš noprata savu gaidāmo likteni. Cauri klusajai pilsētai viņu aizveda Donavas krastā un ar sasietām rokām un kājām iemeta upē.
Kad karavīri sadzirdēja ūdens šļakstus, viņi vēl nemaz nenojauta, ka patiesība, kuras dēļ Glaits bija atdevis savu dzīvību, gadsimtiem ilgi turpinās dzīvot Vācijā, tā būs kā eksplozija, kas uzsāk jaunu laikmetu Lielbritānijā, pārceļos uz Amerikas kolonijām un divdesmitajā gadsimtā skars miljoniem siržu visā pasaulē.