Ir zināms, ka citi sabata ievērotāji šajā laikā ir dzīvojuši Nīderlandē, Šveicē, Morāvijā un Zviedrijā,7 bet pēc neseniem pētījumiem — arī Spānijā, Seviljas pilsētā.8
Katrs zina, ka pirmie Amerikas puritāņi ir bijuši sevišķi stingri svētdienas ievērotāji, jo viņi ticēja, ka saskaņā ar ceturto bausli jāievēro svētdiena. Tas pats sakāms arī par britu puritāņiem, taču 17. gs. Anglijā izcēlās tāds sajukums ceturtā baušļa izpratnē, ka daži sāka ievērot sabatu. Šīs kustības piemiņu glabā tās pionieri — Septītās dienas baptisti.9
Vieni no pirmajiem bija Džons un Dorotija Trāski. Viņš bija dedzīgs puritāņu mācītājs, bet viņa — apdāvināta skolotāja, kura prata iemācīt lasīt turīgu ģimeņu ļoti maziem bērniem. Abi par sabata ievērošanu tika ieslodzīti cietumā. Misteram Trāskam tika piespriests sods (ap 1617. gadu) “aizvest uz Vestminsteras kauna stabu un no turienes ar pēršanu aizdzīt uz Flītu*, un tur ieslodzīt”.
No Vestminsteras līdz Flītas cietumam bija divas jūdzes (3,2 km). Kā bija jācieš, kad viņu iejūdza ratos un pēra visu ceļu! Taču ap to laiku, kad piespriestie trīs gadi cietumsoda tuvojās beigām, viņš atkāpās no saviem uzskatiem un atteicās no sabata. Toties sieva, uzzinājusi par vīra gļēvulību, ieguva vēl vairāk drosmes. Viņa savā netīrajā, blusu un žurku apsēstajā cietumā palika uzticīga piecpadsmit vai sešpadsmit gadus — līdz pat savai nāvei.
Anglikāņu mācītājs Frānsiss Bemfīlds 1662. gadā tika ieslodzīts cietumā par apzinātu atteikšanos zvērēt. Patstāvīgi pētot Bībeli, viņš kļuva par sabata ievērotāju. Gandrīz katru dienu sludinādams līdz pat sava deviņu gadu soda beigām, viņš cietumā izveidoja sabata ievērotāju grupiņu! Pēc atbrīvošanas viņš atkal uz neilgu laiku tika ieslodzīts. Atkal atbrīvots, viņš pārcēlās uz Londonu, kur vēl trīs reizes tika apcietināts par sabata patiesības sludināšanu. Savu dzīvi viņš beidza Ņūgeitas cietuma drēgnumā.
Kāds cits sabatu ievērojošs mācītājs — Džons Džeimss sludināja sabata pēcpusdienā, 1661. gada 19. oktobrī. Baznīcā ienāca policija un karaļa Čārlza II vārdā pavēlēja viņam pārtraukt.
Būdams drosmīgs cilvēks, viņš droši turpināja.
Sacēlās tracis. Džeimss tika apcietināts. Zvērināto tiesa sacerēja apsūdzību un kā nodevēju viņu sodīja ar nāvi, pakarot, noslīcinot un sacērtot četros gabalos.
Par spīti tam, ka karaliene drosmīgi divas reizes centās atrunāt karali, Džonu Džeimsu pakāra Ņūberijā, tad noņēma viņa ķermeni, sacirta, izņēma sirdi un iemeta ugunī, bet galvu uzdūra uz mieta pie viņa baznīcas par šausmīgu biedinājumu ikvienam, kas gribētu ievērot septīto dienu — sabatu.
Daudziem Septītās dienas baptistiem sabats bija diena, kuras dēļ ir vērts mirt.
Ne visiem septiņpadsmitā gadsimta britu sabata ievērotājiem nācās ciest vajāšanas. Vairāku galma dāmu un citu dižciltīgu sieviešu iecienītais ginekologs doktors Pīters Čemberlens trīsdesmit divus gadus droši ievēroja sabatu. Viņš runāja vairākās valodās, slimību gadījumos zināja ieteikt karsta un auksta ūdens procedūras un, starp citu, izgudroja arī bezzirgu ratus, kurus dzina vējš. Ar savu apdāvinātību un spējām viņš galmam bija pārāk vērtīgs, lai to vajātu.
Septītās dienas ievērošanu uz Ameriku atveda Stīvens Mamfords, kas 1664. gadā emigrēja no Anglijas un 1671. gadā Rodailendā noorganizēja pirmo Septītās dienas baptistu draudzi Amerikā. 18. gs. sākumā Betlēmē, Pensilvānijas štatā, bija arī morāviešu sabata ievērotāji. Grāfs Nikolajs fon Cincendorfs pēc tikšanās ar viņiem sāka ievērot gan sabatu, gan svētdienu. Dažviet kolonijās bija satopami arī vācu sabata ievērotāji.
Amerikā Septītās dienas baptisti 1802. gadā ar 1200 draudzes locekļiem nodibināja Ģenerālkonferenci. Kaut arī viņu skaits nemitīgi pieauga, viņi nekad nebija sevišķi aktīvi evaņģelizācijas darbā. Daudziem sabats kļuva par dienu, kuru drīzāk turēja savā sirdī, nevis dalījās ar citiem. Tomēr daži no viņiem to darīja, un tas mums liek atgriezties pie 1843. gada nozīmīgās Ģenerālkonferences, kura nolēma nošķirt 1843. gada 1. novembri kā lūgšanu un gavēņa dienu, lai Dievs “celtos un iestātos par savu svēto sabatu”.
Ar atraitnes Reičelas Ouksas starpniecību viņu lūgšana tika paklausīta, pārsniedzot visskaistākos sapņus.
1. “Seventh-day Baptists in Europe and America”, 3 sēj. (Plainfield, N. J.: The Seventh-day Baptist General Conference, 1910–1972), 1. sēj., 185. lpp. Sk. arī Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 942., 943. lpp.
2. Sākotnējās fragmentārās ziņas par to, kā Reičela Ouksa adventistus Vašingtonas ciemā pārliecināja par sabatu, sīkākās detaļās ievērojami atšķiras cita no citas, un adventistu vēsturnieki šo jautājumu ir daudz pētījuši. Interesenti šajā grāmatā sniegto pārstāstījumu var salīdzināt ar Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 944.–951. lpp. un Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 115.–117. lpp., 397.–400. lpp.
3. S. V. Bārtls (S. W. Bartle) V. A. Spaiseram 1935. g. 4. septembrī. Oriģināls glabājas Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā, V. A. Spaisera kolekcijā. Bārtla autoritāte ir Džordžs Vīlers (George Wheeler), droši vien Frederika Vīlera (Frederick Wheeler) dēls.
4. Māsas S. Bleikas (S. Blake) vēstule no Ričmondas Rodailendas štatā izdevumam “Advent Herald and Signs of the Times Reporter”, 1844. gada 2. oktobrī, 72. lpp.
5. Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 920.–940. lpp.
6. Informāciju par agrīnajiem sabata anabaptistiem sk. Gerhard F. Hasel, “Sabbatarian Anabaptists of the Sixteenth Century”, pirmo daļu “Andrews University Seminary Studies 5” (1967. jūlijs), 101.–121. lpp. un otro daļu “AUSS 6” (1968. g. janvāris), 19.–28. lpp.
7. Sk. “SDA Encyclopedia” šķirkli “Sabbath”.
8. Mario Veloso, “Reformation in Seville, 1530–1560” (master’s thesis, Andrews University, 1972), 143.–145. lpp. Spāņu sabata ievērotājs bija Konstanino de la Fuente (Constanino de la Fuente).
9. Informāciju par izcilākajiem septiņpadsmitā gadsimta britu septītās dienas baptistiem sk. “Seventh-day Baptists in Europe and America”, 1. sēj., 63.–111. lpp.; Froom, “Prophetic Faith”, 4. sēj., 906.–917. lpp.; Dž. N. Endrūsa un L. R. Konrādija (L. R. Conradi) “History of the Sabbath and the First Day of the Week” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1912), 717.–734. lpp.', '1', 2, 'history